Rīga -2°C 
Tīna Šipkēvica – Jāņa prieks un acuraugs – ir viņa vienīgā meita, dzimusi laulībā ar uzņēmēju Kristīni Līpiņu. Šī savienība izjuka, kad Tīna vēl bija maza. Savā grāmatā autors īpaši spilgti atceras brīdi, kad pirmo reizi mūžā viņš piedalījies dzemdībās. Emocionālais fons arīdzan padarījis grūtu šķiršanos no Tīnas mātes.
«Man jau bija 41, kad pavasarī piedzima Tīna. Kristīnei dzemdības sākās, kad mēs ar viņu sēdējām Žagara restorānā. Aši norēķinājos, un laidām uz Miera ielu pēc Tīnas. Tieši tā arī viss sanāca. Es biju pirmais, kurš ieraudzīja mazo galviņu cītīgi spraucamies pieteikties šajā dzīvē. Dzemdībās piedalījos pirmo reizi, un tas bija tik spēcīgs pārdzīvojums, ka apņēmos vienmēr būt klāt, kad dzims mani bērni. Es skaidri atceros savas bažas par to, ka Tīna varētu nosmakt, jo viņa nekādi nevarēja dabūt ārā deguntiņu un mutīti. Es pieliecos tuvāk un raidīju viņai spēku piedzimt, reizē uzmundrinot Kristīni turpināt spiest. Tas bija ekstāzes brīdis,» savās atmiņās dalās Jānis un šo brīdi atceras kā īpašāko savā mūžā. Viņš juties ļoti laimīgs un nekas vēl neliecināja, ka šī ģimenes laime pēc četriem gadiem izplēnēs.
«Es ļoti gribēju būt līdzās Tīnai ik brīdi, redzēt, kā viņa aug un veidojas, gribēju, lai viņai būtu ģimene ar abiem vecākiem,» grāmatā raksta Šipkēvics, «tomēr, kad Tīnai bija četri gadiņi, tas viss izplēnēja, jo mēs ar Kristīni izšķīrāmies». Jānis min, ka bērnu četru gadu vecums viņam ir liktenīgs.
«Kā tāda bedre, kas izrakta manā ceļā. Man tas bija liels trieciens, jo biju cerējis audzināt un būt kopā ar meitiņu no bērna kājas līdz pat altārim un vēl tālāk. Lai arī dzīve mūsu plānos un sapņos bija ieviesusi savas korekcijas, es esmu ļoti pateicīgs un laimīgs par savu vismīļāko meitiņu, manu skaistāko Saulespumpuriņu,» memuāros raksta Jānis.
Par pāra šķiršanos prese vēstīja 2005. gadā, un tā nebija jauka izšķiršanās – abi vēl ilgi dalījuši mantu. Jau pēc pāris mēnešiem Līpiņa uzsāka attiecības ar uzņēmēju Aldi Riekstiņu, savukārt Šipkēvics šo periodu, kas sakrita ar dižkrīzes gadiem, savā grāmatā apraksta kā vienu no briesmīgākajiem dzīvē.
«Mana dzīve zaudēja krāsas, viss pamazām kļuva pelēks un garlaicīgs. Vakaros to mēģināju mainīt ar viskija palīdzību, taču no rītiem arvien atgriezos melnbaltajā režīmā. Es vairs negribēju veidot attiecības ar sievietēm, jo visas šķita maitas un aprēķinātājas, bīstamas manai neatkarībai,» raksta Šipkēvics.
Tomēr nepagāja ilgs laiks un viņš sastapa savas dzīves trešo liktenīgo sievieti, savu tagadējo sievu un dēla Olivera māti Ilzi.
Grāmatas atvēršanas svētkos klāt bija visas Jānim liktenīgās sievietes, arī Kristīne ar meitu Tīnu.
