No neatkarības deklarācijas līdz trako namam. Igaunijas pirmā prezidenta Petsa dzimtas sūrais liktenis

1954. gada decembrī no Krievijas uz psihiatrisko slimnīcu netālu no Vīlandes pārved kārtējo pacientu. Vietējais personāls nespēj noticēt savām acīm, jo 80 gadus vecajā vīrā atpazīst Konstantīnu Petsu. Izrādās, ka viņš joprojām ir dzīvs. Staļins ir pusotru gadu kā miris, un kāds padomju birokrāts ir kļūdījies vai arī izrādījis žēlastību, pieņemot lēmumu atļaut kādreiz neatkarīgās Igaunijas prezidentam mūža pēdējos gadus pavadīt dzimtenē.

Taču tā nenotiek. Ziņa par prezidenta atrašanos trako namā un nožēlojamo stāvokli izplatās zibenīgi. Režīma kalpi attopas, kā tas var ietekmēt noskaņojumu jau tā kurnošajos igauņos, un reaģē. Pēc pāris nedēļām Petss pazūd no slimnīcas. Paliek tikai baumas, minējumi un neziņa. Tikai pēc daudziem gadiem kļūs zināms, ka prezidentu aizveda tālu projām – uz Buraševas psihiatrisko slimnīcu Tveras apgabalā. Tur viņš mirst 1956. gada 18. janvārī.

Atmodas laikā divi igauņu aktīvisti sāk meklēt Konstantīna Petsa kapavietu un dodas 15 kilometrus no Tveras (padomju laikā – Kaļiņinas) uz Buraševas ciematu, kurā atradās psihiatriskā slimnīca. Igauņiem laimējas – vēl dzīva ir Petsa pēdējā ārste, kura pastāsta, ka,

atšķirībā no citiem mirušajiem pacientiem, Konstantīnam Petsam izrādīja cieņu. Kā tas izpaudās? Viņu apglabāja zārkā…

1990. gada vasarā prezidenta mirstīgās atliekas pārved uz Igauniju un pārapbeda Tallinā.

***

Taču piedzimst un izaug Konstantīns Petss Pērnavā. Šo vietu par dzīvesvietu izvēlas viņa tēvs Jakobs Petss, kura ģimenes dzimtā puse bija Vīlandes apkārtnē. No tās viņš jaunībā spiests aiziet pēc piedalīšanās zemnieku nemieros, un par to muižkungs sodīja, izliekot no mājām. Par sievu Jakobs noskatīja Olgu Tumanovu, bāreni, kuru pieņēma un izaudzināja turīga krievu ģimene stingrā pareizticības garā. Tā kā Olgai tas bija ļoti svarīgi, pirms apprecēties, Jakobs pieņēma pareizticību, un tai Petsu ģimenē bija liela ietekme.

Cits pēc cita piedzima pieci dēli un tikai pats jaunākais, sestais bērns – meitiņa. Konstantīns šajā brāļu sarakstā bija otrais vecākais. Bērnus sūtīja mācīties pareizticīgo draudzes skolā krievu valodā.

Konstantīnam ir 13 gadi, kad viņu nosūta mācīties uz Rīgas Garīgo semināru. Tā ir pareizticīgās baznīcas mācību iestāde, kurā par valsts līdzekļiem izglītoja nabadzīgu latviešu un igauņu ģimeņu bērnus. Seminārā Konstantīns pavada piecus gadus, tomēr izlemj nekļūt par priesteri un, atgriežoties mājās, nokārto eksāmenus un pabeidz vidusskolu Pērnavā. Tad dodas uz Tartu, kur universitātē studē Juridiskajā fakultātē.

Konstantīns Petss iziet daudzu savu laikabiedru un domubiedru ceļu, sekojot savam sapnim – neatkarīgai Igaunijai. Arī viņš, lai iekustinātu nacionālo kustību un stiprinātu igauņu nacionālo pašapziņu, piedalās laikraksta izdošanā. To nemitīgi apgrūtina Krievijas impērijas cenzūra.

