Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
34
-
0
-
0
-
9
-
0
-
3
-
0
-
Materiāls publicēts žurnāla Ievas Stāsti 2020. gada februāra numurā.
Mūža loma un Liepājas teātris
Zigfrīds ir teicis, ka Dzejnieks ir viņa mūža loma. Kad tagad to atgādinu, viņš smejas: «Faktiski tā ir mana vienīgā loma! Kaupēns ir neaizmirstama manas dzīves lappuse. Tas bija skaists laiks. Ja man kādreiz gribas restaurēt sentimentālas sajūtas, tad iedomājos dažas savas dzīves krustavietas, un viena no tām ir Liepājas teātris. Tur ir atmiņas par Kaupēnu un ne tikai. Pirms tam piedalījos Lūsēna rokoperas Māte un neitronbumba iestudējumā, kurā viņš mani uzaicināja spēlēt vijoli. Tolaik mācījos Liepājas Mūzikas vidusskolā, Lūsēns mani nezināja. Iestudējumā viņam bija paredzēts Igo, viņš arī spēlēja vijoli, taču Igo bija sācis dziedāt grupā Liepājas kvartets, lomu Lūsēnam atteica, un Jānis izmisīgi meklēja vijolnieku. Lūsēna māsa bija mani dzirdējusi vokāli instrumentālo ansambļu skatē un Jānim ieteikusi mani. Tolaik mēs ar Tomasu Kleinu un vēl dažiem čaļiem Durbes kultūras namā dragājām džezroku. Lūsēns mani uzrunāja, un tas bija brīdis, kad mana dzīve pagriezās. Tas bija 1985. gads. Tieši janvārī tas notika. Pirms trīsdesmit pieciem gadiem!
Pēc tam teātrī man vēl bija Laimes istabiņa, kurā ar vijoli blandījos pa skatuvi. Tā bija moldāvu autora Jona Druces Kasa Mare, braucām viesizrādēs uz Moldāviju. Ak, kas par vīna dzeršanu! Un visa trupa kā viena ģimene. Teātrī tas bija Krodera laiks, ļoti interesanta dzīve. Es biju tikai skolnieks, bet savu pieņemšanu teātrī vēl tagad atceros.
Iegāju ar lielu bijību. Izjutu, ka pilns teātris ir ar valdniekiem, pat garderobiste bija valdniece, bet tā nebija augstprātība, un tad, kad viņi mani pieņēma, bija sajūta, ka arī mani ieceļ valdnieku kārtā. Kā citādāk lai sajūtas, kad Valdemārs Zandbergs, kas ir pusdieva statusā, tevi pieņem, it kā mēs būtu vienāda lieluma! Pieņem ar sirdi un dvēseli. Tas ir vienkārši nesaprotami, bet tā tas bija.
Iepazinu aizskatuves bohēmisko dzīvi, par kādu palikušas vairs tikai leģendas.
Tagad teātros nekas tāds vairs nenotiek. Diemžēl vai par laimi, nezinu. Visi tagad teātrī tikai strādā. Pat pēc pirmizrādēm tikai uz vienu vīna glāzi sanāk, un viss.
Tagad, atgriežoties pie Kaupēna, ir daudz tādu atmiņu. Esmu pārsteigts, kad, atkārtojot Dzejnieka tekstus, tie ir ieauguši smadzenēs un viegli nāk zināmi. Varu izteikt prieku, ka darbā iesaistīti daudzi jauni cilvēki. Redzu, ka izaugusi superīga jauna paaudze, kas ir pavisam citāda nekā mēs. Brīvi savā domāšanā, atraktīvi, gudri, strādīgi, talantīgi, un viss, ko viņi dara, ir ļoti augstā līmenī. Klausos, kā dzied fantastiskais Rīgas Doma kora skolas koris, un tas ir kaifs. Skatos uz viņiem ar milzīgu labvēlīgu skaudību – ne tikai tāpēc, ka viņi ir jauni, bet viņi ir pilnīgi citādi. Redzu, cik milzīga atšķirība, kādos apstākļos cilvēks izaug, – brīvībā vai būrī. Mēs diemžēl esam iebiedētā paaudze. Esam nevis ziemeļnieciski kautrīgi, bet komunisma rēga vajāti. Es tā jūtos un ar katru savu šūnu jūtu, ka esam iebiedēti. Varu būt laimīgs, ka piedzīvoju tik dažādus laikus, bet, no otras puses, esam nelaimīga paaudze, jo līdz galam brīvi nekad laikam nespēsim būt.»
