Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Kā tagad dzīvo māksliniece Maija Tabaka: Man teica, ka kļūs labāk, ja atkal gleznošu
Ja nu par kādu latviešu mākslinieku var teikt, ka publika viņu mīl, tad tā ir Maija Tabaka. Uz viņas izstādēm ir stāvējuši garās rindās, viņas darbi ir ne vien apjūsmoti, bet pat zagti. Šonedēļ kultūrtelpā Ola Foundation atklāj Maijas Tabakas izstādi. Neraugoties uz lakonisko nosaukumu Gleznas, tā solās parādīt citu mākslinieces radošo pusi – maigāku, gaisīgāku, lidojošāku.
Foto: no Maijas Tabakas personiskā arhīva
Kad Maijai Tabakai pirms nu jau četrdesmit gadiem bija izstāde Rietumberlīnē, kāds vietējais reportieris viņu nodēvēja par paradīzes putnu. Tā bija atsauce uz konkrētu viņas gleznu, bet arī pašas mākslinieces tēla raksturojums – krāšņa, pamanāma, stilīga un mazliet noslēpumaina. Tāda viņa ir vienmēr bijusi arī Latvijas mākslas kopainā – spilgta un redzama, tomēr arī mazliet nomaļus.
Maija joprojām dzīvo sava tēva reiz uzceltajā mājā Lielupē. Tagad jau – viena. Viņa joprojām glezno. Un viņai joprojām ir tas pats skatiens – labvēlīgs, bet vērīgs un vērtējošs. Mugurā vienkāršs, ērts tērps un tikai sīka detaļa – ap kaklu neliels elegants lakatiņš zelta toņos. Kā smalks zeltīts otas triepiens uz tumša fona. Kā zelta spalva paradīzes putnam.
Sarunā Maija ir tieša, neslēpjas aiz daiļām frāzēm, tomēr man ik pa brīdim gribas uzmest acis lakatiņam – it kā tieši šajā zelta krāsas nieciņā būtu atrodams mākslinieces noslēpums, kam sarunā var tikai tuvoties.
– Kāds man pirms intervijas jautāja, vai tad Maija Tabaka vēl joprojām gleznojot?
– Gleznoju gan un diezgan cītīgi. Bet jautājums mani neizbrīna.
Es interesanti ģērbos, bet nekādu seksuālu zemtekstu tur nebija, es biju pārņemta ar mākslu.
Kad man bija pirmā retrospektīvā izstāde, tad runāja, ka Tabaka taču beigusi strādāt jau astoņdesmitajā gadā…
