Katrīna Neiburga par mammas dienasgrāmatu, mākslu un šķiršanos: Man ir bail no vientulības

Aiz sargājošām pagalma ēkām bezgalīgi tāla šķiet Antonijas ielas rosība. Katrīnas pēdas ir basas, krūzē sarkana tēja. Mēs runājam par pārtapšanu un spožiem mirkļiem, kas bija un vēl tikai plānoti. Viz ūdens, ko Katrīna sasmēlusi dažādās pasaules vietās un vienādās pudelītēs ar uzrakstu sarindojusi plauktā. 
Tiekamies dienu pirms starptautiskā īsfilmu festivāla 2ANNAS, kura atklāšanā Katrīna vīdžejos. 

– Tu uzstāsies kopā ar saviem Dānijas draugiem. Kas viņi ir?
– Anika ir performances pasniedzēja no Kopenhāgenas, zviedrs Mika ir mūziķis, darbojas grupās, franču režisore Sille ir agrākā cirka artiste, darījusi trakas lietas – karājusies aiz matiem, gājusi pa virvi… Esam starptautiskā mākslas apvienība MOR Collective, un es tajā pārstāvu vizuālo pusi. Iepazināmies negaidīti. Gandrīz iemīlēšanās stāsts, jo liktenis tik reti dod iespēju atrast savu garīgo dvīni.

Ar kādu sievieti saskatījos, turpinājām skatīties viena otrai acīs, un viņa sāka raudāt.

Turklāt ar ārzemniekiem un svešiem cilvēkiem neesmu nemaz tik draudzīga. Viņi mani bija redzējuši 2015. gada Venēcijas biennālē, kur paralēlā izstādē rādīju darbu Lietu atmiņa – par omi un mammu. Tā iespaidoti, viņi man piedāvāja veidot scenogrāfiju izrādei. Pirmā saruna notika skaipā, un uzreiz bija skaidrs, ka esam cilvēki ar līdzīgu pasaules izjūtu, viens ar otru jūtamies droši un uzticamies. Biju priecīga un lepna, ka esmu pamanīta un aicināta. Tagad, ar tevi runājot, saprotu, ka visi kopā esam jau desmit gadus. Būs jānosvin. 

– Un kas tevi valdzina vīdžejošanā? 
– Spēlēšanās ar attēlu, kas palīdz ieiet mūzikas transā. Senāk, divdesmit piecu gadu vecumā, biju vīdžeja arī klubos. Tad sāku baidīties no aparatūras – tā pēkšņi var izslēgties. Kādā brīdī sapratu, ka nevaru šo atbildības stresu izturēt.