Fotogrāfija Gadsmita albumā
Kad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs aizsāka Latvijas simtgadei veltīta Gadsimta albuma veidošanu, par vienu no akcijas vēstnešiem aicināja Zigfrīdu Muktupāvelu un lūdza albumam iedot kādu savas ģimenes fotogrāfiju.
«Manā dzīvē notiek dažādas sakritības, un tā bija arī toreiz,» atceras Zigfrīds. «Tieši tajā dienā, kad mani uzrunāja un lūdza iedot kādu ģimenes fotogrāfiju Gadsimta albumam, man nezināms cilvēks atsūtīja foto, kurā Krimuldas bērnu tuberkulozes sanatorijā baltā virsvalkā pie bērnu gultiņām stāv mans tēvs. Tai fotogrāfijai ir garš priekšvēstures stāsts.
Manu tēvu Alfrēdu Muktupāvelu, Latgales lauku puiku, uz Krimuldu aizveda karš.
Līdz tam viņš piedzīvoja laiku, ko tagad savā filmā Pilsēta pie upes rāda Viesturs Kairišs. Tēvs man bija stāstījis par pieredzēto, un tad, kad filmā skatījos kadrus, kā uz nošaušanu dzen ebrejus, es satrūkos, jo tieši tādu to biju iztēlojies no tēva stāstītā. Mani satrieca sakritība, kas bija manā iztēlē un filmas kadros. Tie bija filmēti Krāslavā, bet mans tēvs tādu skatu bija redzējis Līvānos un teica, ka savā mūžā nekam briesmīgākam nav bijis aculiecinieks.
Tēvs bija dzimis 1923. gadā. Kad sākās karš, viņam bija astoņpadsmit gadi. Ideāls vecums lielgabalu gaļai, kādu krieviem vajadzēja, bet viņu paglāba laimīga sakritība. Tētim bija jaunāka māsiņa, vēl pavisam maziņa. Kamēr vecāki savos darbos, viņš pagalmā ar māsiņu spēlējies, vienā brīdī paņēmis no viņas matu stīpiņu, māsiņu smīdinot, uzlicis sev, un tieši tajā brīdī pa ceļu atkāpusies krievu armija. Viens virsnieks ieskrējis sētā un, ieraugot jaunu puisi, kliedzis, kāpēc viņš nav armijā. Gribējis ņemt līdzi. No mājas izskrējusi mamma, krieviski īsti nemākot, izmisumā mēģinājusi teikt, ka dēls ir slims. Virsnieks paskatījies – puisis ar stīpiņu matos, jā, nu skaidrs, ka slims… Tā tēvs tika vaļā no paņemšanas krievu armijā.
Ienāca vācieši, iesauca viņu leģionā, aizsūtīja uz Vaiņodi, kur tika nozīmēts virtuvē par palīgu. Tāpat kā visiem, vācieši arī viņam deva talonus cigaretēm un šņabim. Tēvs nepīpēja un nedzēra, bet talonus paņēma. Pēc pāris nedēļām notēloja, ka piemetušās vēdergraizes, un viņu ielika lazaretē. Dakteris, kas atnāca izmeklēt, protams, saprata, ka puisim nekas nekait, bet tēvs atdevis viņam savus talonus, un dakteris izrakstījis zīmi, ka jauniesauktais leģionārs ir slims un armijai nederīgs. No Kurzemes tēvs kūlies uz mājām. Rīgā pie Operas vācu formā ar Latvijas karoga uzšuvēm, kādas bija leģionāriem, nofotografējies.
