Rīga +4°C 
Raksts publicēts žurnālā IEVAS Stāsti 2018. gadā.
Kad ierodos Imantu Resni satikt Mūzikas akadēmijas otrā korpusa 406. klasē, viņa vadītā nodarbība vēl nav galā. Caur durvīm dimd profesora smiekli. Pie divām klavierēm aiz biezām nošu grāmatām sēd ķīnietes melniem cekuliem, un blonds vācietis viņām žestikulē ar zizli. Orķestra diriģēšanas katedras mācībspēks Imants Resnis veikli laipo starp flīģeļiem, instruēdams pianistes un komentēdams puiša elkoņa pozīciju: vienā teikumā vāciski, otrā – angliski… Stalts augums modīgā melnā pletkreklā ar asimetriskiem punktotiem ielaidumiem… Studenti piekūst, bet starp viņiem enerģiski dreifējošais profesors tikai smaida. «Esmu vecs kā pasaule! Pēc dažiem mēnešiem man būs septiņdesmit!» vēlāk viņš man sacīs.
Jaunieši ir projām, un Imants Resnis beidzot atslīgst krēslā: «Esmu ļoti neapmierināts ar sevi, ka piekritu intervijai… Bet raustīties nedrīkst – ko apsolīju, tas jāpilda, patīk vai ne.»
Bērnība Operas gaņģos
Rīga ir Imanta Rešņa dzimtā pilsēta, bet dzimtas saknes iestiepjas Ziemeļvidzemē. «Tēvs mūziķis, māte – mediķe, abi no Rūjienas puses. Piedzimu dzemdību nodaļā Brīvības un Miera ielas stūrī – 12. martā. Bet 25. martā sākās izvešana. Ģimenes leģenda vēsta: bijušas ziņas, ka esam izvedamo sarakstos, un vecāki ar mani slēpās pagrabā. Rēķiniet – biju divas nedēļas vecs. Kā mazs puišelis atceros, kāds izskatās čekists. Absolūti kanonisks – stulmeņzābakos, zilā lietusmētelī, apjozies, galvā hūte. Nevis žoķene vai formas cepure. Nakts laikā ienāk istabā, iededz lielo gaismu… Interesanti, ka manā atmiņā šim stāvam nav sejas. Baiļu sajūtu neatceros, tikai vecāku sarunu – ka izložņājuši pieliekamo, visus kaktiņus, meklējuši kādu slēpjamies.
Kad jau pieaugu un sākās mans darba mūžs, daudzus no čekistiem pazinu vaigā un sveicinājos – gan Latvijas Radio, gan Filharmonijā un augstskolā. Kad braucām uz ārzemēm, šie čaļi devās līdzi. Konservatorijas rektoram oficiāli jāsadarbojas nebija, to darīja prorektors Dzintars Kļaviņš, tas bija viņa pienākums amata dēļ, un noteikti vajadzēja uzrakstīt kādu atskaiti. Bet nedomāju, ka viņš kādam kaitējis, un neviens viņu par stukaču nesauca, varbūt tikai bija uzmanīgāks izteicienos. Bīstamāki bija nevienam nezināmie mazie draņķīši – kuri, iespējams, strādāja tepat blakus klasē, klausījās, provocēja… Bet viņu vārdus jau neuzzināsim. Tādēļ man ir vienalga, vērs vaļā tos čekas maisus vai nevērs. Īstais brīdis sen ir nogulēts, tā ir tikai lieka putu kulšana.»
Imanta Rešņa bērnība pagāja Operas koridoros un gaņģos – tur strādāja viņa tēvs… Vispirms Imants bija čellists – mācījies dārziņskolā, azartiskā čella pedagoga Pētera Komisāra skolots, arī Konservatoriju pirmoreiz beidzis kā čellists, bet 1982. gadā – kā simfoniskā orķestra diriģents. Diriģēšanas prasmes papildinājis Maskavas konservatorijā pie leģendārā Genādija Roždestvenska. Kopš 1967. gada saistīts ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri – vispirms kā čellists, tad, kopš 1987. gada, – kā diriģents.
