Rīga +7°C 
Inguna Bauere
,,Viss patiesi skaistais mums ir dots tikai vienreiz,” viņš apgalvoja kādā tālā 1911. gada pavasara pēcpusdienā. Ģiģis, īstajā vārdā Jānis Viesturs Skalbe, Lizetes un Kārļa pirmdzimtais dēls, toreiz vēl nebija ne gadu vecs, bet par viņa māsiņas Ilzes zvaigznēs ierakstīto piedzimšanu pēc nepilna gada zināja vienīgi Dievs debesīs. Todien Burtnieku pils saime* devās namīpašnieka Dombrovska organizētā izbraukumā uz jūrmalu, kurā piedalījās arī Skalbes ģimene. Atgriežoties mājās no jaukā ceļojuma un baudot vienreizēju saulrietu, Jaunsudrabiņa kundze esot ieminējusies, ka tādu burvīgu pasākumu noteikti derētu atkārtot, pret ko dzejnieks skaļi protestējis: ,,To tikai nē! Viss ir patiesi skaists tikai vienu vienīgu reizi!”
Tikai vienu vienīgu reizi… Arī mīlestība? Savās atmiņās par dzīvesbiedru Lizete atklāti raksta, ka Kārlim esot daudz skaistu mīlas dzejoļu, bet, ,,kas ir tās, kam viņi rakstīti, to bieži vien nezinās arī viņas pašas.” Tomēr – tikai vienu vienīgu reizi? Nu, protams! Kā viņš viņai. Un kā viņa viņam. Kārlis bija kopā ar savu Zeti kopš abu satikšanās dienas 1903. gada maijā līdz pat savam pēdējam elpas vilcienam 1945. gada aprīlī. Un Zete visu mūžu uzticīgi turējās līdzas un kalpoja savam dzejniekam, jo tāds jau laikam ir Mūzu liktenis.
Lizete Erdmane, dzelzceļa strādnieka Zāmiļa un mājsaimnieces – šuvējas Minnas vecākā meita, piedzima 1886. gada atvasarā (14.septembrī ar vairākiem skaistiem piemiņas pasākumiem Latvijā tika atzīmēta ievērojamās tulkotājas, Zviedrijas Karaliskās akadēmijas prēmijas laureātes, dzejnieka Kārļa Skalbes dzīvesbiedres Lizetes Skalbes 120. dzimšanas diena). Nākdama ,,no mazāku ļaužu mājām”, Lizete mācījās tolaik latviešu vidū ātru slavu ieguvušajā Rīgas V.Maldoņa ģimnāzijā, kas atradās Iekšrīgā, Peldu ielā un, kā vēlāk savās atmiņās rakstīja Lizetes klases biedrene Paula Jēgere – Freimane, turējās kā ,,stingrs latvietības cietoksnis nepārredzamajā krievu garīgajā iebrukumā”. Raksturojot draudzeni, Paula turpināja: ,,Lizete pati brūnacīte, brūnsprogainīte, trausla, mazliet uzlīkušu muguriņu. Viņa ienāca klasē droša un bravurīga, neparasti apdāvināta. Arī viņa bija tikai vienkārša dzelzceļnieka meita, bet viņa nesa galvu augsti. Šķita, ka skola viņai ir tikai tā starp citu, ka viņa to ir pāraugusi.”
Ģimnāziju Lizete nepabeidza. It kā pārāk aktīvi aizliegtos skolēnu pulciņos esot darbojusies, ir kā ģimenes slikto materiālo apstākļu dēļ. Lai būtu kā būdams, ievērību pelna fakts, ka šī meitene, kura tik maz skolas solā tika sēdējusi, vēlāk pašmācības ceļā itin kā rotaļādamās apguva astoņas svešvalodas, brīvi runāja un tulkoja no angļu, vācu, franču, itāliešu un skandināvu valodām, pārceldama latviešu mēlē teju vai visu ievērojamāko lielo somu, zviedru un norvēģu rakstnieku darbus. Viņas tulkojumi, kā atzina kritiķi, bija izcili. Bet šoreiz ne par to.