Par tādas fotogrāfijas eksistenci neviens nezināja, pilnīgi neviens.
Tēvs to bija noglabājis skapī, ieliktu starp diviem finiera gabaliem, un mums to parādīja tikai 1996. gadā. Pat māte nebija zinājusi, ka tēvam ir tāda fotogrāfija.
Kad karš beidzās, bijušos leģionārus apcietināja un izsūtīja, bet tēvs šo faktu savā biogrāfijā ļoti rūpīgi slēpa. Krieviem atgriežoties, tēvs zem kūts izraka alu un paslēpās cerībā, ka drīz nāks amerikāņi un angļi, kā ziņoja ārzemju radiostacijas, ko izdevās uztvert, un atbrīvos Latviju. Gaidīdams to brīdi, tēvs vienpadsmit mēnešus bez saules gaismas nosēdēja tajā alā un gandrīz sapuva. Vecāki nolēma, ka nav jēgas ilgāk mocīties, beigas tā vai tā. Tēvs izlīda laukā pilnīgi jēls, viņam uz miesas nebija nevienas veselas vietas. Kad aizgāja pieteikties, tēvam izrakstīja apliecību, ka viņš bijis bandīts, bet vispirms tomēr aizsūtīja ārstēties. To špargalku viņš saplēsa un izmeta. Kad Krimuldā viņu izārstēja, sanatorijas galvenais ārsts bija jautājis, par ko viņš strādājis. Nekādas profesijas tēvam nebija, ātrumā pateica, ka bijis skolotājs. Skolotāju kā reiz vajadzēja, un tēvs visu mūžu nostrādāja Krimuldas bērnu tuberkulozes sanatorijā, kur ārstējās smagi slimi, gultiņās guļoši bērni, par skolotāju. Mācīja pilnīgi visus priekšmetus, arī mūziku. Pats iemācījās spēlēt akordeonu. Visu var iemācīties.
Mums ģimenē nevienam nav īpaša muzikāla talanta, bet, ja grib, patiešām visu var iemācīties.
Tētis satika manu mammu, pateicoties savai mazajai māsiņai, kuras matu stīpiņa izglāba viņu no krievu armijas. Tēvamāsa mācījās Rīgā pārtikas rūpniecības tehnikumā, tur satika Virgīniju, Latgales meiteni no Naujenes. Abas kļuva par labām draudzenēm, tika nosūtītas darbā uz Sabili, un brālis, braukdams apciemot savu māsiņu, iepazinās ar viņas draudzeni, apprecējās. Mamma bija deviņus gadus jaunāka par tēti, ieguva vēl vienu profesiju. Izmācījās par medicīnas māsu, visu mūžu nostrādāja šajā profesijā, bet vienmēr mums gatavoja izcili garšīgus konservus. Vēl arvien to dara. Vecāki laulībā nodzīvoja vairāk nekā piecdesmit gadus. No viņiem man nācis viss labais. Tēta diemžēl vairs nav. Ir tikai viņa fotogrāfijas ģimenes albumā un nu arī Latvijas Gadsimta albumā.»
Kad neesi sava likteņa lēmējs
«Es zinu, ko nozīmē baidīties. Ļoti labi zinu. Barikāžu laikā Doma laukumā spēlējām koncertus, starplaikos sēdējām Radio mājā, un reiz ģitārists Aivars Gudrais pajautāja, vai man nav bail, un es teicu, ka man ir bail, ļoti bail. Tas bija tāds laiks, kad nevarēja zināt, kas notiks nākamajā brīdī,» atceras Zigfrīds. «Tolaik par tēva dzīves gājumu maz ko zināju, jo līdz pat 1996. gadam, kad viņš parādīja noslēpto fotogrāfiju, par piedzīvotajām šausmām nekad nestāstīja.
Bailes viņā bija iedzītas ļoti dziļi.