«Savu laiku un sevi čella mūzikā biju izsmēlis. Katram ir spēju robežas. Visu, ko varēju, biju nospēlējis.» Pēdējais skaņdarbs, ko Imants Resnis atskaņojis – Rahmaņinova Sonāte Latvijas Radio. Aizgājis mājās, paklanījies instrumentam, pasacījis paldies… Tas bijis 1987. gada vasaras sākumā. Un no tā brīža vairs čellam nav pieskāries. Nu jau arī paša čella vairs neesot. Un pirkstu muskuļi sen paspējuši aizmirst, kā tas ir – spēlēt čellu.
Cildināts, bet pats mūžam neapmierināts
Pirmo starptautisko atzinību kā diriģents Imants Resnis guvis, kopā ar NSO piedaloties festivālā Prāgas pavasaris 1988. gadā. Sekoja vairākas Latvijas Lielās mūzikas balvas, bet 2007. gadā – Latviešu mūzikas balva. «Vai, nu tā atzinība… Šajā profesijā – tik nosacīta… Esmu piedzīvojis vairākas situācijas, kad tieku cildināts, bet pats esmu bijis pilnīgi neapmierināts ar savu sniegumu. Un arī – apzinos, ka priekšnesums neizdevies, ka esmu salaidis dēlī, bet recenzijās apgalvots gluži pretējais. Vissvarīgākais ir tikt galā ar paša iekšējo kritiķi. Ciest nevaru klausīties savus ierakstus! Vismaz desmit gadiem jāpaiet, lai es spētu tos dzirdēt. Un arī pēc divdesmit gadiem no galvas atceros, kurā vietā toreiz kaut kas neiznāca, kurā vietā kāds nospēlēja ne tik tīri… Neko nevaru padarīt, tas ir manā galvā.
Nu ir man Triju Zvaigžņu ordenis. Ir beļģu Leopolda ordenis, esmu arī poļu nopelniem bagātais Gloria Artis.
Tādi pagodinājuma mirkļi… Es melotu, ja teiktu, ka nav patīkami. Bet – dažas dienas.
Pēc tam jau izjūtas bālē. Paliek vien glītas lietiņas, ko mazbērniem mantot. Viņi jau tagad pēta – taisa vaļā kastītes… Man pašam visvērtīgākais ir diploms par sasniegumiem latviešu mūzikā.»
Imants Resnis ir Liepājas Goda pilsonis, un ne jau par velti – ir vismaz divi šai pilsētā spoži paveikti darbi, kas stiprinājuši profesora autoritāti visā valstī. Uzreiz pēc neatkarības atgūšanas viņš dibinājis Starptautisko pianisma zvaigžņu festivālu, kas 17 gadu garumā katra marta otrajā nedēļā Liepājā saveda pianistus no dažādām pasaules valstīm; pats Resnis diriģēja – pāri par simts klavierkoncertu.
Un, protams, viņš izlolojis Liepājas Koncertzāli – īstenojot savu jaunības sapni par vietu ārpus Rīgas ar izcilu akustiku un funkcionalitāti, kur atskaņot pasaules skaistāko mūziku. «Laimīgs cilvēks esmu, jo piedzīvoju savas vīzijas materializēšanos. Lūk, kāds milzu spēks ir ticībai un, protams, mērķtiecīgai rīcībai. Tas liek man domāt, ka bijis vērts dzīvot.»
