Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +2°C 
Viņas aiziešana ir un vienlaikus nav pārsteigums – Vintūrai ir 75 gadi, gana elegants vecums, lai negribētos vairs ik dienu doties uz darbu, it sevišķi tik agri, kā to darīja Anna. Uzreiz pēc ikrīta tenisa treniņa, kas sākās ap sešiem, viņa ieradās birojā vēl pirms pārējiem, lai netraucēti izmantotu laiku lasīšanai un žurnāla satura plānošanai. Tomēr Vintūra neplāno nekādas mierīgās vecumdienas, kopjot rozes un pastaigājoties Hemptonas pludmalē, it nemaz! Un arī Conde Nast – izdevniecība, kas jau simt trīsdesmit trīs gadus izdod žurnālu Vogue, – negribētu ļaut viņai tik viegli doties pensijā, tādēļ Vintūra joprojām būs daļa no šīs mediju impērijas, tikai tagad kā globālā satura redaktore Vogue.
Vai nu saproti modi, vai ne!
Vintūra piedzima kādā vēsā Anglijas novembra rītā 1949. gadā. Annas tēvs ir brits, māte – amerikāniete, un nav sevišķi jāpiepūlas, lai viņas dzimtas līnijā atrastu pat britu aristokrātus – gan grāfus, gan baronus, bet Vintūras vecvecvecvecmāmiņa bija rakstniece lēdija Elizabete Fostere, kas kļuva par Devonšīras hercogieni. Ja nu ir kāds, kam patiesi varētu būt nopelni Annas interesē par medijiem un modes pasauli, tad tas ir viņas tēvs Čārlzs Vintūrs, britu izdevuma The Evening Standart galvenais redaktors, kurš bieži vien jautāja meitas viedokli, ja vēlējās sava izdevuma saturu padarīt interesantāku jaunākai auditorijai.
Lai gan pirmos aizmetņus Annas interesei par modi radīja vecmāmiņas regulāri sūtītais amerikāņu žurnāls Seventeen, tieši tēvs bija tas, kurš meitu iekārtoja darbā vienā no tābrīža Londonas slavenākajiem modes veikaliem Biba.
Tobrīd viņai bija tikai 15 gadu, bet gadu vēlāk Anna uzsāka apmācību programmu prestižajā Harrods universālveikalā. Vintūra jau bija pametusi mācības Ziemeļlondonas koledžā, un nu vecāki cerēja, ka meita vismaz apgūs kādu modes kursu tuvējā skolā. Diemžēl Londonas sabiedriskā dzīve sešdesmitajos gados bija daudz iedvesmojošāka par jebkuriem kursiem, tādēļ Anna kursus drīz vien pameta. Turklāt ar ambicioziem vārdiem: «Vai nu tu saproti modi, vai ne!»
No neveiksmes uz neveiksmi
Divdesmit gadu vecumā Anna sāka strādāt par redaktora asistenti nule izveidotajā izdevumā Harper’s & Queen, bet nekautrējās kolēģiem atklāt, ka patiesā vēlme ir kādudien nokļūt žurnālā Vogue. Kad pēc pieciem gadiem, kuru laikā Anna bija veidojusi tam laikam netipiskas jeb, kā tagad teiktu, inovatīvas fotosesijas ar tādiem tobrīd vēl tikai daudzsološiem fotogrāfiem kā Helmuts Ņūtons vai Džons Lī, Harper’s & Queen to īsti nenovērtēja un neizvēlējās viņas kandidatūru žurnāla galvenā redaktora amatam, Vintūra bija no sirds aizvainota! Viņa vairs nevēlējās uzkavēties ne žurnālā, ne Lielbritānijā. Bija pienācis laiks doties uz Ņujorku, uz 7. avēniju!
Vintūras pirmais darbs ASV bija izdevumā Harper’s Bazaar, kur viņas veidotās modes fotosesijas jau atkal bija tik inovatīvas, ka pēc deviņiem mēnešiem Anna tika atlaista. Necik ilgi pabijusi bez darba, viņa pieņēma savulaik slavenā vīriešu žurnāla Penthouse izdevēja Boba Gučones piedāvājumu un kļuva par sieviešu erotiskā izdevuma Viva modes redaktori. Tieši šeit Annai pirmoreiz bija asistents, un tieši tad arī aizsākās leģendas par Vintūras kā priekšnieces aso un prasīgo dabu. Pēc diviem gadiem žurnālu slēdza, un viņa atkal bija bez darba. Nākamos divus gadus viņa pavadīja kopā ar savu tābrīža mīļoto – franču mūzikas producentu Maiklu Estebanu –, dzīvodama starp Parīzi un Ņujorku, līdz 1980. gadā Anna kļuva par modes redaktori izdevumā New York, un beidzot viņas radītās modes fotosesijas tika pamanītas!
Tieši strādājot New York, Anna atklāja, cik ļoti pieaug žurnāla pārdošanas apjomi, ja uz tā vāka redzama slavenība.