Viņa brālis Zigfrīds vēl pirms kara bija izsūtīts un nekad Latvijā vairs neatgriezās.
Pirms pāris gadiem man bija iespēja kopā ar Dzintru Geku aizbraukt viņas Sibīrijas bērnu ekspedīcijā uz Kazahstānu, kur bija izsūtīts mans tēvabrālis, kuram par godu man dots vārds. Atradu tur savus asinsradiniekus, māsīcas, kuras neko nevarēja pastāstīt par sava tēva, mana tēvabrāļa, politisko pagātni. Visu citu gan, jo viņš ar meitām kopā nodzīvoja līdz savai nāvei 1994. gadā. Strādājis par grāmatvedi un bijis cienījams cilvēks. Kad reizēm jautājušas par izsūtīšanu, viņš neko nav stāstījis. Cilvēki, kas pārdzīvojuši šausmas, negrib tās atcerēties un par tām nerunā.
Bet kādi pavedieni saista laikus un paaudzes, un tās sakritības reizēm liek nodrebēt. Pagājušajā rudenī piedalījos Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes kopdarbā – muzikālajā poēmā Kā ābeļdārzs ir brīvība, kas bija veltīts Brīvības cīņu noslēgumam 1919. gadā, kad Bermonta karaspēks tika padzīts no Jelgavas un tās apkārtnes. Dienā, kad tas pirms simts gadiem notika – 21. novembrī –, Jelgavā bija pirmatskaņojums. Jau pavasarī Lūsēns man jautāja, vai piekritīšu piedalīties, un es apsolīju, nezinādams, kāda man tur būs loma. Kad rudenī dabūju notis un sāku mācīties, uzzināju, ka esmu Turks – latvietis, kas karojis Krievijas cara armijā un cīnījies pret turkiem. Aizgājis pielaikot skatuves tērpu, es kļuvu mēms, jo tieši tādā formastērpā kādā fotogrāfijā ir mans vectēvs, un arī viņš, dienēdams cara armijā, bija karojis Kaukāza kalnos pret turkiem un vienā brīdī pamanījies no armijas aizlaisties.
No svešām armijām mēs visi esam bēguši – gan vectēvs, gan tēvs, gan es.
Par manu bēgšanu var uzrakstīt grāmatu. Kad mani trešā kursa beigās izmeta no Cēsu Mūzikas vidusskolas, man draudēja iesaukšana padomju armijā. Mamma reiz atzinās, ka pat gribējusi, lai mani paņem, jo tad varbūt nāktu pie prāta. Vairāki manas dzīves gadi pagāja, visādos veidos mūkot no iesaukšanas. Kad reiz kara večiem izdevās mani noķert un mani arestēja, vēl tagad ļoti labi atceros to balsi, kas Kara komisariātā man teica, protams, krieviski: «Jums ir ļoti paveicies. Jūs varat izvēlēties, kur gribat dienēt, bet ir tikai divas iespējas – Afganistāna vai Černobiļa…» Tas bija briesmīgi. Man jāsaka paldies dažādiem cilvēkiem, kas palīdzēja, lai es tur nenokļūtu. Mani glāba dakteris Indulis Māķēns. Viņš ir vilcis laukā no šausmām, kas man bija gan vairāki mēneši Kara hospitālī, gan nokļūšana smagajā nodaļā Jelgavas psihiatriskajā slimnīcā. Es nezinu aizkulises, kāpēc tur nonācu, bet Kara komisariātā man iedeva aploksni, kas uz turieni bija jāaizved, it kā lai dabūtu parakstu uz kaut kādiem papīriem. Es nezināju, kas tur ir sarakstīts. Kad Jelgavas psihiatriskajā slimnīcā atvēra aploksni, mani ieveda palātā, iedeva pidžamu, visu, kas man bija, atņēma, un es biju aiz restēm kā cietumā. Neviens nezināja, kur esmu palicis.
Man jau sāka barot zāles, uzrauga klātbūtnē tās bija jānorij.
