Mācītājs Indulis Paičs: «Elizejas kopiena ir vieta, kur varu atļauties teikt, ko domāju»

Vakarā pirms mūsu sarunas Indulis atgriezies no Lūžņas, kur Integrālās izglītības institūtā Lasāla Kontemplācijas skolā bijis jau trešais izlaidums. Jau divpadsmit gadu viņš ir kontemplācijas skolotājs. Doktorantūrā studē psiholoģiju, pievēršoties pusmūža krīzes jautājumiem, un doktora darbā pēta jautājumus par garīgo prakšu meklējumiem šīs krīzes risināšanā. «Kas sāp, par to runā,» viņš iesmejas.

Kontemplatīvā prakse – tas skan tā nedaudz distancēti.

Kontemplācija ir mācīšanās būt patiesi klātesošam savā dzīvē, būt vērīgākam, ļauties tam, kas notiek. Tā ļauj labāk uztvert dzīvi un spēt uz to reaģēt, un arī aizved pie dziļām garīgām vai mistiskām pieredzēm. Šis vārds ir mēģinājums aprakstīt pilnu klātesamības stāvokli. Lai šādā klātbūtnes stāvoklī nonāktu, noteiktā veidā tiek izmatota meditācija.

Domājot par meditāciju, iztēlojamies ainu kino, kur cilvēks sēž jogas pozā, bet esat teicis, ka meditācijas formas var būt visai atšķirīgas.

Par meditāciju varam runāt līdzībā ar mūziku. Ir grūti izstāstīt, kas ar mums notiek brīdī, kad piedzīvojam mūzikas skaņdarbu. Savukārt meditēšana ir kā mācīšanās spēlēt mūzikas instrumentu. Viens mācās vijoli, cits klavieres vai pūšamo instrumentu. Līdzīgi ar kontemplāciju – kādā veidā varu iemācīties būt atvērts un klātesošs savā dzīvē? Sēdēt noteiktā pozā – tas ir tikai viens elements! Svarīgi mācīties savākties, kaut divdesmit minūtes nekustēties un sajust, kā ir, ja kādu laiciņu esmu sēdējis mierīgi. Izrādās, tas vien jau mazliet maina manu uztveri. 

Elizejā varu atļauties teikt to, ko domāju, apzinoties, ka cilvēks var vienkārši izslēgt skaņu un attēlu, ja manis teiktais neuzrunā.

Vai varētu būt tā, ka divdesmit minūtes nosēdēt mierā ir izaicinājums?