No zilām rozēm līdz pēdējam es tevi mīlu. Amandas un Artūra smeldzīgais mīlestības stāsts
«Es paspēju kopā ar Artūru iemācīties patiesi mīlēt un pateikt viņam paldies par dēliņu,» saka Amanda Lūse, pusotra gada vecā Hugo mamma. Dienu pirms mūsu sarunas viņa ir nosvinējusi savu divdesmit trešo dzimšanas dienu – pirmo dzimšanas dienu bez Artūra. Gada nogalē 34 gadu vecumā viņš zaudēja cīņu ar vēzi.
Lauma Lūse-Kreicberga
Foto: Tatjana Vinogradova
Zilas rozes un kāzu diena, kas nepienāca
Amandas skaistajās acīs ik pa brīdim parādās asaras. Savu dzimšanas dienu aizvadījusi – grūti to nosaukt par svinēšanu – kopā ar dēliņu Hugo, Artūra deviņgadīgo dēlu Danielu no viņa iepriekšējām attiecībām un vīra vecākiem Rimu un Andri, kurus sauc par mammu un tēti.
«Es gribēju, lai brāļi satiekas – lai mūsu ģimenes sajūta turpinātos. Visu dienu pavadījām kopā, vēl pastaigājām pa veikaliem, iepirkāmies un vakarā braucām mājās uz Gulbeni, kur dzīvojam kopā ar Artūra vecākiem. Manās dzimšanas dienās Artūrs vienmēr uzsvēra: «Šodien ir tava diena! Tu vari būt princese, un es darīšu visu, ko teiksi,» pasmaida Amanda un atceras, ka viņš dāvinājis zilas rozes.
Neticēju, ka slimība var nogalināt cilvēku un ka neko nevar izdarīt, bet tagad pat nezinu, ko domāt. Neatstāj sajūta, ka vēl kaut ko varējām darīt un kaut ko palaidām garām.
«Artūrs bija mana pirmā mīlestība, un arī viņš teica, ka nevienu līdz šim tā neesot mīlējis. Pagājušajā gadā viņš mani bildināja, bijām plānojuši šogad apprecēties, bet… Nauda, ko būtu varējuši atlikt kāzām, aizgāja ārstēšanai – protams, vairāk nekā kāzu kleitai un svinībām tā bija vajadzīga, lai viņš ilgāk paliktu dzīvs.