Ar savu nākamo sievu Helmu, pilnā vārdā Vilhelmu Idu Emīliju Pēdi, Konstantīns iepazinās skolā Pērnavā. Jaunkundze ir par viņu četrus gadus jaunāka, un, lai kur ceļi aizved Konstantīnu, viņš domā par Helmu. 1901. gadā abi apprecas un jau pēc gada kļūst par vecākiem dēlam Leo. Helma gaida otro bērnu, kad arī Igauniju pāršalc 1905. gada revolūcija. Igauņi pieprasa preses un pulcēšanās brīvību, vēlēšanas tiesības un nacionālo autonomiju. Ar protestētājiem izrēķinās, un seko nežēlīgas represijas. Tā kā Konstantīns ir revolūcijas dalībnieks, viņam nākas bēgt, lai netiktu arestēts. Kad Pērnavā piedzima pāra otrais dēls Viktors, viņa tēvs atradās Šveicē, pēcāk devās uz Somiju.

Pēc vairākiem gadiem, uzzinājis, ka viņam vairs nedraud nāvessods, kā arī to, ka sieva saslimusi ar tuberkulozi, Konstantīns atgriežas mājās. Igaunijā viņu arestē un piespriež itin maigu sodu – vienu gadu cietumā, un to izciest aizsūta uz Pēterburgu.

Tomēr visbargāk Konstantīnu soda liktenis – kamēr viņš sēž cietumā, nomirst Helma.

Dēliem tobrīd ir tikai astoņi un četri gadi. Rūpes par zēniem uzņemas Helmas māsa Johanna, viņa tā arī neizveidoja savu ģimeni, bet kļuva par Petsu ģimenes locekli un izaudzināja abus māsas bērnus. Arī Konstantīns izrādījās vienmīlis, viņš vairs neapprecējās.

***

Gadi trimdā, arests, cietumsods, sievas nāve… Tomēr Petss nepārtrauc darbību politikā. Izaicinājums seko izaicinājumam, plosās Pirmais pasaules karš, revolūcijas, un 1918. gada 24. februārī Konstantīns Petss ir viens no trim Igaunijas Glābšanas komitejas locekļiem, kurš paraksta Igaunijas Neatkarības deklarāciju. Pagaidu valdībā Petss kļūst par Ministru kabineta vadītāju un iekšlietu ministru. Taču cīņas par neatkarību turpinās. Kad vācu spēki ieņem Tallinu, Petsu arestē un viņš vairāk par gadu pavada ieslodzījumā Polijas teritorijā. Kad viņu atbrīvo, politiķis uzreiz steidzas uz Igauniju. Viņu atkal ievēl par Pagaidu valdības vadītāju. Petss izveido jaunu politisko partiju, kura parlamenta vēlēšanās 1920. gadā iegūst 21 deputāta mandātu no simts. Turpmākajos gados Petss pilda Igaunijas parlamenta priekšsēdētāja pienākumus, kā arī vairākkārt ir Igaunijas Valsts vecākais (tolaik Igaunijā nav Valsts prezidenta institūcijas). 1933. gadā tiek grozīta konstitūcija, dodot Valsts vecākajam plašas pilnvaras, bet ierobežojot parlamenta un valdības neatkarību.

Taču jau nākamā gada 12. martā Konstantīns Petss ar domubiedriem veic valsts apvērsumu.

Valstī ievieš ārkārtējo stāvokli, aizliedz politiskās partijas un preses izdevumus pakļauj cenzūrai. 1938. gadā izveido Valsts prezidenta amatu. Par pirmo Igaunijas prezidentu kļūst Konstantīns Petss. Taču šis gods viņam tiek uz īsu laiku… Jau nākamajā gadā, tāpat kā Latvijas un Lietuvas prezidenti, arī igaunis pakļaujas PSRS spiedienam un piekrīt, ka Igaunijā izvieto Padomju Savienības militārās bāzes. Tas ir pirmais solis, kas liecina par tuvojošos okupāciju.

Kad 1940. gada vasarā PSRS okupē Igauniju, Petss nespēj iedomāties, kāds liktenis sagaida tautu un arī viņa ģimeni. Viņš naivi cer, ka jaunā vara rīkosies saprātīgi. Valda uzskats, ka padzīvojušais politiķis, kuru moka veselības likstas, nespēja objektīvi novērtēt Staļina izveidoto režīmu. Padomju okupanti bez kavēšanās padara prezidentu par marioneti – viņš ieceļ jaunu propadomju valdību, paraksta gandrīz 200 dekrētus, kas patiesībā iznīcina neatkarīgo valsti.

