Rīga +17°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Revolūcija notika arī plastikas ķirurģijā – pēcpuses implantus nomainīja slavenais brazilian butt lift – tauku atsūkšana no vēdera un pārvietošana uz dibenu, to palielinot pat par pāris izmēriem.
Vogue pasludināja dibenu par jaunajām krūtīm, bet New York Times izziņoja the year of the butt jeb dibena gadu. Tas notika pirms 10 gadiem, taču dibens tā arī nav pazudis no popkultūras skatuves. Mēs joprojām mīlam dibenus – lielākus un bezkaunīgākus nekā jebkad vēsturē. Brazīliešu dibenliftings joprojām ir pasaulē visbiežāk pieprasītā plastiskās ķirurģijas procedūra. Bet minētais Paper vāks joprojām ir visvairāk pirktais šī žurnāla 40 gadu ilgajā vēsturē.
Serenāde dibenam
Protams, nav gluži tā, ka cilvēce vienā skaistā rītā būtu pamodusies un atklājusi, ka tai ir smuks un apaļš dibens. Daiļas pēcpuses kairinājušas domātāju, dzejnieku un visu citu dzīvu, elpojošu cilvēku fantāzijas un radošumu jau kopš Senās Grieķijas un Romas laikiem. Nē, patiesībā vēl krietni, krietni senāk – varam tikai iedomāties, kā mūsu tāltālais sencis, ar kura rokām 30 tūkstošus gadu senā pagātnē tika radīta Villendorfas Venera, klusībā dievināja šīs būtnes dāsnās formas. Pilnību, ar kuras apaļo skaistumu varētu sacensties tikai pati zemeslode (par kuras esamību šim Veneras noburtajam gan nebija nekādas nojautas). Visskaistākā vizuālā mīlas dziesma dibenam radīta Senajā Romā – tā ir senākas Grieķijā radītas statujas atdarinājums. Venus Callipyge, marmorā kalta skaistule, kuras vārda tulkojums burtiski ir skaistā dibena Venera. Dibens patiešām ir tik ideāls, ka pati īpašniece no tā nespēj atraut skatienu.
Naukrātijas Atēnija pierakstīta leģenda vēsta par skaistā dibena kultu Sirakūzās un divām Sirakūzu daiļavām, māsām, kas reiz ceļmalā strīdējušās, kurai no abām pieder smukāks dibens. Nespēdamas pašas strīdu atrisināt, viņas lūgušas pēc sprieduma kādam laimīgam garāmgājējam. Tas izpētījis abu māsu tvirtās pēcpuses un neglābjami iemīlējies vecākajā. Māsā un viņas pēcpusē. Gājis laiks, taču ceļinieks nav spējis viņu izmest no prāta un burtiski sasirdzis mīlas mokās. Tad nu nabaga mīlnieka brālis devies izpētīt, par ko īsti ir brēka, un tikpat dramatiski iemīlējies jaunākajā māsā. Abu vecākiem nekas cits neatlika kā rīkot kāzas, un turpmāk abas meičas dēvētas par kallipugoi – skaisto dibenu sievietēm.
Yellow, mellow, smellow
Skaistu, juteklisku dibenu mākslas vēsturē netrūkst – da Vinči, Mikelandželo, Ticiāns, Donatello, Bošs, Velaskess un tā tālāk. Kādam, ļoti iespējams, dibens ir vien cilvēka ķermeņa lielākais muskulis, citam – visdzidrākā mēnesnīca, kā ideāli kompaktu ķīniešu jaunavas dibenu nodēvējis kāds dzejnieks Minu dinastijas galmā. Vai plump mellow yellow smellow melons (sulīgas, mīkstas, dzeltenas, smaržīgas melones), kā Ulisā dzied Džeimss Džoiss.
Vēsturē netrūkst arī rakstisku apliecinājumu dibena maigajai varai pār mūsu prātiem un fantāzijām – gan liegas, eifēmismu ziedos ievītas dzejas, gan neslēpta pornogrāfija, bieži vien ar sadistisku un mazohistisku pipariņu (kurš gan savu reizi nav fantazējis par tirpinošu pērienu pērēja vai bezpalīdzīga pēriena saņēmēja lomā). Izrādās, pēriena sižets savulaik īpaši kutinājis konservatīvu vērtību korsetēs iežņaugto Viktorijas laika angļu fantāziju – pavisam neķītri un pat nežēlīgi, aiz slepeniem pseidonīmiem paslēptu autoru stāstiņi klejoja dažādos sabiedrības slāņos, piestājot arī visrespektablāko namu bibliotēkās.
