Inga Grencberga atklāti par dzīvi un laulību: Kādā brīdī viņš teica, lai ļauju viņam paelpot

– Kopš tava pirmā romāna Sestā sieva iznākšanas ir pagājuši pieci gadi. Kas, tavuprāt, visvairāk mainījies?
– Es pati. Tagad ar katru dienu arvien labāk zinu, kas esmu, kas gribu būt un – varbūt pat vēl svarīgāk – kāda negribu būt. Toreiz biju bezbailīgāka, taču gribējās vairāk izpatikt citiem.

Rakstniece, kuru ārkārtīgi cienu un kuras darbi man patīk, pagāja man vienkārši garām, paužot attieksmi – tu te neesi.

Tā sajūta, protams, pilnībā nekur nav pazudusi, taču šobrīd man savs laiks šķiet vērtīgāks, nekā par visām varītēm būt visur. Man patīk būt rakstniecei Latvijā, jo ir atgriezeniskā saite ar lasītājiem, un gribu dot, bet, šķiet, vairāk esmu saņēmusi. 

– Pirms sarunas pārlasot iepriekšējās intervijas, tiešām jutu tavu vēlmi būt labai, iederēties – tu ar simpātijām runā gan par citām latviešu rakstniecēm, gan arī par sava vīra Dž. Dž. Džilindžera bijušajām sievām. 
– Bet es tāda esmu! Man nepatīk ne konkurence, ne intrigas, man ir svarīgi ieraudzīt cilvēkos labo, atbalstīt citus. 

– Bet vai tu pretī arī saņem labas emocijas?
– Ne vienmēr, bet tas nav svarīgi. Ar Džiļa bijušajām sievām tas notika dabiski, jo vīram ir ļoti labas attiecības gan ar Binniju, gan ar Elīnu, gan ar Daci, ar visām draudzējamies. Ne vienmēr savā dzīvē esmu bijusi superlaba pret visiem, bet šobrīd es daru tā, kā gribētu, lai izturas pret mani.