Kad tas ir izdarīts, prezidents vairs īsti nav vajadzīgs. Viņš atrodas mājas arestā, bet vēl nespēj noticēt, ka Igaunija kļūs par padomju sociālistisko republiku. Tikai tad, kad 21. jūlijā šādu veidojumu pasludina, viņš apjauš padomju okupācijas patieso būtību. Par vēlu… Tajā pašā dienā satriektais Petss sūta jaunāko dēlu Viktoru uz ASV vēstniecību lūgt aizsardzību un patvērumu sev un savai ģimenei. Vai nu Amerikas vīzas atnāca par vēlu, vai prezidenta ģimene bija izolēta no saziņas, bet 30. jūlijā Konstantīnu Petsu, viņa dēlu Viktoru ar sievu un abiem dēliem deportē uz Krieviju.

***

Tobrīd Tallinā paliek prezidenta vecākais dēls Leo Petss. Viņš, tāpat kā tēvs un jaunākais brālis, Tartu Universitātē ir beidzis Juridisko fakultāti, strādājis tieslietu sistēmā. Atšķirībā no brāļa, 38 gadus vecajam Leo nav politisko ambīciju un nav arī savas ģimenes. Iespējams, tas viņam palīdzēja aizbēgt no okupētās valsts…

1940. gada 29. oktobrī Helsinkos kādā policijas iecirknī ierodas četri igauņi un godīgi pastāsta, ka valstī ieradušies nelegāli un lūdz palīdzību. Viens no viņiem ir Leo Petss. 

Savukārt kuģīša, ar kuru bēgļi šķērsoja jūras līci, kapteinis vēlāk tiesā liecināja, ka bēgšanu plānojis jau vasarā, lai glābtu prezidentu Konstantīnu Petsu. Taču nelaimīgi sagadījies, ka kuģītis bijis gatavs ceļam tikai oktobrī, kad prezidents jau bija deportēts. Tāpēc kapteinim, viņa sievai un vēl vienam bēglim Vergi ostā 28. oktobrī pievienojās prezidenta dēls, un pēc pulksten astoņiem vakarā viņi devušies ceļā.

Kā pats Leo skopi rakstījis dienasgrāmatā – «..pāri līcim uz Somiju. Temperatūra – 1 grāds, līst lietus. 29.10. plkst. 8.00 ieradāmies Somijas piekrastē, plkst. 1.30 – Helsinkos. Mūs arestēja. 30.10. plkst. 16 mūs izlaida. Pārcelšanās uz viesnīcu».

Zviedrijas Valsts arhīvā glabājas Leo Petsa lietas, kas apliecina viņa vēlmi palikt Somijā: ieraksti dienasgrāmatā, uzturēšanās atļauja Somijā, somu valodas mācību grāmatas, dārzkopības skolas vēstule, kurā atteikts Petsa lūgumam tur nostrādāt praksi, un citi dokumenti. Sākumā izskatījās, ka tā arī notiks, Leo dzīvos Somijā. Bēgli pieņēma par kalpu zemnieku saimniecībā, kur viņam atvēlēja istabu, par darbu maksāja 20 markas dienā. Saimnieks vēl pēc gadiem slavējis Leo par strādīgumu, kaut bijis redzams, ka igaunim maz pieredzes lauku darbos. Viņu pieņēmuši kā ģimenes locekli un par kalpu nekad neesot saukuši, bet gan par bēgli. Leo runāja arī vācu, krievu un franču valodā. Somijā viņš iemācījās somu valodu un uzaudzēja bārdu. Savukārt apkārtējie, uzzinājuši, ka Leo pēc izglītības ir jurists, pat nākuši pēc padoma.

Kad runas iegrozījušās par politiku, Petss mēdzis teikt – krievs ir velns, bet vācietis – sātans.

Otrā pasaules kara laikā Somiju okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks, bet iekarotāji par Petsu neinteresējās. Toties, kad 1944. gada vasarā padomju karaspēks veica pēkšņu uzbrukumu un nu kļuva par noteicējiem valstī, situācija kļuva bīstama. Leo turpināja strādāt saimniecībā, līdz no Helsinkiem pienāca brīdinājums meklēt drošāku vietu. Arī viņš pats saprata, ka vara, kas arestēja un izsūtīja viņa ģimeni, par kuras likteni viņš neko nezināja, nesaudzēs bijušās neatkarīgās Igaunijas prezidenta vecāko dēlu. Uzzinājis par brīdinājumu, arī saimnieks sapratis situācijas nopietnību – bez kavēšanās iejūdzis zirgu un naktī aizvedis Petsu līdz tuvākajam ciematam.

