Rīga +5°C 
Intervijā žurnālam Ieva pirms septiņarpus gadiem Ojārs Rubenis teica: «Oficiāli šogad 21. augustā mums ir četrdesmit divu gadu kāzu jubileja. Kopš 1991. gada, kad tika pieņemts konstitucionālais likums Par Latvijas Republikas valstisko statusu, mūsu ģimenei ir dubultsvētki. Man ir ļoti laimējies, un es ceru, ka arī Vija teiktu to pašu, lai gan viņai nav bijis viegli, bet visus manus niķus un stiķus, manus izgājienus, mūžīgo būšanu sabiedrībā un skaistu sieviešu ielenkumā viņa ir izturējusi apbrīnojamā mierā un iecietībā.
Sieva man ir brīnišķīga. Ja nebūtu bijis viņas, es dzīvē ļoti bieži – arī tagad – ar visām savām problēmām būtu aizgājis pa pieskari.
Viņa mani ir redzējusi visgrūtākajos brīžos, kādi vien var būt, balstījusi mani, bet nekad nav gribējusi jebkādu publicitāti, ar kuru manu darbu dēļ viņai bijis jāsamierinās.
Kādu mūsu dzīves situāciju izstāstīšu. Tas bija vēl televīzijas laikos. Notika kāda kārtējā ballīte, bet es nevarēju Vijai paziņot, ka aizkavēšos. Mobilo telefonu tolaik nebija, mājās telefona nebija, jo tajos laikos dabūt pieslēgumu bija liela problēma. Es aizballējos, kā tas ne reizi vien notika, un pārnācu mājās pusastoņos no rīta.
Mums istabā bija mazs apaļš galdiņš, un pārnācis es uz tā ieraudzīju izdegušu sveci, kas degusi visu nakti, pārsegtu neskartu salātu bļodu, divas tasītes, divas glāzītes. Viss sagatavots brīnišķīgam vakaram, ko es droši vien biju apsolījis, bet savā mūžīgajā skrējienā aizmirsis. Jutos drausmīgi, bet sieva bija tik gudra, ka nebija neviena pārmetuma, neviena jautājuma, kur es biju, ar ko biju, kur pavadīju nakti… Tas uzklātais galdiņš runāja izteiksmīgāk par vārdiem. Es sievu biju novārdzinājis neziņā un raizēs, nebiju atradis iespēju paziņot, ka nebūšu mājās, jo tā ballīte ar kolēģiem man bija svarīga. Viņa to būtu sapratusi.
Viņa ir pieņēmusi un akceptējusi, ka man ir savas lietas. Ticējusi man un uzticējusies, lai gan tajā reizē kādas stulbas ballītes dēļ es viņu biju nolicis otrajā vietā. Tas gadījums man palicis atmiņā uz visu mūžu, un es vienmēr mēģinu ģimenei paziņot, ja aizkavēšos. Pasēdēšana ar interesantiem cilvēkiem, sarunas par mākslu un dzīvi dažkārt liekas svarīgākas par vakaru mājās divatā ar sievu. Tā var notikt, bet turēt otru cilvēku neziņā, zinot, ka viņš par tevi pārdzīvo, ir cūcība. Saviem jauniešiem esmu teicis, ka tā nedrīkst darīt.»
Ojāra Rubeņa dzīves ainiņas
