Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Liepupes muižas saimniece Egita Lauska: Pēc vīra nāves es salīmēju sevi kopā no jauna…
Egita Lauska droši vien visvairāk ir zināma kā Liepupes muižas saimniece, kaut gan viņa ir nopietna spēlētāja Rīgas namīpašnieku rindās un viņai pieder arī viesnīca Saulkrastos. Un visi īpašumi ir jāpārvalda, jārūpējas, un par tiem jāuzņemas atbildība. Taču Egita piekrīt šai intervijai tikai tāpēc, ka cer – viņas dzīvesstāsts kādai var palīdzēt. Jo viņas dzīvē ir stingra robežšķirtne – vīra pēkšņā nāve pirms četriem gadiem kovida pandēmijas laikā. Tā sadalīja dzīvi pirms un pēc. Un dzīve pēc ir iespējama. Egita tam ir pierādījums. Sarunu mēs uzsākam ar rūpīgi sataupītu uzlējumu Valdābols, kura darīšana bija vīra Valda Lauska aizraušanās.
Foto: Laura Apine. Stils: Agija Vismane
– Sāksim sarunu ar muižas stāstu. Liepupes muižā tu saimnieko neticami ilgi – divdesmit gadus. Muiža un tu tajā ir kā pierādījums romantiskajām vācu filmām, ko rāda televīzijā. Pilnīga kopija skaistajai dzīvei. Bet mēs abas ļoti labi zinām, ka viesnīcas ikdiena ir skarba. Saki, kas ir tā kā filmā un kas ikdienā ir kā dzīvē?
– Kad muižu iegādājāmies, man bija tikai 35 gadi, biju gandrīz vēl bērns un ļoti nacionālistiski noskaņota. Ļoti lepojos ar valsti, ar tautu, ka latvieši ir strādīgi un gudri un visu var sasniegt. Biju piedalījusies visās demonstrācijās, dziedāju korī, mani vēl var redzēt Podnieka filmā Krustceļš par 1990. gada dziesmusvētkiem, esmu pirmajā rindā. Mans patriotisms bija apbrīnojams! Plusā vēl nāca vīra ģimenes stāsts – viņa ģimene bija turīgi Rīgas namsaimnieki, kas ļoti smagi cietuši no represijām Sibīrijā. Faktiski lielākā daļa ģimenes gāja bojā. Par viņu likteni ir sarakstīta Rūtiņas dienasgrāmata. Tāpēc man likās, ka Latvijai jāizdara kaut kas skaists, ka man ir jauda to izdarīt.
Viņš apķēra mani, un es sāku nenormāli raudāt. Viņš nometās ceļos un par mani sāka lūgt Dievu.
Man nebija sapņa, ka būšu aristokrātu kundzīte, staigāšu pa iekopto dārzu, smaržošu rozes un groziņā lasīšu. Kaut gan tagad to nereti daru. Bet toreiz gribēju izdarīt kaut ko paliekošu, man bija žēl pamesto muižu ar to estētiku un vēsturi. Kad ienācu Liepupes muižā, tā bija nožēlojama, taču es kaut kādā veidā redzēju muižu atjaunotu. Man pat toreiz nebija tik daudz naudas, lai to izdarītu. Vīrs vienā brīdī teica: tu esi galīgi traka, tu mūs izputināsi! Mēs ļoti daudz ko paši darījām, nevarējām atļauties paņemt vienu ģenerāluzņēmēju un visu uzcelt. Paralēli man piedzima dēls, un tad ar ratiem braucu šeit un visu pa mazam ķeksītim plānoju. Naktīs gulēt nevarēju, domāju, kā man norēķināties, kur dabūt naudu.
