Dreibergs un Dzidras noslēpums: «Viena no Latvijas traģēdijām ir neizstāstītie stāsti»

• Cik daudz tu vari atdot? Sarunā ar «Ievas Stāstu» galveno redaktori Sandru Eglīti režisors Dzintars Dreibergs atklāj, kā top lielais kino – tas ir tik intensīvs un nogurdinošs process, ka pirms pirmizrādēm viņš naktīs nespējot gulēt. Šī ir arī atzīšanās par radošo degšanu un gandarījumu, kas rodas tikai tad, kad filma norezonē ar skatītāju.
• Patriotisms bez maskas: kāpēc mums ir viegli būt skaļiem patriotiem sportā, bet grūti – ikdienā? Sarunā izskan doma par nacionālo traumu, atmaskojot to kāpēc sports mums ir kā terapeitiska izeja.
• Drosme sākt runāt: mēs nezinām, cik stipri mēs esam, kamēr neesam atbrīvojušies no neziņas, kas rada šaubas un bailes.
• Bet kas tālāk? Dzintaram niez nagi izstāstīt par leģionāriem. Ne jau tāpēc, lai izskaidrotu rietumniekiem, režisoram ir svarīgāk, lai mēs paši izprotam to laiku un cilvēkus. Lai mūsu pēdējie dzīvi pailkušie leģionāri jūt, ka par viņiem kāds domā, Ar ko režisors gribētu beigt savu lielo filmu karjeru?

No kaujas lauka basketbola laukumā

Pirms mūsu sarunas Dzintars ir atkal skatījies filmu un pamanījis kļūmi titros. Uz jautājumu, cik reizes jau filmu noskatījies, viņš atbild: «Miljons! Protams, es nevaru pateikt precīzu skaitli. To gan varu pateikt, ka kopš pirmizrādes Dvēseļu puteni esmu redzējis tikai vienu reizi. Nezinu, cik gadiem ir jāpaiet, lai spētu to vēlreiz noskatīties. Bet es jau savu filmu nespēju skatīties kā skatītājs, es katrā sekundē varu izstāstīt, kas tur ir darīts aktieru atlasē, filmēšanas laukumā, ar skaņu, krāsām, specefektiem, kas notika montāžā, un tas viss galvā griežas… Pašam interesanti, kad pienāks tas brīdis, kad spēšu Dvēseļu puteni noskatīties kā skatītājs…» 

Tik daudzām dzimtām ir noslēpumi, par kuriem nerunāja. Un tā ir viena no Latvijas traģēdijām, ka mums ir šie neizstāstītie stāsti.

Bet, atceroties laiku pirms sešiem gadiem, jāteic, ka Dvēseļu putenis kļuva par notikumu. Latvijā gada laikā to noskatījās vairāk nekā 260 tūkstoši cilvēku, un, pārspējot arī Holivudas grāvējus, filma kļuva par atjaunotās Latvijas laika skatītāko filmu kinoteātros. (Tagad rekordistes godā ir animācijas filma Straume.) Taču filmu skatījāmies ne jau tikai mēs. Kā stāsta Dzintars: «Dvēseļu puteni rādīja 50 valstīs, filma dublēta padsmit valodās – pasaulē ļoti daudzi tā uzzināja par Latviju, par mūsu strēlniekiem un brīvības cīņām, kāpēc mēs gribējām neatkarību un ko tā no mums prasījusi. Palaist filmu pasaulē bija darba patīkamā daļa. Diemžēl tas iekrita pandēmijas laikā, man tolaik attālināti notika vairāk nekā 150 intervijas. Un tajās visās bija jāstāsta par mūsu vēsturi. 

Protams, bija maitas, bet bija arī cilvēki, kuriem pateicoties daudz tika saglabāts un izdarīts.

Pēc Dvēseļu puteņa gribējās darīt ko vieglāku, un, tā kā pats esmu trenējies basketbolā, man tas daudz devis, es tajā labi orientējos, nolēmu, ka filma būs par basketbolu. Ka to būs vieglāk uzņemt par Puteni – nu, par to gan es kļūdījos!