«Ārsts pirmajā vizītē teica: ar tādām diagnozēm pacienti paši neatnāk, viņus atved.» Ilzes laimīgā loterijas biļete
Laimīgā loterijas biļete. Tā par savu dzīvi pēc 2024. gada jūnija saka Ilze Petručuka. Vienmēr bijusi aktīva, pozitīva, apceļojusi desmitiem valstu un nevienā brīdī nav nojautusi, ka patiesībā dzīvo ar laika degli krūtīs. Meklējot iemeslus neparastai sliktas pašsajūtas epizodei, Ilzei tika atklāta nopietna aortas patoloģija – galvenais lielais asinsvads, kas iziet no sirds, lai aizvestu asinis uz pārējo ķermeni un orgāniem, viņai bija iziris kā zeķbikses. Vēl viens valdziņš, un – Ilzes varēja nebūt.
Foto: Matīss Markovskis
Tipiska latviete
«Vienmēr esmu pieskaitījusi sevi pie tāda standarta latviešu cilvēka, kas – iet, dara un nečīkst. Mazliet ašāk paskrien sirds? Laikam kafiju par daudz iedzēru. Uzkāpis asinsspiediens? Darba stress vainīgs. Protams, esmu gājusi obligātās veselības pārbaudes, kādas organizē, piemēram, stājoties jaunā darbā. Esmu vērsusies pie ģimenes ārsta, ja bijusi kāda lielāka slimošana. Bet kopumā ar medicīnu un slimnīcām man darīšana dzīves laikā bijusi maza. Ja neskaita to, ka mana vecmamma, kura bija kopā ar mums līdz deviņdesmit sešu gadu vecumam un tikai pirms diviem gadiem aizgāja viņsaulē, visu mūžu nostrādāja par mediķi. Viņa bija ķirurģijas māsa, vēlāk strādāja Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Vecmāmiņa visu mūžu bija ļoti aktīva, vingroja līdz pēdējam brīdim – ziema vai vasara, un viņai nepastāvēja vārds nevaru. Visu darīja bez čīkstēšanas, un arī man no viņas iegājies dzīves motīvs – jāiet un jādara! Taču pirms gada un septiņiem mēnešiem mana dzīve tika uzlikta uz pauzes…»
Atverot datorā izmeklējuma failu, viņa seja izmainījās, dakteris acīmredzami kļuva bāls, un man cilvēciski likās, ka viņu pašu pārņem nemiers.
Tas NAV normāli!
«Kas īsti notika? Bija 2024. gada pavasaris. Tajā brīdī biju nesen nomainījusi darbavietu – jauni pienākumi, daudz kas jāapgūst, bija pārpārēm stresu un atbildību… Kādu dienu runāju ar kolēģi un pēkšņi sajutos kaut kā neparasti – likās, ka ļoti spiež krūtīs un kakla rajonā. Sajūtas bija tik neparastas, ka teicu darbā: «Braukšu labāk mājās.» Protams, bailes tajā brīdī uzdzina arī paniku, un tad vairs nesaproti – jūties slikti no fiziskās pašsajūtas vai tomēr vainīga ir panika. Attālums no darba līdz mājām ar mašīnu bija mērojams desmit minūtēs, bet, sākot braukt, sapratu, ka man sāk tirpt viena roka un sejas puse, mute kļuva jocīga…