Rīgas meitenes Lizetes un dedzīgā piebaldzēna Kārļa ceļi pirmo reizi krustojās 1903. gada vasarā Ērgļos. Vēlāk Kārlis bieži apgalvoja, ka savam liktenim neviens nevarot izbēgt. Kur Rīga un kur Ērgļi, bet, lūk, viņiem bija lemts satikties, un viņi arī satikās! Tajā liktenīgajā Vasarsvētku nedēļas nogalē Lizete aizbrauca līdzi skolas biedrenei Rempu Emīlijai, kuras māsa bija aizprecēta uz Ērgļiem pie vietējās draudzes skolotāja Broda, un abas Rīgas jaunkundzes laukos nolēma apmeklēt zaļumballi. Lizetes mamma Minna pēc daudziem gadiem, runādamās ar kādu paziņu Aliju Baumani, izstāstīja viņai par saviem tā laika pārdzīvojumiem, kura savukārt tos pierakstīja:
,,To pašu nakti, kā mēs dienā ar Lizeti bijām izrunājušās par braukšanu uz zaļumsvētkiem, redzēju sapni – Zete nāk man pretī, un viņai balts, grezns tērps mugurā, mirdzošs tas velkas tāļu pa zemi. Es ieskatos – tas taču līgavas apģērbs! Tāds bija sapnis. No rīta slepeni raudāju. Par sapni viņai neteicu, jo domāju, ka Zete mirs. Aplinkus visiem spēkiem gribēju atturēt no braukšanas, bet redzēju, ka viņa nodomājusi šoreiz nepalikt mājās, redzēju, ka tāds liktenis. Zetiņa pārbrauca vesela. Bet es baidījos par draudīgā sapņa piepildīšanos, jo biju pārliecināta, ka līgavas ģērbs nozīmē nāvi. Par ciemošanos pie biedrenes vēlāk dabūju zināt, ka tur bijis mazs notikums. Svētkos bijuši studenti, rakstnieki, ģimnāzistes; sēdējuši dārzā pie galdiņa un bijis piemīlīgs vakars. Zetei uzspieduši dzert vīnu, un viņa noteikti liegusies. Lējuši vīnu glāzē, viņa lūgusi, lai to nedara, jo viņa izliešot zemē. Neticējuši, ka tā darīs un piepildījuši tomēr glāzi. Kad iespieduši glāzi rokā, viņa ar vieglu atvēzienu to izlējusi pār plecu. Dārzā bijis tumšs. Visi uztraukušies, bet pie viņas pienācis jauns cilvēks: ,,Atļaujiet, jaunkundz, ar jums iepazīties. Jūs savu vīna glāzi uzlējāt tieši man! Mani sauc Kārlis Skalbe.” Viņa to vārdu bijusi dzirdējusi un nodomājusi, ka tas taču ir jauns rakstnieks.”
Lūk, kas notika tajā liktenīgajā vakarā – tāds mazs, nedaudz komisks incidents, bet ļausim Minnai Erdmanei pabeigt stāstu, kurš noteikti nenāca viegli pār lūpām. Kāpēc? Iedomājieties laiku – deviņpadsmitā gadsimta sākums. Lizetei, kura drīz vien savu dzīvi bez garas apdomāšanas saistīs ar Kārļa likteni, vēl tikai sešpadsmit…
,,Pāra nedēļas vēlāk mūsu Pārdaugavas namiņā ieradās kāds jauneklis un prasīja: ,,Vai Zetlīziņa mājā?” Vienkārt, man nepatika, ka viņš Lizeti sauc par Zetlīziņu, un tās gamašas arī nebija necik jaunas… Noliedzos un teicu, ka Zetes nav. Viņš gāja laukā, bet uz ieliņas, sastapies ar Zetes mazo brāli, sācis iztaujāt, un tas viņu aizveda kaimiņos, kur Zete bij pie biedrenes nogājusi. Man pašai bij jāredz, ka pēc īsa laiciņa Zete nāca ar svešo ciemiņu atpakaļ. Tas man bija kā ar pieti pa pieri – tas pārsteigums, ka Zete varēja klausīt un nākt kādam vīrietim līdzi, vest to mūsu mājā! Bet viņa man teica, ka tas jau bijis tas pats, kam viņa to vīna glāzi uzlējusi.
