Aktieris Kaspars Dumburs: Man nebūs ne attiecību, ne karjeras, ja neatveseļošos

– Kādā intervijā apmēram pirms gada, vaicāts par iespējamām laulībām, atbildēji: «Nav plānots, aktuāli saprast, vai ņemsim kaķi.» Šovasar tu apprecējies. Kas gada laikā mainījās?
– Man radās vēlme pēc bērna. Nav racionāla izskaidrojuma, jo tas nav izdevīgi ne finansiāli, ne laika ziņā, bet instinktīvi sajutu: neko nevar darīt – vajag, un viss! Saku Alisei: es gribu bērnu! Un viņa atbild, ka vispirms labprāt aprecētos. Nu ok, skaidrs… Trīs mēnešus par šo jautājumu domāju, aprunājos ar cilvēkiem, izmeditējos un nolēmu: aiziet! Nolēmu to darīt vecās skolas stilā – kad Alises vecāki kādu laiku bija Latvijā, Alisei nezinot, satikos ar viņiem un pateicu, ka vēlos Alisi bildināt, – likās būtiski viņiem to pateikt. Biju jau pasūtījis saderināšanās gredzenu, un, kamēr aptuveni mēnesi to gaidīju, tikmēr visi Alises radi jau visu zināja, bet Alisei neko neteica līdz brīdim, kad viņu bildināju. 

Sēdēju un domāju: jau sešus gadus nedzeru, bet cilvēki joprojām uz mani tā skatās… 

Bet kaķa mums nav. Man liekas, turēt kaķi vai suni Rīgas centra dzīvoklī ir diezgan cietsirdīgi pret dzīvnieku.

– Šis ir laimīgākais posms tavā dzīvē? Vērojot no malas, tā varētu domāt.
– Jā! Pēdējos septiņus gadus katrs gads man ir laimīgāks par iepriekšējo. Es esmu veiksminieks! Protams, pat vienas dienas laikā domas var mainīties – laime nav konstants stāvoklis, ir brīži, kad jūtos nožēlojams un mazvērtīgs, bet lēnām sevi iepazīstu un ne vienmēr ticu tam, kas notiek manā galvā. Ne vienmēr tās domas ir patiesība.

– Atkarību posmā domas tavā galvā bijušas ļoti iznīcinošas… 
– Jā, bet tagad man ir instrumenti, kā ar tām tikt galā. Atšķirībā no tā posma tagad es saprotu, kas ar mani notiek. Saprotu, ka brīžiem tā ir mana atkarība, kas domā negatīvi, vai arī esmu pārāk pārņemts ar sevi, savām vajadzībām, un tas man ir kaitīgi.