Vija Kilbloka: Tas kļuvis par uzbāzīgu prasību – par varītēm kaut ko darīt ar savu seju!

19. jūlijā Vija Kilbloka svin 71. dzimšanas dienu, lai gan, raugoties uz viņu, tam grūti noticēt. Šķiet, ka Vijas enerģija ar katru gadu tikai pieaug, un viņa izskatās arvien jaunāka. Tas gan ir rūpīgs darbs ar sevi un savu gribasspēku, nevis brīnumšpricītes. 

Vija Kilbloka nekad nav baidījusies teikt to, ko patiesi domā. Un savs videdoklis viņai ir gan par novecošanu, gan mākslīgo skaistumu, gan tiem, kas citiem uzbāžas ar nelūgtiem padomiem un dzīvo stereotipos. Pērn Vija sapurināja krietnu daļu sabiedrības, pasakot viedus un trāpīgus vārdus. Toreiz sarunā ar portālu Santa.lv viņa atzina – uz to pamudinājuši beidzamā laika notikumi. Vija dalījusies feibukā ar savām pārdomām, un daudziem Kilblokas atklātība bija kā malks svaiga gaisa šajā brīžiem tik pieprasošajā, kritiskajā un nospiedošajā sabiedrībā.

Uzņēmēja neslēpj, ka visvairāk viņu aizskāris tas, ka cilvēki arvien biežāk cenšas uzvedināt uz domām par to, ka laiks beigt aktīvo darbošanos biznesā. «Es atbraucu no Londonas grāmatu tirgus. Manējie bija aizsūtījuši ieteikumu piešķirt man mūža balvu par ieguldījumu grāmatniecībā. Kolēģis no starptautiskas organizācijas bija uzrakstījis rekomendāciju. Taču es vēl esmu jauna, un šo balvu dabūja viens indiešu uzņēmējs. Tomēr arī šajā pasākumā

cilvēki, ar kuriem tikos un dzēru kafiju, man uzdeva dīvainus jautājumus

– vai es domāju vēl turpināt savu lietu? Kam es to plānoju nodot? Kurš dēls to pārņems? Vai es jau sāku domāt par atpūtu? (..) Es saprotu, ka reiz pienāk šāds brīdis, bet, ja man jau tagad ik uz soļa sāk jautāt kad, ko un kā es darīšu, tad

man no šiem jautājumiem paceļas asinsspiediens. Tas ir baigi nospiedoši.

Vai man tiešām tagad būtu jāsāk gatavoties insultam?  Es reāli sāku justies slikti no šādiem jautājumiem. Ja man neļauj strādāt, kas ir gluži tāpat, kā neļaut elpot, tad ir cauri! Darbā man neviens neko šādu nejautā, ģimenē arī, bet cilvēki, kurus satieku, gan. Un tad es vēl aizeju uz jubileju, un jubilārs man prasa: «Tu vēl aktīva? Un ko tad tu tagad domā darīt?” Man vienreiz pietiek! Es negrasos vairs taisnoties! Un nav jau tā, ka jaunā paaudze stāv rindā pie durvīm, lai mūs nomainītu. Tāpēc, 

ja vien mēs fiziski vēl spējam darīt, tad mēs varam arī ziedēt, dzīvot un pat gāzt kalnus!

Ja es kaut ko vairs nevaru, negribu vai neprotu, tad vienmēr varu pieņemt darbā kādu, kurš to darīs. Vienkārši ļaujiet man darīt lietu, kurā jūtos kā zivs ūdenī.»

Ne mazāk kaitinoši esot mājieni, ka sievietei ar gadiem noteikti kaut kas jāpasāk ar savu seju, jāmēģina maksimāli attālināt novecošanas pazīmes. «Tā jau kļuvusi par tādu kā uzbāzīgu prasību, gandrīz vai pienākums par varītēm kaut ko darīt ar savu seju. Ja man tas nepatīk, ja neesmu gatava kaut kādām medicīniskām manipulācijām bez īpašas vajadzības, tad man ir tiesības izvēlēties. Man pietiek mana dabiskā spēka, un nekas cits man objektīvi nav nepieciešams.

Man nav jājūtas vainīgai par to, ka savos gados dabiski izskatos tā, kā izskatos,»  sparīgi nosaka Vija

un novēl katram ieskatīties no rīta spogulī un uzsmaidīt sev, nevis mēģināt saskatīt trūkumus sevī. 

Izlasi Vijas rakstīto un atļauj sev dzīvot ārpus sabiedrības uzspiestajiem stereotipiem!

«To ir grūti izturēt un es negribu ar to samierināties, ka nu jau katrs otrais, ar ko satiekos ārpus darba, pat ārpus Latvijas, jautā, kam tad es nodošu izdevniecību un vai es neplānoju pārcelties uz laukiem un tur nodoties mierpilnai dzīvei.

Turpmāk būšu rupja un teikšu, lai tādus nepieklājīgus jautājumus uzdod Putinam un Baidenam, jo viņi ir vēl vecāki par mani.

Un tad vēl ir tādi jautājumi par ģīmi, tie gan tikai no sievietēm, – vai es neesmu domājusi par kaut kādiem uzlabojumiem. Ziniet, es neko ar savu seju nedarīšu un arī nekādus jaunības hormonus neesmu lietojusi un nelietošu. Skriešana un iešana, kontrastduša un dārza darbi ir mans spēka un smukuma eliksīrs.

Kad es miršu, tad nomiršu tāda, kāda esmu.

Ja mani no visiem nejaukajiem jautājumiem, kuri tiešām ik pa laikam uzdzen nospiestību, ķers trieka un man tāpat kā Heroldam Širhana Dēlam (Vijas Klilbokas suns) paliks šķība galviņa, gan jau dēli un mazdēli zinās, ko darīt gan ar mani, gan ar visu, ko esmu šajā dzīvē sastrādājusi. Nemaitāsim viens otram dzīves un darba prieku ar muļķīgiem jautājumiem, un arī visi vecuma un citu slimību stāsti ir mazāk tiražējami, jo vārdi meklē vietu. Uz priekšu, uz jaunām darba uzvarām!»