Par to, kā viņš nokļuva Zviedrijā, Leo nav stāstījis pat brāļa mazmeitai, kad viņa, jau atmodas noskaņās, satikās ar onkuli Zviedrijā. Tas gan reģistrēts dokumentos, ka bēglis Leo Petss Stokholmā nopratināts 1944. gada 29. septembrī. Kā ierašanās iemesls minēts – bēgšana no krieviem, par īpašumiem Zviedrijā atbilde – nav.

Drīz pēc kara beigām Somijas drošības dienests noskaidro, ka starp tiem, kas, atgriežoties padomju karaspēkam, bēga pāri jūrai no Igaunijas, bijuši arī NKVD sūtītie aģenti, turklāt viens no tiem bijis… Leo Petss! Kad aizdomās turētais aizturēts, pēc ilgstošas pratināšanas viņš atzinies, ka ir viltvārdis, kurš tikai uzdevies par Igaunijas prezidenta dēlu. Taču par šo incidentu somi ziņojuši zviedru kolēģiem, kuri pievērsa uzmanību īstajam Leo Petsam, baidoties, ka krievu aģenti varētu mēģināt viņu ietekmēt, solot sakarus ar ģimeni.

Zviedrijas drošības dienests sāk pieskatīt bēgļa gaitas, taču viņš dzīvo vienkāršu, caurredzamu un vientuļu dzīvi. Leo Petss nemēģina atgriezties profesijā, viņš strādā par dārznieku, ir vientuļnieks, reti iziet sabiedrībā, tā arī neapprecas. Kļūst par Zviedrijas pilsoni. Kad 1988. gadā Leo Petss mira, bija jau pārmaiņu laiks un bija iespējams izpildīt aizgājēja vēlmi atgriezties mājās – viņa pīšļus apglabāja Tallinas Meža kapos.

***

Viktors Petss mammu neatcerējās – zēnam bija tikai četri gadi, kad viņa nomira. Sekojot tēva un vecākā brāļa pēdās, Viktors augstskolā studēja jurisprudenci un pēc tās absolvēšanas praktizēja kā jurists. Taču, pretēji brālim, jaunākais Petss bija daudz ambiciozāks. Drīz vien viņš nokļuva divu fabriku un apdrošināšanas kompānijas vadībā, kandidēja un tika ievēlēts par Igaunijas parlamenta deputātu. Viņa tēvs bija Igaunijas Valsts vecākais, kad Viktors 1932. gada vasarā svinēja kāzas. Par viņa sievu kļuva politiķa, rakstnieka un garīdznieka Jāna Latika meita Helgi Alise. Jāns Latiks bija studējis teoloģiju, rakstīja stāstus bērniem, bet lielāko tiesu laika veltīja politikai. Viņš bija ieņēmis gan izglītības, gan ārlietu ministra posteni. Liktenīgajā 1940. gadā Latiks pildīja Igaunijas vēstnieka pienākumus Lietuvā. Vēstnieku atsauca uz Tallinu. Viņš izrādījās tālredzīgāks, jo kopā ar sievu paspēja pamest okupēto valsti un atlikušo mūžu nodzīvoja Zviedrijā.

Par to, kas pēc okupācijas notika ar Konstantīnu, Viktoru, viņu pašu un bērniem, izstāstījusi Helgi Petsa savās atmiņās.

Jāteic, tas bija ļoti drosmīgs solis – lai arī slepus, bet ko tādu rakstīt 50. gados!

Varbūt viņa, piedzīvojusi visšausmīgāko, vairs nebaidījās… Prezidenta vedeklas atmiņu pieraksts sākas 1940. gada 30. jūlijā, vēsā un lietainā dienā, kad ap septiņiem vakarā pie Petsiem atbrauc toreizējais Igaunijas iekšlietu ministrs un vēl četri sveši vīrieši, lai privāti runātu ar Konstantīnu un Viktoru Petsiem. Pēc sarunas vīratēvs saka vedeklai: «Bērns, tagad neiebilsti ne vārda, bet ej un kravā mantas, ko ņemt līdzi. Mums nav dots daudz laika.»

