Aktrise Anna Klēvere: Man patīk viss, kas izslēdz šo vājprātīgo skriešanu un strādāšanu

Anna uz interviju atnāk ar dāvanu man – skaistu kladi oranžos vākos. Tādās ikdienā raksta viņa pati, jo Annai joprojām patīk rakstīt ar roku. Tikko beigusies nodarbība Mūzikas akadēmijā, kur viņa pasniedz aktiermeistarību un skatuves runu. Ādas jaka, plati džinsi, balta blūze – viņa droši vien daudz neatšķiras no saviem studentiem. Un ausīs šūpojas mazi sudraba līvu ūdensputni. 

– Tagad tu spēlēsi Antoniju, bet Auce tajās pašās Skroderdienās Silmačos bija tava pirmā loma pirms 23 gadiem, kad tikko biji kļuvusi par pilntiesīgu Nacionālā teātra aktrisi. Ko tev nozīmē šī izrāde?
– Īsāku atvaļinājumu. Jokoju! Man šī izrāde nozīmē piedzīvot neiedomājamo latviešu mīlestību uz teātri. Ir cilvēki, kas katru gadu nāk ar visu ģimeni, un viņiem tā ir tradīcija.

Man ir mūsdienām ļoti nepopulāri uzskati, jo uzskatu, ka sieviete ir sieviete un vīrietis ir vīrietis. 

Ja gadās piemirst tekstu kādā citā izrādē, tas nav tik būtiski, bet Skroderdienās visa zāle domās runā lugas tekstu līdzi. Un pēc izrādes redzi cilvēkus, kurus personīgi nepazīsti, bet zini, ka Skroderdienās satiec viņus katru gadu. Skroderdienas ir īpašas arī tāpēc, ka mums pietrūkst tradīciju senuma un tādu vienkāršu svētku, īstu svētku, nevis ļoti organizētu. 

– Lai ko būtu uzrakstījis Blaumanis, katrs aktieris savu lomu spēlē citādi, un arī šajos Jāņos Latvijā dažādu režisoru Skroderdienu izrādēs uz skatuves kāps vismaz trīs dažādas Antonijas. Kāda būs tava Antonija?  
– Viņa vēl nav līdz galam piedzimusi, bet rodas un veidojas. Es viņu vēl tikai satikšu. Gribētu ielikt tādu latvisku vitalitāti, vienkāršību un uzticēšanos drosmīgiem un neērtiem lēmumiem. Drosmi izdarīt izvēli un nebaidīties.