Kā runāt ar bērniem par dzīvnieku atbildīgu turēšanu?

Kāpēc saruna par atbildību ir svarīgāka par paša dzīvnieka izvēli?

Lai lēmums par mājdzīvnieka ienākšanu ģimenē būtu pārdomāts, pats pirmais solis ir saruna ģimenē – vēl pirms došanās uz patversmi vai audzētavu. Daudzi vecāki koncentrējas uz jautājumu “kādu dzīvnieku mēs ņemsim?”, taču patiesībā primārajam jautājumam vajadzētu būt “vai mēs esam gatavi uzņemties atbildību par dzīvu radību uz nākamajiem 5, 10, 15 vai pat vairāk gadiem?”. Dzīvnieks nav rotaļlieta, ko var nolikt malā, kad tā apnīk. Tā ir dzīva būtne ar savām vajadzībām, emocijām un raksturu, kas kļūs par pilntiesīgu ģimenes locekli.

Lai saruna nebūtu tikai teorētiska, bet bērnam viegli uztverama, ir vērts sagatavošanās posmā ieguldīt laiku un izmantot praktiskas metodes, kas palīdzēs veidot izpratni par mājdzīvnieka aprūpi.

• Kopīga izpēte: kopīga dokumentālu video skatīšanās un grāmatu lasīšana par sugas un šķirnes īpatnībām un aprūpi var pārvērst mācīšanos par aizraujošu piedzīvojumu.
• “Atbildības treniņš”: laba metode ir pirms mājdzīvnieka ienākšanas ģimenē vienoties par kādu citu regulāru pienākumu, kas bērnam jāveic noteiktu laiku, piemēram, mēnesi, bez atgādinājumiem. Tā var būt puķu apliešana vai brokastu trauku novākšana, kas demonstrēs bērna spēju atcerēties un pildīt uzdevumus ilgtermiņā.
• Sarunas ar citiem saimniekiem: ja draugu vai radu lokā ir mājdzīvnieku īpašnieki, noderīga ir ciemošanās, kuras laikā bērnam tiek dota iespēja uzdot jautājumus. Ir svarīgi, lai bērns interesējas ne tikai par rotaļām, bet arī par aprūpes uzdevumiem, iespējamām slimībām.
• Vizuālie materiāli: noderīga var būt kopīga filmas vai grāmatas izpēte, kurā stāstīts par cilvēka un dzīvnieka attiecībām un atbildību, piemēram, “Hatiko: uzticamais draugs”, “Mārlijs un es” vai dažādas animācijas filmas. Pēc tam ir būtiski pārrunāt redzēto – kā galvenais varonis rūpējās par savu mīluli? Ar kādām problēmām saskārās?

Ko patiesībā nozīmē “rūpēties par mājdzīvnieku”?

Foto: freepik.com/Freepik

Ir būtiski bērnam saprotamā valodā paskaidrot, ka rūpes par mājdzīvnieku ir daudz vairāk nekā tikai rotaļas un glāstīšana. Tās ietver virkni regulāru pienākumu, par kuriem ir jāvienojas jau iepriekš.

• Ikdienas barošana un tīrs ūdens: nodrošināt, lai mīlulim vienmēr būtu pieejama svaiga barība un ūdens.
• Regulāras pastaigas un aktivitātes: suns jāved ārā vairākas reizes dienā – neatkarīgi no laikapstākļiem, brīvā laika plāniem vai noguruma.
• Rūpes par tīrību: regulāra būra/terārija/akvārija vai tualetes kastes tīrīšana, ķepu slaucīšana pēc pastaigām un kārtības uzturēšana mājoklī.
• Veselības aprūpe: regulāras vizītes pie veterinārārsta un palīdzība saslimšanas gadījumā.
• Emocionālais atbalsts: pacietība, iejūtība un mierinājums, kad dzīvnieks ir nobījies, jūtas slikti vai ir jāatstāj viens mājās.

Pēc šo pienākumu apzināšanās vecākiem ir jāuzsver – lai gan bērnam tiks uzticēta daļa no rūpēm, galvenā atbildība par dzīvnieka veselību un labturību vienmēr paliks uz pieaugušo pleciem.

• Izvēloties pirmo mīluli, ir vērts izpētīt informāciju par dažādiem mazajiem dzīvniekiem, lai saprastu, kura radībiņa vislabāk iederēsies ģimenes ritmā un dzīvesveidā. Vairāk par to, kā izvēlēties piemērotāko, var uzzināt rakstā “Bērna pirmais mājdzīvnieks”.

Kādi ir praktiskie soļi, lai bērnam iemācītu rūpes par mājdzīvnieku?