Riebjas politika
«Tautas vēlēts prezidents ir murgs. Tad mēs dabūtu prezidentu ar labu figūru un glīti saķemmētiem matiem. Galvoju! Un nevajag aiztikt Satversmi. Tā ir pietiekami labi uzrakstīta. Lai nav kā Amerikā – labojumu sējumi vairākreiz biezāki par pašu Konstitūciju. Saeimas vēlēšanas bija izmisums… Mazāko ļaunumu pat grūti izvēlēties, bet nebalsot nedrīkst. Kā ierakstīju savā grāmatiņā par latviešiem: esam kaislīgi partiju veidotāji – tiklīdz viena nolietojusies, tā tiek dibināta jauna. Kopš valsts atjaunošanas var saskaitīt jau tuvu simtam dažādu jaundibinātu partiju. Polittehnologi izrēķinājuši, ka ar līmeni – sakārtosim medicīnu, pacelsim pensijas – var piesaistīt pietiekami balsu. Loģiski. Bet visi jau runā tikai par relatīvi viegli noplūcamiem augļiem. Daži pat algas vieglu roku sasolīja 1500 eiro mēnesī. Bet kur paliek nākotnes vīzija? Kaut cik vēl runā par izglītību, bet zinātne, kas ir valsts potenciāls, – kā bijusi katastrofāla, tā paliek. Man it kā vajadzētu brēkt, ka galvenais ir kultūra. Nē! Zinātne! Tā ir mūsu zemes glābiņš un produkcija – smadzenes, intelekts.
Taču Latvijas pati pirmā prioritāte ir demogrāfija. Kurš runā par to? Tas būtu Latviešu biedrības uzdevums – lai vismaz attaisnotu savu eksistenci. Tai būtu jāpārdzimst, jāpamostas. Nevalstiskām organizācijām būtu jāiesaistās, bet tās jau ir dīvainīšu organizācijas, kas parazitē uz finansēm. Bet bez valsts programmas arī nekas nebūs. Par to ierunājas vienīgi Ilmārs Mežs, ne vien kulsta mēli, bet arī rīkojas. Cik viņam bērnu? Pieci vai seši. Man pašam? Diemžēl tikai divas meitas. Toties trīs mazbērni – vismaz kaut kas. (Imanta Rešņa meitas Baiba un Ilze dzimušas laulībā ar apdrošināšanas speciālisti Margaritu Pabērzu. – red.)
Kāpēc pats neeju politikā? Riebjas! Astoņus gadus nosēdēju Liepājas domē, tā gan nebija politika, toties savu izdarīju.»
Kā gan rīdzinieks ar dzimtas saknēm Ziemeļvidzemē tik cieši ieaudzis Liepājā? Kopš 1992. gada – kad kļuvis par Liepājas Simfoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu. «Nekā neparasta jau nav – cilvēkam ir jādzīvo tur, kur ir darbs, īpaši jau nu Latvijas robežās. Bija darbs, kas mani interesē, tad arī pārcēlos. Vīzdegunīgi iedomāties, ka Liepāja būtu pasaules gals. Mūsdienās nekas nav par tālu. Visus tos gadus strādāju gan šeit, gan tur. Bija nedēļas, kad pat trīs reizes skraidīju turp atpakaļ.»
Varēja būt pilots…
Jā, runā, ka Resnis trasē Liepāja–Rīga ar savu Mitsubishi lidojot pat ar ātrumu 140 kilometri stundā. «Tas jau nav nekas ārkārtējs, esmu braucis arī ātrāk. 140 ir mans optimālais kreisēšanas ātrums, kad jūtos vislabāk, – pietiekami ātri, lai neaizmigtu, un pietiekami lēni, lai vēl varētu paskatīties uz stirnu bukiem un pārējiem. Ceļi šādu ātrumu pieļauj. Radari? Ceļu policija? Jā, daudzu Saldus rajona policistu bērniņi ir skolojušies par maniem sponsorējumiem. Principā jau pēc pārliecības esmu likumpaklausīgs. Bet ir tēmas, ko ievērot nevaru…
Ilgstoši braucot ar 100 kilometriem stundā, esmu bīstams – miegu ciet. Tāds nu esmu. Laikam hormoni trako. (Iesmejas.)»
