Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Dzejnieces Amandas Aizpurietes dēls Aksels Hiršs: Es viņu vienmēr uztvēru kā lielu bērnu
Dzejniece, prozaiķe, atdzejotāja un tulkotāja Amanda Aizpuriete, savulaik nodēvēta par vienīgo dzīvo īsto latviešu dzejnieci, dzejas karalieni un pārlaicīgu būtni ar neizmērojamu talantu, jau pusotra gada dzejo citā saulē. Viens no viņas četriem bērniem – dēls Aksels Hiršs – atzīst, ka laiks nogludina rievas, un pāri paliek dvēseliskā saite un maiguma stīga: «Tas ir kaut kas, ko es atceros no bērnības, – mātes maigumu.»
Foto: Matīss Markovskis
– Pagājušā gada pavasarī, kad aicināju tevi pastāstīt par savu mammu, interviju atteici. Kāpēc tagad piekriti?
– Man liekas, ka Amanda to gribētu… Ir pagājis vairāk nekā gads, un viņa būtu priecīga tikt pieminēta, turklāt vēl saistībā ar Māmiņdienu.
Bija periodi, kad pat pusgadu neredzējāmies, bet tajā dienā, kad viņa nomira, biju līdzās.
Amanda mēdza uz mums dusmoties, ka piemirsām, neapsveicām viņu Māmiņdienā, kas patiesībā bija viņai neraksturīgi, jo viņa galīgi nebija tas cilvēks, kas baigi ievērotu vai atzīmētu datumus.
– Tavuprāt, viņai bija svarīga mammas loma?
– Ja godīgi, es nekad līdz galam to neesmu varējis saprast. Iekšēji noteikti bija svarīga, bet viņai – ļoti radošam cilvēkam, kas visu laiku dzīvo pa gaisu, savā ēterā, – nebija pārāk daudz laika tam pievērsties.