Foto: freepik.com/Freepik

Lai solījums “es par viņu rūpēšos!” nepaliktu tikai tukši vārdi, ir svarīgi bērnu iesaistīt dzīvnieka aprūpē praktiski, veidojot skaidru un saprotamu pienākumu sistēmu. Tas ne tikai atslogos vecākus, bet arī veicinās bērna pienākuma apziņu un stiprinās saikni ar jauno ģimenes locekli.

Vecumam atbilstoši uzdevumi

Pienākumiem jābūt pielāgotiem bērna vecumam un spējām, lai tie neradītu pārlieku lielu slodzi vai vilšanos.

• Pirmsskolas vecuma bērni (3–6 gadi): šajā vecumā bērni var veikt vienkāršus uzdevumus pieaugušo uzraudzībā. Piemēram, palīdzēt piebērt barību trauciņā (pieaugušajam nomērot porciju), pasniegt kārumu vai rotaļlietu, piedalīties dzīvnieka ķemmēšanā ar mīkstu ķemmi. Galvenais ir iemācīt saudzīgu attieksmi un parādīt, kā pareizi un maigi pieskarties dzīvniekam.
• Sākumskolas vecuma bērni (7–10 gadi): sākumskolas vecuma bērni jau var uzņemties lielāku atbildību. Viņi var patstāvīgi piepildīt ūdens trauku, piedalīties suņa vešanā pastaigā (kopā ar pieaugušo), tīrīt grauzēja būri vai kaķa tualetes kasti (ar vecāku palīdzību un atgādinājumiem). Šajā vecumā ir svarīgi mācīt atpazīt dzīvnieka ķermeņa valodu – kad viņš ir priecīgs, nobījies vai vēlas palikt viens.
• Pusaudži (13+ gadi): šajā vecumā jaunietis var uzņemties teju visus aprūpes pienākumus, tostarp padziļināti pētīt informāciju par dzīvnieka uzturu un veselības specifiku. Viens no atbildīgākajiem uzdevumiem ir patstāvīga suņa vešana pastaigā, kas pieļaujama tikai tad, ja ir izpildīti vairāki būtiski nosacījumi. Pirmkārt, pusaudzim ir jāspēj suni fiziski kontrolēt, kas nozīmē, ka dzīvniekam jābūt jaunieša augumam un spēkam atbilstoša izmēra un svara. Otrkārt, ir jābūt izveidotai savstarpējai hierarhijai – to vislabāk var panākt, ja pusaudzis kopā ar vecākiem ir apmeklējis suņu apmācības kursus, apguvis pareizu komandu došanu un suns uztver jaunieti kā vienu no saviem saimniekiem, nevis rotaļu biedru, ko drīkst vilkt uz priekšu.

Ikdienas rutīnas un finansiālā līdzdalība

Strukturēta dienas kārtība un pienākumu saraksts ir pamats, taču atbildību var veicināt arī, iesaistot bērnu ar mājdzīvnieka uzturēšanu saistītajos finansiālajos procesos. Svarīgi to darīt bez piespiešanas, bet kā izglītojošu un pozitīvu pieredzi.

• Kopīga zoo preču iegāde: vecāki kopā ar bērnu var doties uz specializēto zoo veikalu un ļaut bērnam palīdzēt izvēlēties barību, pakaišus vai jaunu rotaļlietu.
• Personīgais ieguldījums (brīvprātīgi): ja bērns pats izrāda vēlmi un iniciatīvu, var piedāvāt iespēju par savu kabatas naudu nopirkt mīlulim kādu īpašu kārumu vai rotaļlietu. Tas nav pienākums, bet gan iespēja bērnam sajusties lepnam par savu ieguldījumu un spēju iepriecināt dzīvnieciņu.

Mērķis šādai pieejai nav uzlikt bērnam finansiālu slogu, bet gan veidot dabisku izpratni par atbildību un radīt gandarījuma sajūtu.

No sapņa par mājdzīvnieku līdz atbildīgam saimniekam: kur meklēt atbalstu?

Ceļš uz atbildīgu mājdzīvnieka turēšanu ir process, kurā mācās gan bērni, gan pieaugušie. Lai šis ceļš būtu vieglāks un drošāks, noderīgu informāciju par dzīvnieku aprūpi, veselību un uzvedību Tu vienmēr atradīsi informatīvajā portālā dinozoopasaule.lv. Savukārt, ja rodas specifiski jautājumi par mīluļa veselību vai labturību, Dino Zoo Pasaule veterinārās klīnikas profesionālie veterinārārsti vienmēr sniegs padomu un nepieciešamo palīdzību, palīdzot audzināt ne tikai laimīgu dzīvnieku, bet arī atbildīgu jauno saimnieku.