Ieminos, ka varbūt vajadzēja braukt sacensībās? «Nē. Esmu pamēģinājis – nav mans. Pirms gadiem divdesmit vienu ziemu biju jau ceļā uz Rīgu, koferi mašīnā… Bet atcerējos, ka Grobiņā uz dīķiem ir mači. Uldis Sesks tur kaut ko organizēja. Viņš prasa – negribi pierakstīties un startēt? Es – protams! Nebiju mūžā pa ledu braucis, bet kāroju piedalīties. Mani apmācīja, kā uzsildīt riepas pirms starta – spolēšana, bremzēšana, lai labāka saķere ar ledu. Un es ar visiem koferiem mašīnā izbraucu savu kārtu, tikai tad laidu uz Rīgu. Nebiju ne tuvu pēdējais. Tomēr vairāk par auto man patīk pilotēt lidmašīnu, lūk, to nu gan! Biju pat uzsācis nopietni mācīties lidot, gribēju pilota tiesības, pat apsvēru maza lidaparātiņa iegādi. Tie nav neko dārgāki par vienu kārtīgu autiņu. Pat smējos, ka koncertzālei uz jumta noteikti vajag ieprojektēt helikoptera laukumu – lai varu nolaisties, vai arī, ka sarunāšu ar Liepājas policiju, viņi savu jumta laukumu tik un tā neizmanto…
Šodien nožēloju, ka pilota lietu nenovedu līdz galam. Bet bija objektīvi apstākļi, ieskaitot veselības problēmas. Tā nu eksāmenu nenoliku. Nevaru teikt, ka mācētu lidmašīnu labi nosēdināt bez instruktora klātbūtnes, pacelt gaisā – gan!
Mana bāze ir Rīgā, te esmu deklarējies, bet Liepājas centrā man joprojām ir dzīvoklis. Ja vien liepājnieki neizēdīs… Pērn atnāca diezgan baiss gada nekustamā īpašuma nodoklis – vairākos simtos. Ja kļūs par dārgu, nāksies no dzīvokļa šķirties. Būtu skumji, joprojām jūtos Liepājai piederīgs. Pie sevis jau nu domāju, ka Goda liepājniekam varēja uzlikt kādus citus noteikumus.»
Demokrātija orķestrī nav iespējama!
Monarhs gāzts – tā 2010. gada Liepājas avīzēs rakstīja par Imanta Rešņa aiziešanu no Liepājas orķestra pēc 17 darba gadiem. Kad viņa vietā stājās profesora audzēknis Atvars Lakstīgala, interneta komentētāji sašķēlās divās nometnēs – vieni apšaubīja orķestra turpmāko izaugsmi un sauca, ka tās esot Kultūras ministrijas intrigas un naudas pārdale. Otri bilda, ka labi vien esot – gals Liepājas Simfoniskā orķestra augstprātībai… Bet Imants Resnis devās tālāk.
«Diriģents – tā ir šamaņu profesija! Klusuma maģija. Klusums no manis visu koncerta laiku – un visā vainīgs orķestris, netīrās notis jau spēlē viņi, ne es. (Smaida.) Jābūt autokrātam – demokrātijas orķestrī nav un nekad nebūs. Arī visiem labs nebūsi. Un jābūt ne vien diktatoram, bet arī psihologam… Ar pielīdējiem nevajag ielaisties – galvenā mācība. Nedrīkst būt favorīti, esmu mācējis bez tiem iztikt – ar cieņu un mīlestību pret mūziķiem, kas strādā labi un labi spēlē. Bet mūža garumā neesmu iemantojis kādu vienu sirds orķestri, kam būtu emocionāli pieķēries, pie kā vēlētos atgriezties. Jo nekas šajā pasaulē nav pilnīgs. Pilnīgākie orķestri no nepilnīgajiem Eiropā ir Berlīnē un Vīnē.»
Diriģents Māris Sirmais man stāstīja, ka diriģenta gaitās viņam cietusi mugura – allaž koncertzāļu caurvējos sapūsta. Jautāju arī Resnim par diriģenta profesionālajām kaitēm. Nē, tas neesot stāsts par viņu. «Zinu, ka man mazliet ir muguras apaļums, tas nāk no čella laikiem – kad vienmēr esi pussaliecies. Bet kas vainas diriģentam! Viņš taču piekopj tik veselīgu dzīvesveidu – katru dienu nodarbojas ar aerobiku, un viņam par to vēl piemaksā. Kur nu vēl fiziski veselīgāku darbu! Psiholoģiski gan ļoti kaitīgs.»
Man jau gribas domāt, ka ģimenē esmu labsirdības iemiesojums, bet, visticamāk, ka tā nav.
