«Varbūt neesmu pati skaistākā, bet seksīgākā gan!» Producente un aktrise Leonarda Ķestere-Kļaviņa

Pieturzīmes

• Aktrise un producente. Turaidas muzejrezervāta Attīstības un komunikācijas departamenta vadītāja.
• London City University maģistra grāds mākslās. Bijusi aktrise Valmieras teātrī un Dailes teātrī, producējusi koncertus un citus pasākumus, strādājusi par kultūras ministres padomnieci, vadījusi Latvijas Simtgades starptautisko programmu, bijusi producente Latvijas-Francijas festivāliem Pārsteidzošā Latvija un Francijas pavasaris, bijusi pasniedzēja Latvijas Kultūras akadēmijā.
• Filmējusies filmās Rīgas sargi, Ūdensbumba resnajam runcim, Augstuma robeža, Labās rokas, seriālā Sisi.
• Dzimusi 1966. gada 18. jūnijā.
• Dēls – režisors Pauls Ķesteris. Mazmeita – Alma Helēna Ķestere.

Leonarda atved burciņu ar pašas vārītu ābolu un šokolādes zapti. Tā esot no īpašiem Turaidas muzejrezervāta Jāņu kalnā lasītiem āboliem. Jā, Leonarda ir aktrise un producente, bet nu viņas ikdienas darbs ir Turaidas muzejrezervātā.

Filmas Nospiedumi pirmizrāde vēl tikai būs, taču tā jau desmit kategorijās nominēta Lielajam Kristapam. Tu tajā spēlē galvenās varones māti, un šī sieviete filmā plosās kā vētra. Kāda, tavuprāt, viņa ir?

Viņa ir tāds vidējais izvilkums no daudzām Latvijas sievietēm, gandrīz kā Aspazija, ja Aspazijai būtu bijuši bērni. No tām, kuras agrā jaunībā nolēmušas būt par ļoti talantīga puiša otro pusīti, jo saskata viņā harismu, seksapīlu, uzdrīkstēšanos, trakumu, aizrautību, kaut ko sprādzienbīstamu un kaut ko tik foršu! Kā Imantam Ziedonim: «Mīlestība tā kā zibens nāk – atnāk, balta uzliesmo un nosit…» Ir arī Imanta Kalniņa dziesma ar šiem vārdiem, un tīņu gados to daudz dziedājām, jo tā reflektēja mūsu sajūtas par to, ko vēlamies piedzīvot.

Runājot par manu bijušo vīru Ģirtu Ķesteri – es raudu baltas asaras par to, ka šo gadu garumā ir ieliktas milzīgas investīcijas viņa zīmolā un talantā, bet teātris viņam atļauj iet.

Manai varonei tas ir noticis, un viņa visu mūžu dzīvo šajā mīlestības zibens ēnā. Viņai nav cerību, ka vēl kaut kas dzīvē varētu būt tik liels, un viņa vienkārši nosmok savas mīlestības pelnos – gan kā cilvēks, gan kā sieviete. Un tas, kas tur apkārt notiek – bohēma un nolemtība, citas sievietes –, man liekas tik tuvs, jo par to esmu daudz dzirdējusi un agrā jaunībā apbrīnojusi, taču pati, kad biju jauna aktrise Valmieras teātrī, to piedzīvoju pārāk maz.

Bet esmu nenormāli laimīga par to, ka manā dzīvē ir bijuši tie zibens spērieni. Skatos uz šodienas jauniešiem un domāju – ak, nabadziņi, es negribētu būt jūsu vietā… Pēc manām domām, viņu dzīve ir diezgan nožēlojama.