Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
«Basketbolā ir maz kretīnu.» Igors Miglinieks par spēli, dzīvi un sportistu sievām
Bijušais basketbolists Igors Miglinieks Latvijā ir īsu brīdi – divus, trīs mēnešus gadā, pārējā laikā viņš strādā par basketbola treneri Ķīnā. Viņš ir pirmais un vienīgais latviešu basketbolists, kas olimpiskajās spēlēs izcīnījis zelta medaļu vīriešiem basketbolā.
Foto: Ieva Andersone
Satikšanās pirmās minūtes rit kā paātrinātā filmā. Vispirms Igors iekārtojas blakām savam baltajam kaķim un izstāsta veselu stāstu, tad basketbolista cienīgā ātrumā aizved pie sētas un pastāsta par kaimiņu Robertu, pēc tam no istabas zibenīgi iznes greznu pudeli ar dzintarkrāsas dzērienu un salej to krāsainās spicglāzītēs. Garšo pēc rudenīgiem pīlādžiem.
– Jums šodien mājās esot svētki!
– Varbūt kādam liksies smieklīgi, bet mūsu kaķiem – māsai un brālim Lunai un Malfojam – šodien ir piecu gadu dzimšanas diena. Kaķus atvedām no Liepājas. Kā tas baltajiem kaķiem gadās, abi ir kurli, bet tāpat pamanās noķert pa kādam putniņam – tie, nabagi, noguļ.
Esmu redzējis, kā reizēm uzvedas basketbolistu sievas! Gadās tādas, kas domā, ka viņas ir arī treneres!
– Un kas tas bija par tik garšīgu dzērienu, ar ko jūs mūs pacienājāt?
– Unikāls dzēriens, tam ir četrdesmit gadu! To atnesa tā brūvētājs, kaimiņu Roberts – 94 gadus vecs kungs, kad nāca pie mums savā dzimšanas dienā. Viņš daudz redzējis, pārsvarā sūro un grūto. Vairāk vai mazāk dzīve kādreiz pārbauda visus, reizēm var pat likties negodīgi, kāpēc vienam iet labāk, citam sliktāk. Nav iespējams to sadalīt visiem vienādi. Bet Roberts jau agrā rītā sēstas uz riteņa un brauc savās darīšanās. Sieva viņam aizgājusi taisaulē, pat precīzi nezinu, cik sen, – gadi tā skrien. Bija prieks skatīties uz viņiem divatā. Sievas zaudējums Robertam bija liels trieciens. Šobrīd viņš palicis viens, radinieki apciemo, bet varu tikai brīnīties, kā Roberts pats sevi disciplinē, – tas ir ko vērts! Kas tad man – mani disciplinē sieva, bērni, bet disciplinēt sevi vienam ir pavisam kas cits. Skatos uz Robertu un apbrīnoju viņa enerģiju un gara spēku: lūk, par viņu jāraksta, nevis par mani!
