Klusēšana ne vienmēr zelts, tā var būt viena no smagākajām emocionālās vardarbības formām

Atceros mammas cieši sakniebtās lūpas 

Liene (42): «Biju jau aizmirsusi, ka man ir šāda pieredze, precīzāk – protams, atceros to, kā klusēja mana mamma, bet man nekad nebija ienācis prātā saistīt šo savu pieredzi ar tiem izaicinājumiem, kas kādā brīdī sāka traucēt manā nu jau pieaugušā cilvēka dzīvē. To nesapratu līdz brīdim, kad, risinot citus jautājumus, devos terapijā. 

Maniem vecākiem bija ļoti atšķirīga pieejas konfliktu risināšanā. Ja biju sastrīdējusies ar tēti, tad bijām sastrīdējušies tikai par konkrēto tematu, bet joprojām turpinājām normāli komunicēt par visu citu. Savukārt, ja konflikts bija izveidojies ar mammu, tad tas gandrīz vienmēr nozīmēja auksto karu – mēs varējām nesarunāties dienām. Pirmoreiz šo pieredzi piedzīvoju aptuveni astoņu gadu vecumā, un to arī tā uztvēru – esmu izdarījusi kaut ko sliktu, tāpēc mamma ir dusmīga.

Klusēšanu varēja pārtraukt tikai tad, ja gāju lūgt piedošanu, turklāt nevis vienu reizi, bet vairākas. Atmiņā palikušas mammas cieši sakniebtās lūpas…

Tā es vairākkārt kursēju no savas istabas pie viņas, lai lūgtu piedošanu.

Laikam ejot, mammas klusēšanas spējas tikai pieauga, un es iemācījos ar tām sadzīvot. Ilgākais posms, ko atceros, bija četras dienas nesarunājoties. Tas bija mokoši, taču ne jau neizturami. Biju pie šīm situācijām jau pieradusi. Bet tagad esmu sapratusi, ka sekas ir palikušas. Būdama pieaugusi sieviete, es absolūti neatbalstu jebkādu nesarunāšanos, klusuma pauzes vai atliktu konfliktu risināšanu. Ja ir strīds, man tas jāatrisina nekavējoties. No otras puses – ļoti labi izturu ilgus periodus, ja kaut kas jāgaida. Nekad šo bērnības pieredzi nebiju uztvērusi kā traumējošu, līdz brīdim, kad, ejot terapijā, uz to norādīja mans psihologs. Tas bija kā atvērt līdz šim aizslēgtu lādi – sapratu, ka daudzas manas traumas un uzvedības ieradumi cieši saistās ar mammas klusēšanu. Kā pieaudzis cilvēks, nespēju iedomāties situāciju, kad dienām ilgi nesarunājos ar savu bērnu, bet arī nenosodu mammu – viņa droši vien izvēlējās tādu audzināšanas metodi, kādu bija pieredzējusi pati.»

***

Slavenais teiciens «Runāšana sudrabs, klusēšana – zelts» nav aksioma visās dzīves situācijās. Ja pieņemam, ka domstarpības ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa un, risinātas konstruktīvi, palīdz atrast jēgpilnu un abām pusēm pieņemamu risinājumu, tad klusēšanas taktika ir viens no emocionāli postošākajiem komunikācijas vai domstarpību risināšanas veidiem, kas var radīt daudz dziļāku emocionālu kaitējumu nekā pacelts balss tonis.

Izmantota kā kontroles vai sodīšanas taktika, klusēšana var šķist nekaitīga, bet pētījumi liecina – tā atstāj emocionālas rētas ilgtermiņā. Klusēšana var radīt apjukumu un pamestības, bezvērtības sajūtu. 

Kas ir klusēšanas taktika?

Tā ir emocionālas norobežošanās forma, kad cilvēks apzināti izvairās vai atsakās komunicēt ar otru, visbiežāk – bez paskaidrojuma. Klusēšanas taktika var tikt izmantota, gan risinot konfliktu, gan arī – lai demonstrētu varu. Lai gan ārēji šāda uzvedība var izskatīties vienkārši pēc vēlmes strīda karstumā nedaudz atdzist vai izvairīties no strīda, bieži vien tā ir emocionālas manipulācijas forma.