Trūkstošais posms
Stāstā par Rietumu kultūras attiecībām ar dibenu nedrīkst paiet garām skumjam un pat šausminošam stāstam par Sāru Bārtmanu. Sāra nāca pasaulē 18. gadsimta nogalē koikoi ciltī Dienvidāfrikā. Koikoi sievietēm bija raksturīgi kupli izteiksmīgas formas dibeni, kā arī neierasti garas kaunuma lūpas (turklāt pēdējā īpatnība bija šīs cilts skaistuma standarts, tāpēc sievietes ar pieticīgāku izmēru tās stiepa mākslīgi). Sāras augums bija īpaši dāsni apveltīts pat pēc vietējiem standartiem, tāpēc kāds tur brīnums, ka britu un holandiešu kolonizatori, kas tolaik Dienvidāfrikas zemēs saimniekoja kā pa savu ķešu, sastopot Sāru, jutās atklājuši apslēptu mantu. Piesolījis Sārai labas darba iespējas lielpilsētā, kāds plantācijas dakteris Aleksandrs Danlops atvīla meiteni uz Londonu un ar palamu Hotentotu Venera (koikoi cilts tika dēvēti par hotentotiem) izrādīja britu sabiedrībai kā eksotisku suvenīru, reklamējot viņu kā «trūkstošo posmu, kas cilvēku saista ar zvēru».
Kļūda
Šķiet gan, ka pašu Sāru no mūsu dzīvnieciskajiem senčiem šķīra krietni lielāks attālums nekā smalko britu sabiedrību un īpaši entuziastiskos medicīnas profesionāļus, kas spiegdami un plaukšķinādami nekautrīgi pētīja jaunās sievietes augumu. Par diviem šiliņiem interesenti varēja Sāru nopētīt, bet, ja piemeta vēl divus, – iebakstīt ar pirkstu vai nūju. Tikmēr notikumu aculiecinieki ziņoja par Sāras inteliģenci un atturīgo dabu – viņa esot runājusi ne vien dzimtajā, bet arī angļu, holandiešu un vēlāk franču valodā. Viņa esot bijusi laipna, runātīga un kategoriski atteikusies atkailināties.
Ap šo pašu laiku Lielbritānijā un tās kolonijās tika atcelta verdzība, tāpēc Sārai netrūka aizstāvju, kas Danlopu un viņa pārinieku iesūdzēja tiesā. Diemžēl pati Sāra (pierunāta vai piespiesta, kas to lai zina) tiesā esot liecinājusi par labu saviem saimniekiem, pat neapzinoties, ka ar šo laipno žestu paraksta sev nāves spriedumu. Tiesas labvēlīgais lēmums Danlopam atraisīja rokas, un viņš, ilgi neprātodams, pārdeva Sāru uz Franciju. Tur nabaga sievieti gaidīja drūms liktenis. Francijā tobrīd par melnādaino tiesībām neviens nerunāja, un viņa patiešām kļuva par verdzeni. Naturālisti, pētnieki, mākslinieki, augstākās sabiedrības dīkdieņi un visi citi interesenti nu drīkstēja viņu vērot, pētīt un zīmēt, cik tiem labpatika un maciņš atļāva.
Ne grēka, ne dibena
Ne tikai vīrieši vien, bet visa sabiedrība bija kā apsēsta ar Sāras ķermeni – tas kļuva par daļu no zinātniskajiem pierādījumiem par labu rasu hierarhijas teorijai. Teorija uzsvēra, ka tumšādains ķermenis bija radīts zemiskiem priekiem – juteklībai un seksam, dejai un fiziskam darbam. Sārai pretnostatītajām baltajām sievietēm nebija ne melanīna, ne dibena, un tātad arī grēka nebija. Te gan jāpiebilst, ka šķīstās bālģīmes ļoti labi redzēja iekāri vīriešu acīs, kad uzlūkoja vai zinātniski iztirzāja Sāras grēcīgo ķermeni. Un attapa, ka viņām nebūtu nekas pretī, ja savu reizi dažs labs vīrietis šādi uzlūkotu arī viņas. Tiek uzskatīts, ka tieši šie apsvērumi bija viens no iemesliem, kāpēc īsu brīdi par obligātu modes aksesuāru kļuva turnīra – izteiksmīgs tērpu muguras lejasdaļas polsterējums, kas dāmu pēcpusēm piešķīra pārspīlēti kuplu formu.
Sāra nomira 26 gadu vecumā – nāves iemesls, visticamāk, bija sifiliss. Taču arī pēc nāves ļaudis nedeva viņai mieru. Sāras ķermenis tika preparēts, un līdz pat 20. gadsimta 70. gadiem pēc parauga izgatavotais skelets, kā arī viņas ķermeņa daļas bija apskatāmas muzejos Parīzē un Anžē pilsētā, turklāt skeleta seja bija pavērsta pret sienu, bet pēcpuse novietota apmeklētāju acu augstumā.
Nāk laiks, nāk dibens
Interesanti, ka gan vīriešu, gan arī sieviešu ideālo dibenu audos koncentrējas visas īpašības, kas apliecina īpašnieka ideālo lomu sabiedrībā. Vīrieša ideālais dibens ir stingrs, tvirts un apaļš, taču kompakts – apliecina saimnieka enerģiskumu un veselību, spēku un rakstura stingrību. Sieviešu dibeni vēsturiski allaž bijuši maigi un mīksti, kā to īpašnieču ideālā daba – vāja un pakļāvīga. Gluži kā amerikāņa Čārlza Gibsona radītā zīmētā būtne, kas 19. un 20. gadsimta mijā mita amerikāņu presē. Saukta par Gibsona meiteni, viņa iemiesoja tā laika skaistuma un tikumu ideālus. Lēnīga, apaļīga un vienlaikus liega.
