Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Atklāta un sirsnīga saruna ar Raimondu Paulu: Ar sievietēm es tagad neielaižos
Raimondam Paulam noteikti vislabāk patiktu intervija, kurā viņš savas atbildes, kā pats saka, vienkārši uzklimperētu uz klavierēm. Nākamais gads komponistam būs diezgan vētrains, jo 12. janvārī viņam paliks 90 un vasarā lielajā Mežaparka estrādē tūkstošiem koristu dziedās Raimonda Paula dziesmu svētkos. Bet šis gads nesākās priecīgi, jo viens pēc otra aizgāja viņa labais draugs dzejnieks Jānis Peters un pēc tam māsa tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere. Uz dziļām sirds kratīšanām Pauls neļaujas nekad, un viņa atbildes brīžiem ir burtiski jāķer – no pusteikuma, no pusnospēlēta motīva.
Foto: Ieva Andersone
«Par ko tad mēs runāsim? Es jau visu esmu pateicis!» viņš savā ierastajā manierē paīgni noburkšķ pa ceļam no Radiomājas ierakstu studijas uz Paulam atvēlēto telpu, kur pie sienām ir Noras Bumbieres, Viktora Lapčenoka un citu leģendāru mūziķu portreti. Ja es neredzētu pavīdam viņa uzjautrināto smaidiņu, noteikti padomātu, ka nekādas intervijas šodien nebūs. Tad viņš apsēžas pie klavierēm un pārlaiž pirkstus pār melnbaltajiem taustiņiem, eleganti pārimprovizējot no vienas pazīstamas melodijas citā. Pauls joprojām regulāri nāk uz darbu Latvijas Radio, un te viņam ir labais eņģelis – Radioteātra vadītāja un leģendārā radiobalss Māra Eglīte. Viņa sarūpē mums kafiju un pēc sarunas Paulam pajautā, vai nav laiks špricītei. Un vēl Raimonds Pauls, protams, joprojām kāpj uz skatuves – gan spēlēt, gan saņemt balvas. Šopavasar viņam piešķirtas pat veselas divas jaunizveidotās Baltijas balvas – par sasniegumiem mūzikā un par mūža ieguldījumu.
Kamēr runājam, studijā viņu uz ierakstu gaida Māris Briežkalns, un vienā brīdī Raimonds Pauls pieceļas un dodas projām. Laiks ir beidzies. Puse manu jautājumu paliek neuzdoti, bet – Pauls ir Pauls. Viņš aiziet, bet mēs abas ar fotogrāfi Ievu tur paliekam – abas viņā mazliet iemīlējušās.
– Nesen jūs spēlējāt Tiguļkalnā, pirms tam koncertējāt ar Daumantu Kalniņu, tūlīt spēlēsiet Doma dārzā, augustā kāpsiet uz skatuves Ineses Galantes rīkotajā koncertā Dzintaros – koncerts pēc koncerta! Jums nevienam nekas vairs nav jāpierāda, pats varat izlemt, vai un kur spēlēt. Kā jūs to izvēlaties?
– Izvēlas citi – tie, kas mani aicina. Ja viņi ir mani paziņas un man neērti atteikt, es piekrītu. Tāds ir mūsu darbs. Tagad man jānospēlē daži gabali Talsos džeza koncertā ar Intaru Busuli. Ja tevi aicina, tas nav slikti. Ja tu kādam vēl esi vajadzīgs un kaut ko vēl vari nospēlēt, ir pavisam labi. Tā visa dzīvīte ir pavadīta.
Man nāca viss pēc kārtas. Naktī, kad piezvanīja par māsu, pat nesapratu, kas notiek…
Man bijušas soloprogrammas, ko es pats vadu, tagad bija jubilejas koncerts, kas arī pamatā balstījās uz manām dziesmiņām. Šis tas no tiem laikiem vēl noskan, lai gan mode ir mainījusies.