Lasot Helgi rakstīto, rodas salīdzinājums ar tiem tūkstošiem Baltijas valstu pilsoņu, kurus deportēja uz padomju Krieviju… «Mēs sakrāmējām visu, ko varējām, galvenokārt drēbes, jo īpaši bērnu, un nedaudz pārtikas. Tas notika apsargu uzraudzībā. Mēs visi raudājām, mans dēls Mati jautāja Konstantīnam Petsam: «Vectēv, kāpēc tu neraudi?» Viņš atbildēja: «Man vairs nav palicis asaru, es tās visas esmu izraudājis par igauņu tautu.»

Tad prezidenta ģimeni aizved uz dzelzceļa staciju, iesēdina vilcienā, kurā durvju abās pusēs stāv bruņoti karavīri. Vagonā visiem logiem priekšā aizvilkti aizkari un pasažieriem neļauj skatīties laukā, lai garāmbraucot kāds viņus neatpazīst. No rīta vilciens iebrauc Ļeņingradā, visus aizved uz viesnīcu, bet pēc tam vakarā atkal iesēdina vilcienā, un seko ilgs un mokošs ceļš cauri Maskavai līdz Ufai. Tur viņus izmitina nelielā mājā, kur viesistabā pie sienas ir Ļeņina un Staļina portreti… Ģimeni nemitīgi uzrauga, ja iet uz veikalu – seko.

Ārā barga ziema, pārtikas veikalos ir tukši plaukti. «Es neatceros, vai tas bija 1938. vai 1939. gadā, kad Tallinā man piezvanīja no Krievijas vēstniecības un vēstnieka Ustinova sieva jautāja, vai viņa varētu atbraukt mani apciemot. Teicu, lai nāk. Es nevaru atcerēties, vai mēs sarunājāties vāciski vai franciski, jo tad es nerunāju krieviski. Viņa atveda maniem bērniem lielu grozu ar skaistām vīnogām un piebilda, ka Krievijā visi bērni ēd tādas vīnogas. Kāda liktenīga ironija! Nu es Ufā redzēju, ko te bērni ēd, un atcerējos Ustinova kundzes vīnogas. Kamēr mēs vēl bijām Igaunijā, vēstnieks Ustinovs nošāvās vēstniecības ēkā. Viņš bija izsaukts uz Maskavu, viņš noteikti zināja, ko nozīmēja Staļina režīms. Igauņi un ārvalstu diplomāti, kuriem bija jāierodas vēstnieka bērēs, vēlāk runāja par drūmajām sajūtām, ko viņi piedzīvoja, kad Ustinova kundze pie nelaiķa vīra zārka teica kvēlu revolucionāru runu. Tagad es domāju – vai viņa tiešām bija viņa sieva?»

Tāpat kā visiem pilsētniekiem, arī Petsiem ilgi jāstāv garās rindās pēc maizes. To nespēj Konstantīns Petss, kuram ir grūti staigāt, jo ļoti sāp kājas, turklāt nabadzīgais uzturs veicina diabēta attīstību. Helgi prot vācu un franču valodu, bet ne krievu. Kritiski svarīgi, ka krieviski runā zēnu auklīte, kura pati izvēlējās sekot ģimenei, kaut varēja palikt Igaunijā.

Kaimiņmājas iemītniece auklītei pačukst – tajā namā, kurā dzīvo Petsi, neviens ilgi nepaliek, pazūd.

NKVD darbinieki regulāri ierodas pie prezidenta un vēlas viņu iesaistīt vaļsirdīgās sarunās. Petss dusmojas: «Lieciet mani mierā! Mans mūža darbs, neatkarīgās Igaunijas izveidošana, un gadi, kas tam sekoja, ir kā atvērta grāmata. Man nav noslēpumu, ko atklāt, un jūs to labi zināt.»

To, ka nacistiskās Vācijas karaspēks iebrucis PSRS, ģimene uzzina vakariņu laikā pa radio. Jau pēc četrām dienām ierodas čekisti un, aizbildinoties ar priekšnieka vēlmi aprunāties, aizved Konstantīnu un Viktoru Petsus. «Mani pārņēma šausmīgas bailes. Palīdzēju Konstantīnam uzvilkt mēteli un jautāju: «Tēt, kas tagad notiks?» Viņš paraustīja vienu plecu, tā bija viņam raksturīga kustība uztraukumā, kad ātri jāpieņem lēmums, un teica: «Redzēsim, kas notiks, bērns.» Tie bija viņa pēdējie man pateiktie vārdi. Viņš noskūpstīja mani uz pieres.»

