Kā lietuviete Rūta Muktupāvela ieprecējās Latvijā: Mums ar Valdi nekad nekas nesakrīt

Atsevišķa stāsta vērts ir tas, kā Rūta dzied. Noklausieties viņas dziedāto Imanta Kalniņa «Karsta mana jauna dziesma» – šī balss ir neticami skaista un spēcīga. 
Kad intervijas sākumā ieminos par šo dziesmu, Rūta iedziedas. Mazliet maģiski.

– Latvijā esat izveidojusi iespaidīgu karjeru, ģimeni – ne vienmēr tas veiksmīgi izdodas pat dzimtenē, kur nu vēl svešā valstī.
– Atceros, kad pārcēlos, joprojām bieži braucu uz Lietuvu… Lai neaizmirstu piederību, valodu, iesaistījos lietuviešu kopienā, veicu tulkošanas darbus. Novērtējot manas profesionālās zināšanas vai izteikumus, kolēģi dažkārt teica: nu, tu kā lietuviete… Jutu, ka kļūstu par lietuvieti pēc profesijas un iztikas avota, un sapratu, ka to nevēlos, jo esmu kas vairāk nekā tikai etniskā piederība. Man ir zināšanas, prasmes, un tagad mani samazinās līdz lietuviešiem?!

Cilvēkam, ar ko esi lauzis maizi un dziedājis dziesmas, nevari šaut mugurā.

Domāju, ka būtu veidojusi ne mazāk veiksmīgu karjeru arī jebkurā citā zemē. Esmu ļoti aktīva, mani viss interesē! Bet tad, kad kaut ko izdaru vai sasniedzu, vairs neskatos atpakaļ. Man nekad nav un nebūs gana, vienmēr būs jautājums: kas nākamais? 

Reiz satieku Zigfrīdu Muktupāvelu, jautāju: kā iet? Nu, kā visiem! Ko nozīmē – kā visiem? Viņš saka: pensiju gaidām! Es arī gaidu pensiju kā saulīti, bet tikai tāpēc, ka man ir tik daudz, ko darīt! Man ir saraksts, ko darīšu, kad aiziešu pensijā! Piemēram, gribu ar programmēšanas palīdzību radīt mūziku. Man ļoti patīk tehnomūzika, bet reizēm kaitina, ka nevaru atrast sev ideālo skanējumu. Ja kaut kas nepatīk, skaidrs, ka jāķeras klāt pašai! Mums ar Valdi jau ir datorprogrammas, zinu, ko gribu, bet nav laika.