Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Ministres Baibas Bražes atklātākā intervija: Ir jāsaglabā sava dzīve un jāpaliek cilvēkam
Pēc pirmās sarunas ar mūsu ārlietu ministri Baibu Braži ar sevi diskutēju, ka diezin vai vēl intervēšu valsts augstākās amatpersonas. Lai arī Baiba bija pietiekami atklāta, pastāv šis atbildības vairogs. Ne tikai savējie, bet arī ārējie spēki seko katram tavam vārdam. Tomēr darbu turpināju, pārliecināju Baibu tikties vēl reizi. Jo sapratu, ka mūsu valstij ir nepieciešami jauni cilvēki, kuri būtu tikpat mērķtiecīgi un sīksti kā Baiba. Tāpēc šo sarunu veltu jaunajai paaudzei, lai pierādītu, ka ir iespējams kā Baibai kļūt par vienu no Latvijas politikas personībām, kuras kvalitātes novērtē arī pasaule. Ir iespējams kļūt par profesionāli, kura iniciē būtiskus lēmumus, vairāk nekā desmit reizes mēnesī piedalās ārzemju vizītēs un kuras saspringto dienas grafiku plāno ministres birojs. Un ir iespējams profesionāli strādāt ar dziļu cieņu pret Latviju.
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Laila Trilopa
– Mūsu sarunai esi izvēlējusies Nacionālās bibliotēkas Kupola zāli. Mēs pasauli te redzam no augšas. Patlaban mūsu valstī esi viena no vislabāk informētajām personībām. Saki, kādu tu šobrīd redzi pasauli no putna lidojuma?
– Santa, mēs esam līdzgaitnieces, vienā laikā mācījāmies universitātē, atceros tevi no kopmītnes laikiem, kad ciemojos pie kursabiedriem. Paskaties, kā no deviņdesmitajiem gadiem mainījusies pasaule!
Man bija trīsdesmit astoņi gadi, kad beidzot biju gatava bērnam.
Toreiz nekas nebija skaidrs. Vēl tagad nesaprotu, kā tu varēji izdomāt dibināt žurnālu. Fantastiski! Toreiz mēs atguvām valsti, bet vienlaikus mums bija krievu armija uz ielām, arvien bijām Baltijas kara apgabala štābs Rīgā. Tagad padomā, ko mēs visu šajā laikā esam izdarījuši – ar neatkarību, ar ekonomiku, paskaties, cik mums ir daudz spējīgu cilvēku! Man Latvija no bibliotēkas kores izskatās ļoti sekmīga.
– Bet cilvēki šobrīd ir ļoti nobažījušies un nezina, kas būs nākotnē.
– Deviņdesmitajos gados apstākļi objektīvi nebija iepriecinoši, tāpat bija daudz nezināmā. Tomēr mums bija spēcīga tautas griba, apziņa par to, ko mēs paši vēlamies. Arī šobrīd tas būtu galvenais. Protams, starptautiskā situācija liek mums apzināties, ka blakus valstī pie varas ir reāls diktators. No domām, ka mēs Krievijā kaut kādu biznesiņu tomēr taisīsim, labāk būtu atteikties uzreiz, jo, kamēr tur pie varas ir imperiālists, tā ir un paliks drauds. Mūsu pusē šajā situācijā ir absolūti nepieciešama apziņa, ka esam stipri, ka esam tauta ar savu identitāti, savu valodu un kultūru, ka mēs gribam to aizstāvēt. Nedomāju, ka mums par sevi ir jāšaubās, bet tas, ka mūs mēģina ārēji un iekšēji izsist no līdzsvara, ir skaidrs.