Tur visi staigāja kā zombiji, un es sapratu, ka arī mani par tādu pārvērtīs.
Gāja dienas, un kādā reizē, kad mūs pa grupām veda uz procedūrām, stāvot gaitenī un gaidot, kamēr vienas durvis noslēdz un otras atver, grupa piestāja un es biju tieši pretī dežurantam, kas tur gaitenī uz paaugstinājuma sēdēja. Viņam uz galdiņa bija telefons, un es lūdzu, lai atļauj man piezvanīt. «Nu, piezvani!» viņš teica. Vienīgais numurs, ko no galvas atcerējos, bija Imanta Skrastiņa, jo tam visi cipari bija gandrīz vienādi. Griezu telefona ripu, kas šausmīgi lēni griezās. Imants, par laimi, pacēla klausuli. Ātri pateicu, lai paziņo dakterim Māķēnam, ka esmu Jelgavas psihiatriskajā slimnīcā. Tas bija viss, ko paguvu pateikt.
Tās pašas dienas vakarā caur loga restēm ieraudzīju, ka pār pagalmu nāk dakteris Māķēns ar Imantu Skrastiņu. Pie manis, protams, viņus neielaida, bet pēc kādām dienām es tiku laukā. Viņi to bija nokārtojuši. Es būtu nozāļots. Tagad to var stāstīt caur smiekliem, bet tas bija briesmīgi. Kara hospitālis arī bija tīrās šausmas, un ne es vienīgais kam tādam gāju cauri. Trakākais, ka bija jau astoņdesmito gadu beigas, jau sākās pārmaiņas, bet vēl pēdējā brīdī krievi visus pēc kārtas centās savākt armijā. Es kādos trīs piegājienos mēģināju tikt vaļā. Ārsti man uztaisīja diagnozi, ar kādu armijai cilvēks ir nederīgs, bet Kara hospitālī atnāca viņu galvenais ārsts, kas bija ļauns, patiešām ļoti ļauns, un paziņoja, ka vakar pieņemta jauna pavēle, ka ar šo kaiti var iet armijā.
Tā tiešām bija cīņa uz dzīvību un nāvi.
Neaizmirstams piedzīvojums Kara hospitālī man bija Čikāgas piecīšu apciemojums, kad viņi pirmo reizi atbrauca uz Latviju. Daži no piecīšiem atnāca pie manis ciemos. Uz padomju armijas kara hospitāli! Mēs nebijām pazīstami, bet kāds par mani bija stāstījis, un viņi izdomāja apciemot. Hospitāļa teritorija bija kā armijas daļa, zaldātiņš caurlaidē šoku dabūja, kad viņam parādīja Amerikas pases. Un viņus taču ielaida! Viņi man bija atnesuši Marlboro cigarešu bloku un viskija pudeli, un palātā bija svētki.»
Liktenīgā vijole
Zigfrīds nav iedomājams bez savas vijoles, bet ne vienmēr viņu attiecības bijušas tik saskanīgas. «Kad stājos Siguldas bērnu mūzikas skolā, kurp, izlasījusi veikalā izliktu paziņojumu, ka tur uzņem audzēkņus, mani aizveda mamma, es gribēju mācīties spēlēt ģitāru, bet mācību programmā tajos laikos tāda instrumenta nebija. Un leģendārā Aina Salmane, folkloras kopas Senleja izveidotāja un vadītāja, kas tolaik bija mūzikas skolas direktore, smiedamās teica, ka vijole būs kaut kas līdzīgs ģitārai,» atceras Zigfrīds. «Vijoles dēļ man bija pārdzīvojumi.
Siguldā, kur lielākā daļa klasesbiedru nodarbojās ar kalnu slēpošanu vai motosportu, man bija jāstaigā ar vijoli kā noziedzniekam.