Savā grāmatā Kas ir latvieši Imants Resnis ierakstījis vērā ņemamas rindas par tautiešu skatu uz kaimiņiem. Tur minēts mūsu aizdomīgums pret lietuviešiem. Kaut viņi esot īstāki brāļi par igauņiem vai vismaz brālēni, tomēr nebaudot tādu uzticību (kā igauņi). Ar viņiem latvietis esot piesardzīgs. Tomēr dzīvē izrādījies, ka lietuvieši ir profesora Rešņa lieliskie kompanjoni. Viņam patīk ar leišiem sadarboties mūzikā. Kopā ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri profesors piedalījies vairākos ierakstos. Pirms sešiem gadiem kļuvis par Kauņas Simfoniskā orķestra galveno diriģentu.
«Ar viņiem ir viegli strādāt. Jā, vismaz man.» Resnis ierakstījis disku ar lietuviešu mūziku, kā diriģents bijis leišu briljanta Čurļoņa iecerētās simfonijas 1. daļas pirmatskaņotājs… Lietuvieši paši izvairījušies šo skaņdarbu iestudēt, domājuši, ka neskanēs. Profesors Resnis pierādījis pretējo.
Ceļošana? «Vairumā gadījumu esmu nevis vienkārši braucis ceļojumā, bet devies koncertēt, strādāt. Spānijā, Zviedrijā, Vācijā, Malaizijā, Turcijā, Meksikā, Kolumbijā vairākkārt … Tā ir lētāk – man samaksā ceļu, viesnīcu un vēl kaut kādu aldziņu. (Smejas.)»
Sirds - latvietībā
Visur, kur strādājis kā diriģents, Resnis centies spēlēt arī kādu latviešu darbu. Teiksim, pirms Sibēliusa simfonijas – Romualda Kalsona Retrospekciju… Ko saviļņojošāku atrast grūti. «Tagad strādāju mazāk, pa pasauli vairs tā nedauzos. Viens no iemesliem – man nav savas aģentūras. Sākotnēji bija, bet aģents sāka krāpties, un šķīrāmies. Otrkārt – jo mazāk braucu pa pasauli, jo mazāk to gribas. (Smejas.) Aizpildu laiku izklaidējoties.»
Viņš norāda uz savu grāmatu Kas ir latvieši – mazu, baltu, ar Latvijas kontūru dubultvākā un karikatūrista Romāna Vitkovska ilustrācijām. Bilstu, ka saprotu, kādēļ profesoram radusies grāmatiņas ideja – ir jau skaisti, ka veikala plauktā divās valodās ir neliels izdevums par latviešiem. Angliski pat noderīgāks. «Nu tāpēc jau ir tāds formāts, lai var ielikt kabatā. Pirmais impulss bija – adresēt kādam, kas nezina Latviju un atbrauc te pirmo vai otro reizi. Izrādījās, ka arī latviešiem patīk, pat aptrūkās, vajadzēja taisīt otru tirāžu. Bet sakne meklējama vismaz 20 gadus sen. Kad lidoju uz Spāniju un uzgāju tādu grāmatu par spāņiem… Ļoti skaista sērija. Noskaņu un izteiksmi idejiski aizņēmos tur. Domāju – vajadzētu tādu arī par latviešiem. Godīgi gaidīju, kad kāds uzrakstīs. Vienā brīdī iespērās galvā – ja neviens neraksta, tad jāmēģina pašam. Gabaliņu uzrakstīju, iedevu citiem palasīties, un man teica – turpini. Rakstīju ar domu, lai nav par garu, lai neapniktu. Kad jau bija izdota, pēc pāris mēnešiem grāmatnīcā uzdūros tādai grāmatiņai par igauņiem. Līdzīga atslēga, tikai pārāk daudz lielības, es no tā izvairījos. Arī – no zemošanās.»