Pēc neilga laika tas pats jauneklis ieradās atkal. Atkal liedzos, bet viņš tāpat kā viņreiz uzgāja Zeti. Šoreiz nācis tādēļ, ka gribot atvadīties. Es priecājos – labi, ka tā! ,,Jūs gan uz lielu tālieni dosaties?” ,,Jā, uz… Tukumu.” Nebij nedēļa, ka šis no Tukuma atpakaļ. Prasu, kāpēc nepalika? ,,Nevarēju. Tāds nemiers…” Nu tad es dusmojos. Visiem miers, kas šim par nemieru? Ne tagad kādi kari, nekā… Un mana Zete tai pašā reizē vakarā pasaka: ,,Mammiņ, es viņu precēšu. Mēs iesim kopā.” ,,Kā tad tā, meitiņ? Tu tak saki, ka mīlestība ir dumjības!” Bet svešais jauneklis atbild viņas vietā: ,,Kamēr viņa nezināja, kas mīlestība ir, viņa varēja tā teikt.” Tā mana Zete aizgāja agrāk par visām.”
Kārlis, kurš sākumā Zetei licies ļoti sirsnīgs, bet mazliet tāds kā svešāds, abu iepazīšanās brīdī vairs nebija nekāds puišelis, viņam jau divdesmit trīs. Bet ņemsim vērā, ka viņš bija īsts ,,zēns no laukiem”, kura lielā cilvēka dzīves pieredze vēl tikai grāmatu pārdevēja, vēršu dzinēja, skrīvera palīga un četrus gadus ilga skolotāja palīga vietas pildīšana. Satikusi skaisto, melnmataino meiču (,,Tavi mati – tumšs vētras mākons, kas vasaras pusdienā vēdamies, līgodamies grimst debess pamalā. Un piere tava – debess maliņa gaiša zem tā…”), romantiskā dzejnieka sirds aizsvilās jūtās kā sausu žagaru kūlis ugunskurā. Skumjā melanholija un sapņainais kūtrums, kurš allaž spoguļojās Kārļa pelēkajās acīs, tika kā ar slotu aizmēzti:
Zete, Zete, skaldaraina,
Apse, apse daldaraina,-
Lec ar mani, dej ar mani,
Lai dūc dūdas, lai dimd zvani!
Mīlestība bija pārvarīga – uguns karstumā, jūras plašumā. Kārlis, iedvesmas spārnots, steidza savai meitenei sacerēt poēmu. Radās visiem zināmais un plašu rezonansi izraisījušais darbs ,,Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, kuru autors nosūtīja Erdmanes jaunkundzei ar norādi ,,Zetlīzītei” un kurā lasāmas jūsmīgas rindas (par iedvesmas avotu šaubu nevar būt): ,,Viņas acīs dega spožums, ar kuru varēja debesis aizdedzināt. No viņas skata mākoņkalni bija sarkani, un ūdens vizēja kā zelts. Uz viņas bija zaļš ledus zīds, kājās pa ledus gabaliem nobrauņātas kurpītes sudraba pakaviņiem. Viņas vingrie locekļi bija kā tērauda lieti un tā spēra cieši uz ledus pakavotās pēdiņas. Viņas balss bij kā sprakstoša uguns pagalīte un viņas rociņa iegūla manā rokā kā viļņos izmazgāts balts akmentiņš. Viņa silti spieda manu roku un teica: ,,Es zinu, cik karsti tu ilgojies pēc manis un nācu tevi glābt.” Viņa uzlika savu rociņu uz manas sirds, pielieca galvu, klausījās un teica: ,,Viņa ir gluži nomākta: migla viņu ir saspiedusi plakanu. Bet mana dvaša dara brīnumus: zem viņas tā atkal pacelsies.” Un viņa sāka elpot man uz krūtīm viegli un silti. Krūtīs kaut kas kusa un kāpa uz augšu, un es jutu, ka pa vaigiem man līst asaras kā lietus. ,,Izraudi no viņas visus sārņus, lai viņa tiek atkal šķīsta un jauna…” (…) ,,Tagad nāc, es tev izrādīšu debesis!” viņa teica, un viņas rociņa atkal iegula manā rokā kā viļņos mazgāts akmentiņš. Viņa sāka iet, un es gāju viņai līdz kā pa zelta plūdiem. Viņa veda mani debesīs…”