Citi mani tāpēc apsmēja. Nu, tā tas bija! Mēs dzīvojām nevis Siguldā, bet Krimuldas pusē, kur ir bērnu sanatorija, un četras reizes dienā es braukāju ar gaisa vagoniņu no vienas puses uz otru. No rīta uz mūzikas skolu, tad atpakaļ, jo parastā skola man bija pēcpusdienas maiņā, kad atkal ar vagoniņu devos uz Siguldu un vakarā pēc stundām atpakaļ. Toreiz tas nebija ne romantiski, ne interesanti, bet garlaicīgi līdz ārprātam. Kāda romantika četras reizes dienā braukāt ar vagoniņu? Tagad gan atmiņās tas ir skaisti un romantiski.
Komplektā ar pamatskolu pabeidzu Siguldas mūzikas skolu un iestājos Cēsu Mūzikas vidusskolā. Arī Cēsīs vijole bija mana specialitāte, bet tur es pilnīgi nemaz nemācījos. Biju pieaudzis cilvēks un gribējās izbaudīt brīvību. Sāku spēlēt ansamblī, spēlējām ballītes un kāzas, strādāju zagsā par vijolnieku. Katrs pāris pateicībā par muzicēšanu vēl savu artavu ieguldīja. Nauda viegli nāca un tikpat viegli aizgāja. Mācījos kopā ar vēlāko Pērkona bundzinieku Ikaru Ruņģi, draudzējāmies un visu ko sagudrojām. Blandījāmies apkārt, negājām uz stundām, darījām visādas blēņas. Ikaru izlidināja no otrā kursa. Mani – trešā kursa beigās. Brīnums, ka tik ilgi cieta. Pēdējo pusgadu es skolā vispār neparādījos, aizgāju tikai izlasīt kārtējo pavēli par rājienu un paskatīties, cik skaisti atzīmju lapā pretī manam vārdam izskatās vieninieki. Biju aizmirsis, kā vijole rokās jātur.
Vecākiem tas bija traģiski. Ko tur teikt?! Šausmas! Saprotu, ko viņiem nodarīju, un varu tikai lūgt piedošanu.
Kad mūs ar Ikaru no Cēsu mūzikas skolas izmeta, sēdējām un domājām, ko darīt. Mums bija draugs, jau gadu agrāk izmests no Cēsīm, spēlēja čellu. Viņš bija aizbraucis un iestājies mūzikas skolā Liepājā, jau gadu tur iedzīvojies, sauca arī mūs, un mēs aizbraucām. Es Liepājā mūžā nebiju bijis. Viss, ko par Liepāju zināju, – tur ir Līvi un Credo. Brīnos, ka skolā mani uzņēma. Vijoli es biju galīgi nolaidis. Kad man prasīja kaut ko nospēlēt, mēģināju čīgāt, bet faktiski neko nevarēju, vispār neko. Mani paņēma trešajā kursā, un paldies par to manai vijoles skolotājai Irīnai Mitjaginai. Viņas vīrs bija Liepājas vēsturē leģendāra personība – Ludvigs Bertovskis, no Latvijas laikiem slavens vijolnieks, koncertmeistars Liepājas operā. Viņiem un mūzikas vidusskolas direktoram Valdim Vikmanim esmu pateicīgs par manas dzīves pagriešanos par simt astoņdesmit grādiem. Liepājā pilnīgi viss man sagriezās ar kājām gaisā. Tāpēc tā pilsēta man ir mīļa. Liepājas teātris mīļš un vienmēr paliks īpašs.»
Baha mūzika kā Bībele
Zigfrīdam ir gara un skaista muzikālā biogrāfija. Tikai daži tās pieturas punkti: muzicējis grupās IR, Saldās sejas, Neptūns, Zodiaks, bet bet. Atzīts par festivāla Liepājas dzintars’87 labāko mūziķi, starptautiskā konkursa Jūrmala ’88 laureāts. Kā mūziķis un dziedātājs piedalījies rokoperās Māte un neitronbumba, Kaupēn, mans mīļais, Lāčplēsis, mūziklos Meža gulbji, Sfinksa, Mistērija par sapni un mīlestību, uzvedumā Leļļu opera. Un kur nu vēl daudzie muzikālie projekti sadarbībā ar Jāni Lūsēnu, Raimondu Paulu! Zigfrīda repertuārā ir ap tūkstoti dziesmu, ko viņš dziedājis, pats uzrakstījis vairākus desmitus, bet iebilst, ja viņu sauc par dziedātāju.
