«Ja nebūtu sievas, sen jau mētātos kādā renstelē.» Vīlipsons par dzīvi un mīlestību

Tiekamies pie Aivara Vilipsōna mājās. Kāpjot uz trešo stāvu, prātoju – nez kā viņš ar rollatoru pa kāpnēm varēja uz savu «Moltto» krogu tikt? Tikmēr viņš jau ir atvēris dzīvokļa durvis un gaida. Un ir bez spieķa! Pirmais, ko pamanu, ienākot istabā, – pie sienas rindiņā salocīti stāv viņa rollatori. Vilipsōns smejas – visa viņa kolekcija! Vienu draugs uzdāvinājis, otru pats nopircis, trešo valsts piešķīrusi. Bet nu jau esot labi, tikai kājas no nestaigāšanas vēl pastīvas… Bet ko tur daudz par to runāt. Lai sēžos vien dīvānā tā, kā man ir ērti. Stāstu Vilipsōnam ir daudz, un viens rodas no otra.

– Prieks redzēt tevi atkal staigājam! 
– Sajūta ir fantastiska. Principā ar savu Ferarri, kā saucu rollatoru, pārvietojos veselu gadu, un arī ne tā, ka baigi labi. Trakākais, ka visu šo laiku biju atkarīgs no citiem cilvēkiem. Tāpēc esmu ļoti pateicīgs savai sievai Indrai – šo gribu ar marķieri īpaši pastrīpot; un arī draugiem, kam es rūpu un kuri man palīdzēja. Ļoti jauki, ka man tādi ir, jo varēja arī nebūt.

Protams, es jūtu, ka viņa par mani rūpējas, bet nu pati arī mani izvēlējās. Varēja arī kādu miljonāru izvēlēties.

Šajā ziņā man nebija nekādu vilšanos, no tā mani Programmētājs pasargājis. Pats jau tu visu vari paciest, bet tu taču noslogo citus! Kad veidoju Krodera ābeli (Valmierā uzstādīts Vilipsōna un Ivara Miķelsona veidotais vides objekts – aut.), sieva teica, lai izlasot grāmatu, ko Kroders uzrakstījis par savu dzīvi, esot ļoti interesanta. Man gan bija slinkums lasīt – slinkums vispār man ir raksturīgs, bet viņš savā autobiogrāfijā teicis: viss ir baigi forši, bet tas vecums – tā ir tāda maucība. Un es viņam pilnībā pievienojos.