Tajā pašā vakarā čekisti ieradās pēc prezidenta vedeklas. Tā kā Helgi atteicās braukt bez bērniem, viņai atļāva zēnus ņemt līdzi. «Kad iegājām NKVD ēkā, man teica, ka ar mani kāds vēlas runāt, tāpēc bērniem jāpagaida gaitenī. Es abiem noglāstīju galvas un teicu, lai uzvedas labi, ka es tūlīt būšu atpakaļ. Es atgriezos pēc pieciem gadiem. Līdz tam laikam mans jaunākais dēls Enns bija miris. Pirmajā pratināšanā es uzreiz jautāju: «Kur ir mani mazie dēli?» Formā tērptais pratinātājs pasmaidīja un ar tulka starpniecību pateica: «Tie bija jūsu dēli. Tagad viņi ir mūsu dēli!»»

Helgi iesloga vieninieka kamerā un pēc pāris nedēļām informē, ka viņa kā sociāli bīstams elements ir notiesāta uz pieciem gadiem ar brīvības atņemšanu. «Pēc tam sākās īstās pratināšanas, vienmēr naktī.

Tā pagāja seši mēneši vieninieka kamerā – aukstumā, badā, utu apsēstai.

Izmisums un vientulība, asaras un neizpratne – kāpēc gan šī absolūtā nežēlība, kam ir dotas tiesības to nodarīt?»

Kad beidzot Helgi pārved uz kopējo kameru, viņa ir šokā, kad tur ierauga auklīti Olgu. Izrādās, viņa ir arestēta tajā pašā dienā, taču Helgi visu šo laiku cerēja, ka auklīte ir kopā ar viņas dēliem. Olgu notiesā kā spiegu… Abas sievietes izšķir, prezidenta vedekla tiek vadāta no viena cietuma uz nākamo, līdz nonāk nometnē, kur ir aptuveni 700 vīriešu un 50 sieviešu. Dažādu tautību, gan politieslodzītie, gan nežēlīgi noziedznieki un sadisti.

Nometnē Helgi, apstākļu spiesta, ātri apgūst krievu valodu. Ieslodzītie strādā mežā šausmīgos apstākļos, taču nometnē ir arī ieslodzītie no Tallinas, kuri atpazīst prezidenta vedeklu. Viņi izkārto, ka Helgi tiek pie vieglāka darba nometnes slimnīcā. «Kad es teicu, ka neko no medicīnas nesaprotu, Tallinas ebrejs man ieteica: «Ja kāds sūdzas par sāpēm virs vidukļa, dodiet viņam baldriānu, bet, ja sāpes ir zem vidukļa – rīcineļļu.» Šis padoms darbojās, jo citu medikamentu jau nebija.»

Helgi barakā ir ebreju tautības farmaceite no Maskavas, kura zina ieteikt, kam rakstīt, lai meklētu pazudušos bērnus. Laika gaitā māte noskaidro, ka abi zēni ir atstāti Ufā, bet izšķirti – ievietoti katrs savā bērnunamā. Viņa igauņu valodā raksta pirmo vēstuli vecākajam dēlam. Kad pienāk atbilde, Mati jautā, kāpēc mamma un tētis nenāk pēc viņiem, kur viņi ir? Zēns izstāsta, ka Hanss, kā ģimenē sauc jaunāko dēlu, vēl neprot rakstīt un atrodas citā bērnunamā. Tā kā Mati iet krievu skolā, māte, kurai atļauts mēnesī uzrakstīt tikai vienu vēstuli, viņam iesaka atbildes rakstīt krieviski.

Pēc izciestā piecu gadu soda 1946. gada 26. jūnijā Helgi iznāk pa nometnes vārtiem. Viņai ir tikai 35 gadi… Ģērbusies vatenī un 42. izmēra zābakos, sieviete pa taisno dodas uz dzelzceļa staciju, lai brauktu pie dēliem. Nē, viņa brauc tikai pie vecākā dēla, jo jau zina, ka jaunākais Enns, bada novārdzināts, ir miris… Ar milzu grūtībām iekļuvusi vilcienā, viņa visu ceļu baiļojas, kaut tikai kas nebūtu atgadījies ar vecāko dēlu. Ufā iebrauc piķa melnā naktī, atrod bērnunama ēku un negaida rītu – klauvē, līdz tiek ielaista. Kāds aiziet modināt zēnu.