«To, ka tuvojas slavenību laikmets, Anna saprata vēl pirms pārējiem,» vēlāk intervijā teiks viņas vietniece Greisa Kodingtone.
Uz Londonu!
Annas radošo uzdrīkstēšanos, drosmi un darba spējas ievēroja Aleksandrs Lībermans, Vogue izdevējs, un notika gandrīz vai neticamais – viņš izveidoja amatu tieši Annai. Viņa kļuva par žurnāla radošo redaktori. Tomēr tas nebija gluži tas, ko gribēja Anna, – viņa vēlējās kļūt par Vogue galveno redaktori. Diemžēl šajā amatā jau gadiem atradās Greisa Mirabela, kas savā autobiogrāfijā Vintūru raksturoja kā «aukstu un aizdomīgu». Mirabelu nepameta sajūta, ka Vintūra tiek gatavota, lai ieņemtu viņas vietu. Lai mazinātu starp abām dāmām valdošo spriedzi, neatlika nekas cits, kā to pāršķelt ar okeāna palīdzību – vārda tiešā nozīmē. Vintūra devās uz Londonu un kļuva par britu Vogue galveno redaktori.
Kā zināms, visam dzīvē ir cena – par savu jauno amatu Vintūra maksāja ar personīgās dzīves sarežģījumiem. Viņa ar nesen dzimušo meitiņu un divus gadus veco dēlu 1986. gadā pārcēlās uz dzīvi Londonā, bet vīrs, bērnu psihiatrs Deivids Šafers palika dzīvot Ņujorkā. Iespējams, tieši tas bija brīdis, kad laulībā parādījās pirmās plaisas.
Britu Vogue vadību Vintūra, tērpusies savulaik iecienītajos Chanel kostīmos, pārņēma visnotaļ izlēmīgi. Viņa atlaida virkni darbinieku, aizvietoja tos ar jauniem, turklāt pati uzņēmās līdz tam nepieredzētu galvenā redaktora iesaisti žurnāla tapšanā. Vintūras vadībā britu izdevums sāka līdzināties amerikāņu Vogue, un tā galvenā auditorija bija «sieviete, kuru interesē bizness un nauda un kura nevēlas tērēt laiku iepērkoties». Žurnāla piedāvātais saturs patika lasītājiem, bet Vintūras vadības stilu necieta darbinieki, kas Annu dēvēja neglaimojoši par Nuclear Wintur (vārdu spēle angļu valodā: «nuclear winter» – kodolkara ziema – aut.).
Šī iesauka sekoja Annai visu viņas karjeru.
Pēc pusotra gada Vintūra atgriezās ASV, lai vadītu iemīļoto mājai, dārzam un amerikāņu sapnim veltīto izdevumu House and Garden un vēl pēc desmit mēnešiem kļūtu par amerikāņu Vogue redaktori. Ar atalgojumu 2 miljoni ASV dolāru gadā (vēlāk jau 4 miljoni), 200 000 dolāru papildus tērpiem un Koko Šaneles numuru Ritz Carlton viesnīcā Parīzes Modes nedēļu laikā.
Jauns skatījums
Anna bija tikusi pie sava sapņu darba. Viņas vīzija bija skaidra līdz ar žurnāla pirmā numura vāku, ko veidoja slavenais fotogrāfs Pīters Lindbergs – modele demonstrēja desmit tūkstošus dolāru vērtu dizainera Kristiana Lakruā topu komplektā ar piecdesmit dolāru vērtiem džinsiem. Tā bija pirmā reize, kad uz Vogue vāka bija redzami džinsi, ko modele uzvilka, jo fotosesijai paredzētie svārki īsti nederēja. Tipogrāfijas darbinieki, ieraugot drukāšanai paredzēto vāku, metušies zvanīt izdevniecībai – pārliecībā, ka sajaukti vāka foto.
«Vāks bija tik netipisks – eleganto portretu vietā modele, pār kuras seju plīvo mati, acis gandrīz vai aizvērtas, turklāt viņa neskatījās kamerā. Cilvēki minēja, kādēļ tā, meklēja slēptus politiskus vai reliģiskus vēstījumus. Bet foto mani vienkārši uzrunāja; pārmaiņas, kas dvesmoja no šā attēla, nevarēja nejust,» pēc vairākiem gadiem atcerējās Vintūra. Viņa bija jauna, moderna, un tāds bija viņas skatījums, kādam jābūt žurnālam. Vintūras vadībā žurnāls atguva to spozmi, kas tam bija piemitis slavenās un leģendārās Vogue redaktores Diānas Vrīlendas laikā.
Viena no pirmajam slavenībām, ko Vintūra izvēlējās vākam, bija popmūziķe Madonna (1989. gads).
