Autosportista Mārtiņa Seska dzīves rokenrols: Ir dāmas, kas liek par sevi ļoti manīt…

– Mārtiņ, jūs jau esat daudz sasniedzis ļoti sarežģītā sporta veidā, un tam vajag gribasspēku. Kā tas notika, ka jūs, jaunāko bērnu ģimenē, tomēr neizlutināja? 
– Nevaru teikt, ka vecāki mani brīžiem nav lutinājuši. Tomēr es daudz tiku atstāts arī savā vaļā, jo viņi pirms astoņiem no rīta aizgāja uz darbu un vakarā pēc astoņiem pārnāca. Līdz ar to man nācās pašam sevi izklaidēt un būt patstāvīgam. Protams, bija gan vecvecāki, gan arī māsas, un tas, ka abas ir ar krietnu atrāvienu vecākas, noteikti ir palīdzējis man ātrāk kļūt pieaugušam. Man bija straujāk jāaug, lai pievilktos klāt viņām. 

– Baiba ir astoņpadsmit gadu vecāka – kad augāt, viņa jau lielākoties bija projām savā dzīvē. Savukārt Anete atceras, ka jau sešos gados esat uzņēmies tādu kā viņas aizstāvja lomu – ja kāds puisis ar viņu sarunājies, jūs stingri prasījis: «Kas tu tāds esi? Ko tu gribi no manas māsas?» 
– Māsa jāaizstāv! Kaut gan mums ir arī stāsti, kā ar māsām kāvos. Viņas pašas bija vainīgas, jo, kā jau vecākas, mani reizēm psiholoģiski terorizēja. Es nebiju tik gudrs tādā pašā veidā turēties pretī, tāpēc centos viņām atriebties fiziski. Tomēr, citam citu pavelkot un pastutējot, esam labus kompromisus atraduši. Tagad mēs vairs nejūtam vecuma atšķirību un ar māsām man ir sirsnīgas attiecības.

Mierīgi varu dzīvot savu dzīvi, un neviens no manis vēl negaida mazbērnus.

Bet par to izlutināšanu… No septiņu gadu vecuma sāku nodarboties ar autosportu, kas paņēma daudz laika un bija nopietna nodarbe – jāgatavo mašīnas, jātrenējas, jābrauc uz sacensībām.Tas prasīja disciplīnu. Gribu teikt, ka disciplīna, ko pieprasa sports, ir tā, kas man palīdzējusi stabilāk noturēties uz kājām.