«Esmu bijis tādos dzīvokļos, ka bail paliek.» Kā bokseris kļuva par ātrās palīdzības šoferi

– Vai, Ričard, tev gan daudz tetovējumu!
– Manam tētim arī ir tetovējumi. Piedzimu, kad viņam bija 19 gadu, – mums ir maza gadu starpība. Atceros, kā teicu, ka nekad dzīvē neko netetovēšu, bet tētis atbildēja: izaugsi, paskatīsimies. 
Katram manam tetovējumam ir stāsts. Pirmais bija lauva uz rokas, sievas dāvana, un tā aizgāja. Daži tetovējumi saistīti ar ticību, uz kakla ir mans vārds – RICH. Gribu sev uztetovēt arī sievas attēlu, ir vēl dažas domas.

Vienu brīdi biju pat nikns uz Dievu, teicu: kā tā var! 

– Tagad esi jauns un skaists. Kā tetovējumi izskatīsies, kad būsi vecs?
– Būšu vecs, skaists, trenēts, tetovēts vīrietis – ar pliku pauri un muskuļiem. Labais!

– Tev ir 35 gadi. Pašā spēka briedumā no profesionāla sportista kļuvi par šoferi.
– Sportā esmu no deviņu gadu vecuma – bija hokejs, futbols, bokss, taibokss, kikbokss. Man labi padevās karatē, bet tētim bija daudz labu paziņu starp hokejistiem – viņš gribēja, lai esmu hokejists. Nospēlēju desmit gadus, bet pienāca brīdis, kad atnesu tētim hokeja nūju, atdevu un teicu: «Gribi spēlēt hokeju? Spēlē pats! Es gribu būt bokseris!»