Tieši viņas vadībā uz žurnāla vāka parādījās skandalozais foto ar bērna gaidībās esošo kailo Demiju Mūru (1992. gads). Vintūra radīja apjoma ziņā biezāko žurnāla numuru – 840 lappuses (2007. gads) un piekrita savu radošo procesu iemūžināt filmā The September Issue (septembra numurs ir svarīgākais no Vogue numuriem). Lai zīmols turpinātu attīstīties, Anna radīja trīs jaunus žurnālus: Teen Vogue, Men’s Vogue un vēlāk Vogue Living. Tiesa, neviens no šiem izdevumiem šodien vairs neiznāk…
Tomēr Vintūra bija tā, kas gan žurnāla saturā, gan vāka attēlos apvienoja kultūru, mākslu, politiku, sociāli nozīmīgus notikumus un popkultūru. Kad viņa 2014. gadā vāka attēlam izvēlējās Kimu Kardašjanu ar tā brīža dzīvesbiedru reperi Kanji Vestu, tas bija gandrīz vai skandāls. Tomēr Vintūra uzskatīja, ka jāiet līdzi laikam un realitātes šovu radītās zvaigznes ir daļa no mūsdienu popkultūras. Līdzīgi kā tad, kad uz vāka nokļuva ASV pirmā lēdija Mišela Obama vai citas kultūras ikonas, kam nav nekāda tieša sakara ar modi. Vintūras redaktores vadībā Vogue fotosesijas vairāk līdzinās sapņa fiksācijai, tik kinematogrāfiskas tās ir – protams, arī pateicoties pasaules izcilākajiem fotogrāfiem, kā Annija Lībovica, Stīvens Maizels, Pīters Lindbergs vai Mario Testīno, ar ko Vintūra strādājusi gadu desmitiem. Starp citu, viens no viņas noteikumiem jau gadiem ilgi ir: fotogrāfs darbu var sākt tikai tad, kad Anna saņēmusi un apstiprinājusi polaroīda attēlus no uzņemšanas vietas, tās izkārtojuma un tērpus. Un pēc fotosesijas beigām fotogrāfam jānodod Vogue pilnīgi visi uzņemtie, nevis tikai paša izvēlētie attēli.
Modes vēstniece
«Anna saprata valdzinājumu, kas piemīt augstajai modei, bet vienlaikus viņa apzinājās, ko nozīmē mode kā bizness,» saka dizainere un Vintūras draudzene Vera Vanga. Vogue no žurnāla kļuva par zīmolu, bet Anna – par ietekmīgāko sievieti modes pasaulē. «Droši vien esmu pavadījusi kopumā vismaz gadu, sēžot un gaidot, kad sāksies kārtējā modes skate,» pērn viņa atzina kādā intervijā. Skaidrs, ka kavēšanās viņu kaitina, jo pati vienmēr visur ierodas precīzi laikā, pat agrāk.
Nemainīgi tumšajās brillēs, kas nav tikai stila aksesuārs, kā mēdz kļūdaini domāt, bet gan slēpj Annas patiesās emocijas un ļauj izvairīties no negribētiem kontaktiem.
Būdama ietekmīgākā sieviete modes pasaulē, tieši viņa ir palīdzējusi neskaitāmiem dizaineriem tapt pamanītiem, veicinājusi viņu karjeru. Vintūrai lielā mērā var pateikties Marks Džeikobs, Džons Galjāno, savulaik arī Aleksandrs Makvīns un daudzi citi. Viņa necieš, ja modes žurnālistiku vērtē nicīgi. «Mode ir milzīgs bizness, un mēs dodam darbu miljoniem cilvēku visā pasaulē,» viņa saka. Piebilstot, ka sevi vairāk asociē ar modes vēstnieci, ne žurnālisti. Ko, starp citu, ik gadu maija pirmajā pirmdienā apstiprina Annas rīkotā Met Gala jeb Metropoles Mākslas muzeja Kostīmu institūta augstās modes labdarības balle. Neskatoties uz 75 tūkstošu dolāru ziedojumu kā ieejas maksu, tas ir viens no visvairāk gaidītajiem augstās modes pasākumiem, ļaujot slavenībām sacensties gan gaumē, gan dažkārt bezgaumībā.
Gandrīz četrdesmit gadu ir gana ilgs laiks, lai karjeras ceļā nonāktu krustugunīs: te Annai pārmests, ka viņa žurnāla fotosesijās izmanto īstas kažokādas, te – ka žurnālā nav pietiekami liela rasu dažādības, par ko 2020. gadā Anna publiski atvainojās.
Ilggadējais kolēģis Andrē Leons Teilijs savos memuāros minējis, ka «Annai trūkst vienkāršas, cilvēcīgas līdzjūtības.»
Jā, Vintūra nav nekāds saulstariņš, un tieši viņas personība bijusi iedvesmas avots populārajai filmai ar Merilu Strīpu Mirandas Prīslijas lomā Sātans Pradas brunčos.
Bet vai citādi viņa būtu varējusi kļūt par to Annu Vintūru, ko pazīst pasaule? Sievieti ar apskaužamu gribasspēku, raksturu un skatienu, kas pasaka vairāk nekā vārdi. Ak jā, un citas amerikāņu Vogue galvenās redaktores vairs patiesi nebūs – izdevniecība turpmāk šo amatu pārdēvēs par satura redaktoru… Leģendas nav aizvietojamas.
