Mūziķis Kārlis Būmeisters par dzimtas sakņu meklējumiem: Tas man bija sirdsdarbs

«Jā, esmu uzcēlis savu māju sētā, kurā mans vecvectēvs Kārlis Būmeisters (1888–1967) dzīvojis, bet tā smukā atjaunotā koka būve, ko redzu pa logu, ir viņa kādreizējā māja. Padomju un juku laikā tās īpašumtiesības mainījās, un tur dzīvo citi cilvēki, bet šeit, kur tagad esmu es, bija pļaviņa, dobes, kartupeļu vagas un ābeļdārzs. Lielā māja divdesmitajos gados pārgāja vecvectēva īpašumā, kad viņš atgriezās Rīgā no Sibīrijas un 1922. gadā no Latgales saraksta līdzās Rainim tika ievēlēts par 1. Saeimas deputātu. Līdz pat Ulmaņa laikiem viņš bija trīs sasaukumu deputāts, Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas vadošais biedrs, Latvijas Bankas padomes loceklis, Raiņa domubiedrs un draugs. Būmeisteri ir manas mammas Noras dzimta. 19. gadsimta beigās īsi pēc dzimtbūšanas atcelšanas jaunlaistam saimniekam Jēkabam Būmeisteram ar sievu Annu Augusti piedzima jaunākais dēls Kārlis Būmeisters – mans vecvectēvs. Mans vārds dots par godu viņam.

Mūsu zemīte ir tik maza, tāpēc mums visiem jāpaliek pie iespējas saukt sevi par latvieti.

Otrā pasaules kara laikā viņš turpināja darboties LSDSP pagrīdes organizācijā, bet 1949. gadā savās mājās tika apcietināts kā varai bīstams un ar tā saukto troikas spriedumu bez tiesas izsūtīts atkal uz soda nometni Sibīrijā kā valstij nelojāls biedrs, no kurienes Rīgā atgriezās pēc septiņiem gadiem un atkal dzīvoja savā mājā Čiekurkalnā. Privatizācijas laikos sanāca, ka zemes strēķītis, kur bija dārzs, saglabājās mūsu ģimenes bilancē, un es stūrgalvīgi pretojos vairākiem mēģinājumiem to pārdot. Uzvarēja mana pārliecība – ne es to esmu pircis, ne es to varu pārdot, un tad jau ar sieviņu mēs ik pa brīdim domājām, ka būtu forši šai vietai dot otro dzimtas elpu, un, jā, ideja vainagojās faktā, ka te ir neliela meža būdiņa – Čiekurkalna rezidence. Kad ir ziema un viss apsnidzis, tad klusajā ielā patiešām šīs ēkas izskatās kā pasakā,» stāsta Kārlis un aicina dzīvojamajā istabā suņu puiku Rūdi, kurš neapmierināts, ka palicis viens pats ārā. Laimīgs, ka ticis istabā, viņš lēnā skrējienā pāri istabai, mazliet pieklibodams, noskrapstina savus nadziņus.