Šķir, kuru lappusi gribi – balta patiesība. Latvietis pusdienās noteikti ēdot zupu, piekožot rudzu maizi. Arī saldajā viņam ir zupa – un atkal no rudzu maizes…
«Kategoriski iebildu, ka uz vāka tiek rakstīts mans vārds. Kad redaktore prasīja pēc žanra apzīmējuma, teicu – pašskats. Un, kad angļu tulkotājs rakstīja selfy, iebildu. Teicu – būs selflook. Jaunvārds gan latviski, gan angliski – bet visi saprot.» Toties Imanta Rešņa skanīgais uzvārds franciski skan brīnišķīgi – Renī. «S viņi neizrunā, un interesanti, ka franču kino režisora Alēna Renē uzvārdu raksta Resnais… tikai uz pirmo zilbi.»
Sargā privāto telpu
Vārdi, burti, notis un skaņas… Jautāju, kāda ir profesora dvēseles līdzsvara programma, vai kaut kas sportisks bez diriģēšanas arī tiek pieļauts. Tikai vienrocīgā raušana, viņš iesmejas.
«Bet uz baseinu arī aizeju. Man patīk dažāda kustēšanās, atskaitot skriešanu, tā man riebj, baltais cilvēks nav tai radīts.
Dzīvoju Rīgas centrā, vasarā pārvietojos ar riteni. Bet tie žurnālisti! Dusmās vāros, kad viņi atkal runā par to, ka Brīvības ielā vajadzētu veloceliņu. Kāda velna pēc? Lai čakarētu Rīgas domi, jo tur valda nepareizā partija? Ir taču brīnišķīgā Skolas iela, kas kā artērija izved cauri centram, var braukt tur. Veloceliņš tikai palielinās korķus, un centrā gaiss būs vēl sliktāks. Esmu pret šitādām kroplībām. Man riebjas, kā tagad ir sabojāta Lāčplēša iela – divas platas velojoslas… Bet cik velosipēdistu tur aizbrauc?»
Imants Resnis ir komunikabls cilvēks, pie uzmanības radis, tomēr – ļoti savrups. Dzelžaini sargā privāto telpu. «Tāda mana iedaba. Nevaru ciest arī publiski svinēt jubilejas. Kad man tuvojās kārtējā tāda apaļā, 50 laikam, Liepājā dzirdēju, ka sākas rosība pa kaktiem. Un strikti pateicu – jaukie cilvēki, ja kāds vēlas mani apsveikt, nevaru aizliegt, nāciet aizkulisēs paspiest roku, iedot puķīti…
Bet nekādā gadījumā tas nenotiks publiski uz skatuves. Kategoriski nē! Pat piedraudēju ar visu ko.
Pielaidos vienīgi, kad atnāca kultūras ministra, Prezidenta apsveikumi – aiz cieņas tos nolasīja no skatuves. Man jau gribas domāt, ka ģimenē gan esmu labsirdības iemiesojums, bet, visticamāk, ka tā nav. Ar meitām gadu garumā esmu sapraties labi. Bet jūsu šlakai, žurnālistiem, jau vajag skandālu. Ja nav, tad ir slikta žurnālistika, vai ne?»
Pikts uz valodniekiem
Man ir liela pietāte pret rakstītu vārdu. Valodai jābūt pēc iespējas precīzākai… Neciešu, ka reklāmās parādās uzraksti siers ķimeņu, desa Krakovas… Tā ir latviešu valodas kropļošana – ir taču ķimeņu siers un Krakovas desa! Valodniekiem tas būtu jāuzrauga, bet tā vietā viņi kropļo Mendelsona uzvārdu. Esat pamanījusi, ka tagad raksta Mendelszons? Šausmas! Vāciski raksta ar diviem s, kas ir cietais, un to taču nemūžam neizrunā kā z! Jābūt kurlam, lai nedzirdētu, ka neviens vācietis nekad nesaka Mendelszon. Valodnieki izdomā kroplības, un burta kalpi cenšas tās ievērot kā jaunākās likumības…
Un kompaktdiska apzīmējums tvarts ir pilnīgs stulbums. Lietuviski tvartas nozīmē kūts. Var jau būt, ka disks arī ir viena liela nošu kūts. (Smejas.) Un vēl. Varu saprast, ka latviešiem no vācu valodas nākušais ch bija lieks. Bet mana dziļākā pārliecība, ka valodnieki varēja definēt – Johans Sebastiāns Bachs ir izņēmums – un vienmēr rakstīt oriģinālā. Arī savā grāmatā minu, ka latviešu valodnieku izgudrojumu nezinātājs, lasot koncerta afišu, varētu nodomāt, ka tiks atskaņota kāda nezināma komponista Bā variācijas par BACH tēmu. Un kas mums ir ar uzvārdiem?!