«Dziedāšana ir negadījums. Es neesmu skolojies kā dziedātājs un arī neesmu dziedātājs. Dziedāšana man ir sanākusi, var teikt, piespiedu kārtā, un tad, kad to daru, cenšos pēc labākās sirdsapziņas nodot tālāk to, ko ir iecerējuši autori, – viens ar libretu, otrs ar mūziku. Mans uzdevums ir pēc iespējas skaidrāk izrunāt tekstu un precīzāk izdziedāt notis. Mūzikā esmu tikai starpnieks, un kādam liekas, ka es dziesmā ielieku dvēseli, bet citam, ka tas ir pilnīgi garām.
Astoņdesmitajos gados pēc rokoperas Lāčplēsis braucu ar 7. tramvaju uz kopmītnēm, kur tolaik Rīgā dzīvoju. Pēc katras izrādes bija puķu klēpji. Sēžu ar savām puķēm, man priekšā divas dāmas, brauc mājās no Lāčplēša un spriež. Viņas mani neredz, bet es dzirdu, ko abas runā. Viena saka: «Brīnišķīga izrāde, tik aizkustinoša! Tikai tas Muktupāvels blēj kā āzis. Nevaru viņu klausīties.» Nākamajā vakarā atkal dzirdu sarunu pēc izrādes. «Ak, kā tas Muktiņš dzied! Dvēseli rauj laukā…» Nu, tāda ir realitāte. Vienam riebjas tas, ko es daru, citam patīk. Tāds es arī pats esmu – droši vien kādā brīdī man ir gan galvā sakāpis, gan bijuši kompleksi, ka nekas neesmu. Neesmu ne gudrs, ne talantīgs, bet katru darbu mēģinu darīt, cik labi to spēju.
Kad esmu uz skatuves, es ticu tam, ko daru.
Tas ir interesanti, ka var pamainīt stilus un žanrus. Visi vienmēr atceras Zodiaku, bet man tīri labi patīk arī bet, bet, un nevar noliegt, ka ar tām lipīgajām dziesmām mēs savu maizīti pelnām. Katrai vietai ir sava mūzika. Man ļoti patīk klasiskā mūzika, bet tad, kad sēžamies pie balti klāta galda, dziedam citas dziesmas. Bērēs nespēlējam to, ko kāzās, un mūzika ir tik dažāda, ka var iepatikties visnegaidītākajā brīdī. Modernisti spēlē atonālu mūziku, kas vieniem griež ausīs, bet citiem patīk. Ja tai nebūtu klausītāju, tā nepastāvētu. Man patīk romantiska un melodiska mūzika, un, ejot uz koncertu, gribas no tā iznākt ārā labākam cilvēkam, nekā tur iegāju. Pērkot biļeti, es pērku savu labsajūtu. To sasniegt man palīdz harmoniskā, tonālā un romantiskā mūzika, kas radīta dažādos laikos. No mūsdienu komponistiem tas noteikti ir Arvo Perts, arī Pēteris Vasks, bet mana ikdienas mūzika ir Johans Sebastiāns Bahs. Tas ir fenomens, ko nevienam uz pasaules nav izdevies atšifrēt. Baha mūzika ir kā Bībele, kurā var bezgalīgi smelties idejas. Tāpat kā Bībelē, lasot vienu pantu, katrā dzīves posmā izlasi pilnīgi citu saturu, tā man ir Baha mūzika, kurā vienā un tajā pašā frāzē atklāju arvien kaut ko jaunu.