Tā notiek pasakās, bet reālajā dzīvē līdz debesīm netikt. ,,Tu vēl esi jauns skuķis bez prāta, bet viņš? Viņam taču būtu jāsaprot, kas ir piedienīgi un kas nē. Viņš ir par tevi daudzus gadus vecāks,” – tā māte. Un tas bija tikai sākums. Par piedienīgo tika runāts daudz. Par nepiedienīgo vēl vairāk. Jo, ak, man dieniņ, šito bezkaunību – jaunieši sāka dzīvot kopā nelaulāti! Gadi gāja, Zete sasniedza pilngadību, bet nepiedienīgā uzvedība turpinājās! Šodien varbūt par tādiem aizspriedumiem varam pasmaidīt, bet toreiz… Pat allaž pret Kārli labvēlīgi noskaņotais Blaumaņpapus, 1905. gada maija sākumā rakstīdams vēstuli Jānim Akurāteram, lai pastāstītu par nule notikušo sava ,,krustdēla” dzejas vakaru, nespēja atturēties no vieglas ironijas apdvestiem pārmetumiem:
,,Skalbes vakars noritēja spīdoši. Latviešu biedrības zāle bij pārpildīta. Vīgnera kundze, Rozentāl – Forsel kundze, Sakss, Daugeres, Aspazija, Forsel jaunkundze (vijole), es – bija līdzdalībnieki. Ieņēmumam vajaga būt bijušam ļoti lielam, jo neviens mākslinieks nevēlējās saņemt honorāru un zāle arī tikai 40 rubļus maksāja. Skalbe tūlīt ir sācis domāt par ģimenes dibināšanu. Viņš dzīvo tagad Vec-Piebalgā Ozola mājās un esot ar to skuķi Piebalgas baznīcā uzsaukts. Kāds seminārists, kurš pie manis, kājām ceļodams, pienu dzēra, stāstīja pat, ka viņš esot dzirdējis, Skalbe esot jau salaulājies. Droši vien skuķis dzīvojot jau pie viņa. (…) Vairāk reizes esmu jau novērojis, ka iemīlējušies cilvēki kļūst briesmīgi tuvredzīgi un nevērīgi egoisti. Arī pie mūsu Skalbes tas zināmā mērā vērojams. Tas skaidri redzams, ka viņš mani un visu pasauli liekas aizmirsis.”
Lai nu Blaumaņa greizā sirds uz Lizeti šoreiz paliek mierā, pievērsīsim uzmanību kam citam, proti, baumām par to, ka Skalbe ar ,,to skuķi” esot Piebalgas baznīcā uzsaukti. Bija jau arī. Notika gan vienošanās ar mācītāju, gan trīsreizēja jauno uzsaukšana, tikai līdz laulībām lieta nenonāca. Kāpēc? Šodien to grūti pateikt. Varbūt nepietika naudas, nebija vedēju vai kāzu kleitas, varbūt pie vainas bija Kārļa pārlieku bezrūpīgā attieksme pret ģimenes dibināšanu, bet varbūt Zetes vecāki sadusmojās, ka lielais notikums izvests paslepus no viņiem? Ā.Birkerta biogrāfiski – kritiskajā skicē par Kārli Skalbi teikts, ka tad, ,,kad vajadzējis laulāt, izrādījies, ka Skalbe ir aizceļojis uz Rīgu.” Savās atmiņās par to laiku (atcerēsimies – bija taču 1905. gads!) Lizete dalījās skopi, pieminēdama tikai ar Kārļa literāro un jau samērā aktīvo politisko darbību saistītas lietas: ,,Kad 1905. gadā Kārļa Skalbes redakcijā iznāk žurnāls ,,Kāvi”, to slēdz, un Skalbem draud apcietināšana un prāva par pretvalstisku rakstu ievietošanu ,,Kāvos”. Pieci, seši gadi paiet pastāvīgās dzīves vietas maiņās, vairoties no apcietināšanas. Divas reizes Kārlis Skalbe emigrē, pirmoreiz uz Šveici, otrreiz uz Somiju un Norvēģiju. Emigrācijā esmu bijusi kopā ar Skalbi. Toreiz nesapratu, ka Skalbem daudz vieglāk būtu bijis izdzīvot vienam.”
