
«Es neraudu, bet gaidu viņu mājās.» Mūziķa Andra Alviķa un viņa Ingas mīlasstāsts
Inga un Andris Alviķi ir cieši saistīti ar grupām bet bet un Ducele. Inga pieradusi, ka vīrs ir uz skatuves un arī runātīgākais ģimenē. Bet Andris, pirmo reizi uzrunājot Ingu, gandrīz visu sabojāja.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva (Alise Šulca)
Rindā uz bufeti
Andris: Kad mani no Liepājas parāva padomju armijā, dienēju populārajā karavīru ansamblī Zvaigznīte. Siguldā notika festivāls Gaujas atbalss, un mēs tur uzstājāmies. Arī pēc koncerta nedrīkstējām novilkt formas tērpus – tas būtu disciplinārs pārkāpums. Ar siguldieti, vēlāko aktieri Valdi Liepiņu, kurš arī dienēja Zvaigznītē, staigājām ap estrādi. Kaut kas manī sagriezās, kad ieraudzīju kādu meiteni. Ilgi stostījos, tad teicu, ka mēģināšu pieiet un iepazīties ar viņu. Valdis smējās, ka nemācīšu to izdarīt. Saņēmu drosmi un piegāju.
To es patiešām nožēloju, ka Inga pakārtoja savu dzīvi manai muzikanta dzīvei.
Inga: Tas notika 1985. gadā, togad beidzu vidusskolu, bet vēl nebija izlaidums bijis. Todien man šķita, ka svārki un džemperis ne pēc kā neizskatās, un es ļoti negribēju iet uz to pasākumu. Draudzenes pierunāja. Stāvējām ar viņām rindā pie bufetes, un pienāk zaldātiņš…
Andris: …un vienīgais, ko spēju pateikt – vai viņa varētu man nopirkt bulciņas, un devu kapeikas.
Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨



















































