Eduards Liniņš: Pat neatceros, kad man sāka veidoties tā apziņa, ka šis nav tas, kā mums būtu jādzīvo
Klausoties Latvijas Radio, mani vienmēr fascinējusi Eduarda Liniņa balss, tās izteiksmīgais tembrs un mazliet vecmodīgi nesteidzīgais runas veids. Arī pats Eduards šķiet kā no cita gadsimta, kad ierodas uz interviju ar savu garo lietussargu un plandošā jakā un bez steigas piebārsta savas atbildes ar enciklopēdiskām zināšanām un vēsturiskām atkāpēm, it kā viņam piederētu viss pasaules laiks. Bet laika mums ir maz, jo Eduardam tovakar jāsteidzas uz radio tiešraidi, kur viņš ir viens no komentētājiem manifestācijai Doma laukumā.
Foto: Matīss Markovskis
Žēl, ka «IEVAS» lasītājas nevar šo interviju klausīties un dzirdēt Eduarda neuzbāzīgā intelektuālā humora un balss tembra kombināciju. Starp citu, tā ir arī viņa tēva balss. Eduards, kādreizējā Dailes teātra galvenā režisora Arnolda Liniņa un režisores un pedagoģes Ainas Matīsas dēls, pēc balss lūzuma atklāja, ka viņa balss ir identiska tēva balsij.
Jūs esat viens no tiem Latvijas Radio žurnālistiem, kas šovakar (intervijas dienā notika plaši protesti pret izstāšanos no Stambulas konvencijas – red.) tiešraidē komentēs notikumus no Doma laukuma. Ja tas nebūtu darba pienākums, vai jūs šovakar dotos uz manifestāciju?
Droši vien. Mana pārliecība ir, ka šis protests, šāda sabiedrības gribas izpausme ir pamatota, un šo signālu mūsu politiskā elite ir pelnījusi. Es domāju, tai tas nāks par labu. Tas, kas pēdējās nedēļās noticis saistībā ar pretvardarbības konvenciju, ir Latvijas kā valsts un demokrātiskas sabiedrības necienīgi. Par laimi, mums ir iespēja paust savus uzskatus. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur tas nav liegts, kur nav jābaidās, ka no sānielām izskries zēni aizsegtām sejām un stekiem un sāks sanākušos apstrādāt, kā tas notiek daudzviet pasaulē.
Kā jūs lielākā mērogā redzat tos procesus, kas savērpās ap Stambulas konvenciju?
Cilvēks var būt idejiski drusku aizgājis pa fāzēm, bet tas viņu nepadara par ļaunuma iemiesojumu.
Mēs dzīvojam būtisku pārmaiņu laikmetā, un iemesls lielā mērā ir tehnoloģiju attīstība. Tas ir apmēram tikpat būtisks pagrieziens kā pirms 500 gadiem, kad radās drukas mašīnas un tipogrāfijas industrija. Eiropā šis jaunais laikmets nāca ar reformāciju un grandioziem satricinājumiem. Tagad ir globālais tīmeklis, sociālie tīkli, kur informācija aprit vēl nesen neiedomājamā ātrumā, un ir milzīgas pašizpausmes iespējas. Straujā informācijas aprite rada arī trauksmi un nedrošību, cilvēki jūtas izsisti no līdzsvara, un daudzi skatās atpakaļ pagātnē, jo viņiem šķiet, ka labi ir tā, kā bija agrāk, un vajag cīnīties pret to, kas sabiedrībā līdz šim nav bijis ierasts. Ar to daudziem saistīta attieksme pret LGBT kopienu un paplašinātu izpratni par cilvēka tiesībām. No tā lielā mērā tiek veidots fobiju un agresijas bubulis. Redzu, ka naskāki šajās izpausmēs ir tie, kas sevi pozicionē kā konservatīvos. Nesaku, ka visi konservatīvie, bet tie, kurus varētu saukt par ultrakonservatīvajiem vai konservatīvajiem populistiem, kam viss, kas ir kreiss un liberāls, ir ļaunums, sabiedrību graujošs, ģimenei naidīgs. Tur sākas mīti par spalvainiem tēviņiem skolnieču dušās. Man šķiet, ka daudzmaz kritiski domājošs cilvēks saprot – tie ir pekstiņi. Un es neticu, ka deputāti, kuri balsoja par konvencijas denonsēšanu, paši tiešām tic, ka tā apdraud tradicionālo ģimeni un ir naidīga tradicionālajām vērtībām.