Labi, ka ārlietu ministram Rinkēvičam vismaz atstāts garais ē, to kropļot nevar gribēdams.
Angļu uzvārdus radio, žokļus lauzdami, pūlas izrunāt precīzi, toties krievu tagad kropļo, kā grib. Ausis plēš, klausoties, ka liek uzsvaru viņš teica sen, tagad tā varbūt vairs nedomā. (Smejas.)
Mājās mūzika neskan
Kāda ir profesora Rešņa dzīve Rīgā? Kā sākas rīts? Virtuvē? Profesora mazdēls reiz apgalvojis, ka vectēvs esot pasaulē labākais pavārs… «To viņš teica sen, tagad tā varbūt vairs nedomā. (Smejas.) Bet rītos… Es nebrokastoju. Ir vienīgi liela krūze ar Tanzānijas kafiju, uzlieta tieši traukā, un – cigarete. Tas ir nešķirams komplekts. Kafija bez cigaretes ne pēc velna negaršo. Mājās mūzika fonā nekad neskan. Mašīnā gan – Latvijas Radio 1 vai Klasika.»
Tomēr Resnis uzsver, ka mūzikas klausītājs viņš esot slikts. Neesot vairs cerību tikt vaļā no profesionālā kretīnisma.
Aizejot uz koncertu ar visatvērtāko sirdi, bet tad ieskanas kāda falšāka nots, un – viss.
«Mums, izpildošiem mūziķiem, kāda bauda ir atņemta. Ja nu vienīgi ierakstos, kur viss sterili samontēts, bet tur atkal trūkt dzīvās uguns.»
Resnis nenoliedz, ka ir dzīves feinšmekers – tīk gan pirkt skaistas lietas, gan vidi ap sevi veidot gaumīgu un kvalitatīvu, gan smalki paēst restorānā. «Tomēr arī mājās ēst gatavoju ar patiku. Un kā vēl! Varu gan zupu sakomponēt, gan uzšmorēt gaļiņu… Ļoti garšo šķelto zirnīšu biezenis, bet mājās ar tā gatavošanu neķēpājos. Reizi nedēļā, parasti pirmdienās, mēdzu noiet tepat akadēmijas kafejnīcā to uzēst ar speķīti. Viņi jau zina, ka ņemšu tieši zirnīšus. Es labprāt dzīvotu laukos. Man ir ļoti svarīgi vasarā būt kontaktā ar zemi – iet basām kājām. Tikko iebraucu savās lauku mājās Vidzemē, Ogres upes krastā, uzreiz nometu tupeles…»
Vai Rešņa ceļš aizved arī uz senču zemi Rūjienu? Viņš atbild – uz kapusvētkiem noteikti. Un pat savā grāmatā profesors uzsvēris, ka latvietim jau kapusvētki – svēta lieta. «No kurienes tas mums ir nācis, nevaru izskaidrot, kaut esmu centies. Latvietis iekopj smuku parciņu, silti piemin… Kamēr kāds piemin – tikmēr dzīvs. Domas ir dzīvas. Kad vairs nepiemin – dārziņš aizaug…»
Resnis palasot Platonu, Aristoteli, noskaidrojot, ko viņi domājuši par laimi, un secinot, ka ir ļoti laimīgs cilvēks. «Diriģents ir vientuļa profesija. Bet reizēm vientulības vajag vēl vairāk. Īpaši, ja šitik daudz jārunā kā tagad… Ļoti gribas palikt vienam. Un uzsmēķēt man kārojas jau labu brīdi.» (Aplaisa lūpas un dārdoši iesmejas.)