Mainoties sievietes dzīvesveidam un vietai sabiedrībā, mainījās arī viņas dibens – vispirms tās bija pagājušā gadsimta 20. gadu flaperes, kas atvadījās no gariem matiem, lielām, mīkstām krūtīm un pēcpusēm. Viņas bija jaunas, kustīgas, un viņu mūžam dejojošie dibeni – kompakti un tvirti.
Mājsaimnieču laikmetā 40. un 50. gados dibeniem atkal bija ļauts mazliet atslābt, bet, tiklīdz sieviete atgriezās darba tirgū un aktīvajā apritē, arī viņas pēcpuse dabūja sasparoties. 80. gadu aerobikas trakums lika tai pasvīst īpaši – jaunā laikmeta self made filozofijā pēcpuse kļuva par pierādījumu pašdisciplīnai, mērķtiecībai un, protams, mūžīgajai jaunībai.
Aplis ir noslēdzies
Spēles noteikumus divtūkstošo gadu sākumā mainīja Dženifera Lopesa. Fitnesa treneri un plastikas ķirurgi visā pasaulē sāka saņemt pasūtījumus – man, lūdzu, dibenu kā Lopesai! Protams, liela nozīme bija arī hiphopam, melnādaino mūzikai un kultūrai, kas nokļuva popmūzikas starmešu gaismā kopā ar Bejonsi un citām formīgām meitenēm.
Un te nu šo trendu uzķēra Kardašjanu klans – realitātes šovu zvaigznes, kuru talanta trūkums apvienojumā ar unikālu jaudu un gailošu vēlmi pēc slavas un bagātības mūsdienu popkultūru ir apgriezis kājām gaisā, bet skaistuma standartus pārvērtis par greizo spoguļu karaļvalsti. Kardašjanu radītie groteskie dibena izmēru standarti ir sasnieguši vispārdrošākos limitus – ja tie augtu vēl lielāki, sievietes pārvērstos par kentauriem ar lielām krūtīm. Šai ziņā aplis ir noslēdzies – apaļumu izmēri vairs neaug. Tātad varam uzelpot arī mēs. Un mūsu dibeni.
Universālais dibens
Kimai Kardašjanai un Dženiferai Lopesai, iespējams, pieder pasaulē slavenākie dibeni, taču pats svarīgākais pilnīgi noteikti nu jau 15 gadus pieder 34 gadus vecajai Natašai Vāgnerei (Natasha Wagner). Kaut savām acīm to nekad neesam redzējuši, nevar noliegt, ka tas kaut kādā mērā ir ietekmējis gan mūsu skaistuma standartus, gan pašapziņu. Lieta tāda, ka Nataša ir tā sauktā fit model – viņas darba pienākumos ietilpst tādu džinsu zīmolu kā Levi’s, Wrangler, Gap un citu modeļu pielaikošana. Jā, Natašai pieder dibens, pēc kura tiek konstruēti lielākā daļa džinsu modeļu visā pasaulē. Ar ko tieši Natašas dibens izpelnījies tādu godu? Jo tas ir perfekti viduvējs – ne pārāk liels, ne mazs, ne pārāk plakans, ne izteiksmīgs.
Bum, bum, bum!
Katrā pasaules malā sievietes auguma un tātad arī dibena skaistuma standarti atšķiras, tomēr valsts, kurā tos mīl viskarstāk, ir Brazīlija. Brazīliešiem patīk lieli un sulīgi dibeni, tieši šeit ik gadu notiek visvairāk pēcpuses palielināšanas operāciju un, protams, Mis BumBum – slavenais dibenu skaistumkonkurss. Ik gadu konkursa uzvarētāja un iespaidīgākā dibena īpašniece tiek ne vien pie slavenības statusa, bet arī… pie iespējas savu pēcpusi uzlabot vēl vairāk, proti, pie plastiskās ķirurģijas operācijām 22 000 dolāru vērtībā.
Pēdējos gados Brazīlijas temperamentu un estētiskās vērtības pasaulē nes Anitta – popdziedātāja, kas savu publiku biežāk uzrunā, pagriezusi tai savu brīnišķīgo mugurpusi. Dziedātājas priekšnesumi un, bez šaubām, arī vizuālie dotumi viņu ir padarījuši par pasaules līmeņa megazvaigzni.
Pēcpuses vēsture
Amerikāņu rakstnieces un žurnālistes Heteres Radkes aizraujošais un asprātīgais pētījums par dibena nozīmi cilvēces pēdējo divu gadsimtu kultūras vēsturē un skaistuma izpratnē.
13 €, amazon.com
Butts. A Backstory.
Heather Radke, 2022