Bahu es spēlēju katru dienu, protams, mājās. Man ir tāds stūris, kur kaimiņi manu spēlēšanu nedzird. Tik ļauns neesmu, lai ar to viņus mocītu. Cēsīs reti spēlēju vijoli, bet viena saimniece, pie kuras īrēju istabiņu, teica: «Tu tik skaisti spēlē! Kā man patīk! Es varētu caurām dienām tevi klausīties.» Bet, dzīvojot citās vietās, kad mācījos, kaimiņi bija šausmās. Bahs man ir kā meditatīvais seanss tikai sev. Uz skatuves nekad Bahu neesmu spēlējis un nekad arī neuzdrošināšos. Es jau esmu pietiekami iedomīgs, ka atļaujos kāpt uz skatuves un spēlēt vijoli. Jau tas ir par augstu ķerts.»
Viss – kā parastam cilvēkam
Mūziķi lielākoties ir brīvmākslinieki, bet Zigfrīdam vienmēr bijis arī kāds algas darbs. «No radoša darba vien izdzīvot var. Citi saka – nekādu problēmu, mierīgi, bet mana nervu sistēma to netur,» viņš atzīst. «Man nekad nav bijusi paļāvība, ka izdzīvošu bez garantētas regulāras atlīdzības. Ja man ir pamatdarbs, tad arī prāts mierīgs – ja kas, tad jau nekas. Vairāk nekā desmit gadus nostrādāju pie Guntara Rača Mikrofona ierakstos par producentu, tagad jau daudzus gadus mans algas darbs ir Latvijas Radio, kur vadu raidījumu Kultūras rondo. Televīzijā es nebiju štatā – Bez tabu un Nacionālie dārgumi bija tikai paralēli darbi, ko man uzticēja vadīt.»
Kad pajautāju, kā Zigfrīds visu iespēj, viņš smejas: «Tā tikai liekas, ka es ļoti daudz strādāju. Patiesībā pret sevi izturos ļoti saudzīgi.
Mans vaļasprieks ir sēdēt pie televizora, skatoties dažādas sporta pārraides.
Man viss ir kā parastam vidusmēra cilvēkam. Arī sapņi ir kā visiem. Par savu stūrīti, savu tuvo cilvēku labklājību, par veselību un iztikšanu. Man kādreiz bija sapnis par mazu mājiņu lauku klusumā kaut kur Vidzemes jūrmalā, kas nav un arī nekad nebūs piepildījies, jo nevar taču tik skaistu sapni nobendēt. Kad sapni piepilda, ar to ir cauri, sapnis mirst. Kādreiz bērnībā es sapņoju, ka būtu vislaimīgākais cilvēks, ja varētu aizbraukt uz Brazīliju. Aizbraucu, un sapnītis pagalam… Nebūtu braucis, varētu joprojām sapņot. Dziedātājiem ir tā nelaime, ka viņiem uzveļ atbildību par to, ko sacer dzejnieki. Sarkans mersedess un Rolex pulkstenis no zelta nebija mans sapnis. Atbildība par tiem jāprasa dziesmas vārdu autoram Račam.
Latgalē netālu no Rožupes, no kurienes nācis mans tēvs, kādreiz bija Muktupāvelu ciems, vēl ir saglabājusies tāda autobusu pietura, bet man tur nepieder neviens kvadrātmetrs zemes. No saviem senčiem mantojumā es neesmu saņēmis pilnīgi neko, bet visu Latviju izjūtu kā savu. Mani vecāki ir no Latgales, pats esmu dzimis un audzis vidzemnieks, dzīvojis Kurzemē un Zemgalē, un, izbraucot cauri jebkuram robežpunktam, kad no kāda ceļojuma atgriežos mājās, es fiziski sajūtu, ka Latvija ir mans privātīpašums. Kāds varbūt teiks, ka man jāiet pie ārsta, bet tā ir ļoti patīkama sajūta. Kad pie robežas pāri Mēmelei skatos uz Lietuvu, tā man liekas sveša, un domāju, cik labi ir te, kur es stāvu, – Latvijā. Es labi jūtos savā zemē, un esmu Dieviņam par to pateicīgs.»
