Ilonas Balodes-Ūdres drosmīgā izlaušanās: Tā sociālā māja Bolderājā spiež nost
Pirms deviņiem gadiem, kad mūziķi Rolandu Balodi-Ūdri notrieca auto, daudzi neticēja, ka viņa sieva Ilona Balode-Ūdre viena tiks galā ar zīdaini un vīru ratiņkrēslā. Taču viņa katru mīļu dienu tiek galā ar visu savu vilku baru, ir uzrakstījusi divas superbiezas grāmatas un nopirkusi lauku īpašumu Sēlijā, Bebrenē. Tā ir vieta, kur viņi visi trīs šķiet laimīgi – gan Ilona kā priecīga mežameita, gan mazais Bārts, gan Ūdris krēslā zem ābeles.
Foto: Ieva Andersone
Par lauku īpašumu to nosaukt, protams, ir grezni – Ilonai pieder nepilnu hektāru liels trīsstūra zemes gabals, kuru norobežo Ilzupīte, purviņš un aizaudzis mežs. Tur ir vēl neapdzīvojama vecā Striķu kroga ēka diezgan dramatiskā stāvoklī, mazs vasaras pagaidu namiņš pagalmā, klēts ar Āfrikas valstu karogiem pie sienas, dažas puķudobes un Bārta augi pļavā. Deviņgadīgais Bārts ir aizrāvies ar botāniku, citu pēc cita ber augu latīniskos nosaukumus un velk mani no viena apbrīnojama auga pie nākamā.
Mums ir sociālais dzīvoklis, 34 kvadrātmetri, nekas, Ūdris dzīvos virtuvē, jābūt reāliem, jāsamierinās. Tikai tā sajūta, ka dzīvei nav jēgas…
Ilonas stāstu zina gandrīz visi – kādā janvāra dienā viņas nesen apprecēto vīru un mēnesi vecā Bārta tēvu notrieca auto. Ūdris izdzīvoja un pamodās no komas, bet palika ratiņkrēslā, nespēj staigāt un patiesībā arī runāt. Arī tagad viņš vicina roku, skatās uz mani un veļ zilbes, bet – es neko nesaprotu. Jautāju Ilonai: ko tas nozīmē? Neko, viņš tāpat dudinot. Mēs tā arī paliekam katrs savā pasaulē, un pēc brīža Ilona Rolandu pastumj zem ābeles pagulēt. Ilona viņus sauc par savu vilku baru – Ūdris ratiņkrēslā, Bārts, četri kaķi un lielais suns Reksis. Man tiek no citiem ciemiņiem ledusskapī palicis ķiršu alus, Ilona dzer bezalkoholisko, sitam odus un runājamies.
– Kā ir dzīvot laukos?
– Nenormāli forši! Mans sapnis ir te dzīvot visu laiku. Pagaidām te nav iespējams dzīvot ziemā, bet es gribu iekārtot tā, lai mēs to varētu. Es te jūtos tik dabiski un savā vietā! Rīgā vai Ventspilī man vienmēr bijusi sajūta, ka neesmu pietiekami laba.