«Es gaidīju lielā istabā, nezinu – tā bija zāle vai ēdamistaba. Aizturēju elpu un klausījos. Tad kāds skrēja pa kāpnēm. Tas bija mans dēls Mati, dzīvs un jau 13 gadus vecs. Es viņu apskāvu un caur asarām teicu: «Mans mīļais, es atnācu pēc tevis.»

Viņš mēģināja uz mani paskatīties un pateica tikai vienu vārdu igauniski – aizmirsu… Mēs sarunājāmies krieviski.»

Ceļā ar vilcienu uz Maskavu, tad – Ļeņingradu māte ar dēlu runā divās valodās – vispirms krieviski, tad sacīto uzreiz pārtulko igauniski. Visbeidzot – 1946. gada 8. jūlijā – abi atgriezās Tallinā. Neviens viņus negaidīja.

***

Helgi strādā par audēju, Mati iet skolā, viņi īrē istabu pie paziņas. Pēc gada viņa dabū darbu slimnīcā un vakaros mācās par medmāsu. «Bija grūti, bet man patika mācīties, un man patika mans darbs. Kā man gribētos beigt šīs atmiņas, rakstot, ka brutālajai nežēlībai pienāca gals.» Tā nenotika. Čeka nelikās mierā. Prezidenta vedeklu bieži izsauca uz pratināšanu, nāca pie viņas uz mājām. Brīnījās, kā viņa ar tik nožēlojamu algu spēj uzturēt sevi un dēlu, tāpēc piedāvāja sadarboties – tad materiālā situācija ievērojami uzlabotos. Viņa atteicās, kaut saprata, ko tas nozīmē.

1950. gada 8. martā Helgi arestē, pavasari un vasaru notur Tallinā cietumā, notiesā uz desmit gadiem izsūtījumā. Tad seko etaps – novembrī nonāk galapunktā, Kostanajas apgabalā Kazahstānā. Tā kā viņai ir atņemts medmāsas sertifikāts, norīko strādāt kolhozā. Reiz viņa izmanto iespēju pateikt milicijas priekšniekam, ka ir medmāsa, un viņš uz vietas liek uzrakstīt iesniegumu Tallinas čekai, lai to atsūta, un paņem iesniegumu. Pēc pāris gadiem sertifikāts brīnumainā kārtā pienāk un Helgi ziemas vidū, plosoties putenim, dodas uz rajona centru. Seko darbs slimnīcā, ambulancēs. Ik pēc desmit dienām jāiet atzīmēties, ka nav aizbēgusi.

Kamēr Helgi izcieš otro sodu, Butirku cietumā Maskavā 1952. gadā nomirst viņas vīrs. Viktoram Petsam ir tikai 46 gadi. Varam tikai mēģināt iztēloties, ko viņam nodarīja pratinātāji…

Pēc Staļina nāves Helgi sodu samazina uz pusi, tomēr vēl divus gadus viņa ir spiesta palikt Kazahstānā. Kad beidzot drīkst atgriezties mājās, brāļa sieva Erna, pie kuras pēc mātes atkārtotā aresta palika dēls, pastāsta kārtējo skumjo stāstu. Uzzinājusi, ka netālu no Vīlandes psihiatriskajā slimnīcā atvests Konstantīns Petss, Erna devusies turp kopā ar Mati, lai zēns varētu satikties ar vectēvu. Slimnīcas direktors to nav atļāvis…

Pašu Helgi atkal izsauc uz čeku. «Man jautāja, vai esmu dzirdējusi, ka Konstantīns Petss bijis Vīlandē. Es neko neteicu.

Tad viņš turpināja: «Tur bija kāds cilvēks, kurš iedomājās, ka viņš ir prezidents!»»

***

Helgi Petsa aizgāja mūžībā tajā pašā gadā, kad Leo Petss, – 1988. gadā. Pavisam maz pietrūka līdz Igaunijas valsts atjaunošanai. Arī šogad Igaunijas dzimšanas dienu svinēs valsts pirmā prezidenta mazdēls Mati Petss, kurš jau pārkāpis deviņdesmit gadu slieksnim. Pēc atgriešanās no izsūtījuma viņš pēc vidusskolas Tallinas Politehniskajā institūtā kļuva par enerģētikas inženieri. Atjaunotajā valstī ilgus gadus strādāja par Patentu valdes direktoru, bija Tallinas pilsētas domes un Igaunijas parlamenta deputāts. Izaudzināja dēlu un meitu, kuri turpina Petsu dzimtu.