Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Armands Birkens: Vēl neesmu tik vecs, ka nebūtu nekādu cerību apprecēties
Šajā intervijā es satiku citādu Armandu Birkenu – jūtīgu dabas vērotāju, kurš dārzā noliek ūdeni vāverēm un bitēm. Čikāgas piecīši un skatuve ir piepildījuši gandrīz visu Armanda dzīvi, bet tagad viņš nolēmis uz skatuves vairs nekāpt un darīt ko citu.
Foto: Matīss Markovskis
Stāstot par «Čikāgas piecīšiem», Armands tā atplaukst, ka varu dzīvi iztēloties to deviņpadsmitgadīgo latviešu puisi, kuram lielākā laime bija iekļūt dievinātajā grupā. Taču ar Armandu jābūt arī uzmanīgai – viņš ar visnopietnāko sejas izteiksmi mēdz sarunā iemest visādas blēņas, jociņus un ironiju!
– Pavisam nesen ar lielu sirsnību izskanēja tavi atvadu koncerti. Kāpēc tā izlēmi? Kāpēc – atvadu?
– Es dzīvoju pēc savām sajūtām un jūtu, ka pienācis laiks. Esmu uzstājies jau no septiņu gadu vecuma! Skolā dziedāju divos koros, universitātē trijos koros, šur tur man bija solo, un vēl divos latviešu vīru koros Čikāgā.
Kad dzīvē ir smagāks posms, tu varbūt nevingro tik daudz, cik vajadzētu, ēd bišķi par daudz.
Un jau no 19 gadu vecuma dziedu ar Čikāgas piecīšiem. Ar Albertu (Albertu Legzdiņu – aut.) mēs šad tad uzstājāmies arī ārpus Piecīšiem. Un cik gadu esmu koncertējis kopā ar Loriju Vudu! Abi braukājām pa Latviju ar Valentīndienas koncertiem un palīdzējām to amerikāņu svētku dienu ievest Latvijā. (Smejas.) 64 gadus esmu bijis uz skatuves.
Es negribu būt no tiem māksliniekiem, kas paliek uz skatuves ilgāk, nekā vajag. Mēs visi kļūstam vecāki.
– Un kā tu domā iztikt bez skatuves?
– Zini, tā nav problēma! Savam mūžam es savu skatuves devu esmu dabūjis. Nav jau tā, ka es no skatuves noeju tukšā.
