Baiba Jevdokimova: Saslimstot sapratu, cik daudz cilvēkam ir dots, ja var staigāt

Vasarās Baiba pati ar trimmeri upmalā pļauj zāli tā, ka kaimiņu vīriem atliek vien noskatīties. Cenšas palīdzēt ielas kaķiem tik ļoti, ka vietējā pašvaldība pat piešķīrusi pateicības rakstu par viņas darbošanos. Kāds kaķis pieklīstot ik pa laikam, un šobrīd Baibas maizē dzīvo veseli pieci kaķi – divi savi un trīs, kas paši atraduši ceļu.
Smalka, trausla un skaista, viņa šajā intervijā palaikam iejautājas – vai es nerunāju pārāk daudz? Un dažos brīžos atzīst: to nemaz nedrīkstu teikt…

Pirms piecdesmit trim gadiem, laikā, kad sākāt karjeru, Rīgā esot bijuši tikai četri skaistumkopšanas saloni. 

Tā bija! Tolaik tos sauca par ārstnieciskajiem kabinetiem. Atceros, tolaik sejas tīrīšanu veica tā – vispirms sterilizatorā iztvaicēja seju, manuāli iztīrīja un tad uzlika sejas masku. 

Kā jūs pati nonācāt līdz kosmētiķes profesijai? Lasīju, jums esot bijusi saruna ar tēvu par savu izskatu, neesat bijusi ar to mierā.

Šiem Max Mara svārkiem ir desmit gadu. Nopirku tos tādēļ, ka nepaskatījos cenu. Devos maksāt, pārdevēja saka: 500 eiro! Man nebija, kur dēties, bija neērti atteikties.

Man ļoti nepatika mans deguns. Visu mūžu centos sadzīvot ar savu degunu, un nu esmu to pieņēmusi. Kāda esmu, tāda esmu. 

Mans tēvs bija arhitekts, ļoti gudrs cilvēks, bet es mētājos, nevarēju izlemt, ko studēt. Biju ļoti emocionāla, tēvs uzskatīja, ka no manis nekas nesanāks. Par arhitekti nevarēju kļūt – man nevedās matemātika. Tā kā medicīnas skola atradās ap mājas stūri, biju izdomājusi, ka mācīšos par vecmāti, bet togad šāda novirziena kursu neuzņēma.