Jā, nav šaubu, ka pie lielas radošas personības dzīves izpausmēm piederas arī ilgošanās pēc vienatnes, nevēlēšanās apgrūtināt sevi ar ikdienišķu problēmu risināšanu. Lizete vienmēr bija Kārlim blakus un… traucēja. Bet, būdama blakus, viņa arī palīdzēja! Nesavtīgi, sevi nežēlojot, par pašas izjūtām un labumu nedomājot. Mācoties valodas un tulkojot. Kārlim, starp citu, mazliet skauda dzīves biedrenes talants uz valodām, jo pašam tās galvā līda grūti.
1910. gada pavasarī viņi tomēr salaulājās. Kāzās piedalījās tikai paši jaunie un vedēji – Atis Ķeniņš ar kundzi. Vēl arī, protams, Jāņa baznīcas mācītājs Meirēns, kurš beidzot pēc gandrīz septiņiem grēkā pavadītiem gadiem kristīgā laulībā savienoja Lizetes Erdmanes un Kārļa Skalbes rokas un sirdis. ,,Līdz asarām vienkāršs un bēdīgs bij mūsu kāzu galds…”- tā vēlāk rakstīja dzejnieks. ,,Man tava sārtā delna bij vienīgais dzīves trauks, ar skūpstu to tukšu dzēru, mans mīļais, mans vienīgais draugs.”
Tā paša gada Līgo vakarā pasauli ieraudzīja Jānītis. Bērna tēva Zetei līdzās nebija, jo viņš, slapstoties no varas iestādēm, kuras draudēja ar tiesas darbiem pretvalstisku izlēcienu dēļ, viesojās pie bērnības drauga Avenu Antona Piebalgā. Nebeidzamās dzejnieka vajāšanas tomēr beidzās ar apcietinājumu un, kad 1912. gada 23. martā dzima Skalbes meitiņa Ilze, viņš pats sēdēja cietumā. Kad Lizete, cieši ietīto mazuli pie krūtīm piespiedusi, no slimnīcas kājām devās pāri sasalušajai Daugavai uz mājām, Rīga likās kā sastingusi salā un aukstumā, un jaunā māte savā izmisumā un bailēs par bērniņa dzīvību varēja paļauties vienīgi uz Dievpalīgu. ,,Viss ir tik nepieietams un tāls, un viss, kas notiek ārpus šiem vārtiem, nonāk pie manis tik bāli,” dzejnieks Skalbe no cietuma rakstīja vēstulē savai sievai uz slimnīcu. ,,Bērni laikam dzimst visi vienādi un tikai auklējot uz rokām top par mīlamiem cilvēkiem…”
* Citējot Jāņa Jaunsudrabiņa atmiņas, paskaidrošu, kas bija šeit pieminētā Burtnieku pils: ,,Vienkārša, ne visai liela māja, celta pēc Dombrovska paša plāna, no paša zāģētavas kokiem. Nama saimnieks to bija nosaucis par rakstnieku un mākslinieku māju. Bet tā kā mājas pirmais iemītnieks bija Krišjānis Barons, jau iegājis cienījamā vecumā, seno dziesmu gara apdvests burtnieks, tad vārds ,,māja” šai mītnei šķita par zemu. Tauta īsā laikā to nodēvēja par Burtnieku pili.”
