Vienkārši aktieris Andris Bulis

Foto – Liene Veide

Foto – no Andra Buļa personiskā arhīva

[ja izmanto bilžuhus [noArh], lūdzu, bez IM priekšauta J]

Pamatskolā mēs mācījāmies kopā, bet tuvāk sadraudzējāmies vidusskolā, kad bijām vienā klasē. Zinu, ka Andrim nepatīk ap viņu kultivētais seksīgā skaistuļa tēls, taču arī skolas laikā vairums Salacgrīvas vidusskolas meiteņu viņa dēļ vai ģība un skolotājas šim puisim smaidīja kā saulītes. Man vienmēr ir šķitis, ka Andra skaistā āriene ir tikai čaula, aiz tās slēpjas kas vairāk. Kas? To vēlos uzzināt, reizi par visām reizēm no sirds izrunājoties ar bijušo klasesbiedru.

Pirmdienas rītā Andris ierodas pie manis mājās. Paēdam mammas gatavotos pupiņu salātus, kas Andrim, kā viņš atzīstas, «trakoti garšo». Viņš uzreiz gan arī piebilst: kad mana mamma cepšot torti, lai viņam, kārumniekam un, starp citu, nesliktam pavāram, noteikti piezvanot!

Paņemam paprāvas tējas krūzes un iekārtojamies uz dīvāna starp spilveniem – saruna būs ilga.

Zvaigznes un šovi

• Vai tu joprojām sajūsminies par Vitniju Hjūstoni?

 Andris iesmejas un sapņaini saka:

• Mjā, kā viņa izskatījās agrāk un kā tagad… Kad radio skan Hjūstones dziesma, nepārslēdzu. Atzīšos, jutos ļoti vīlies, uzzinot, ka viņa lietojusi narkotikas. Izrādē «Ilgu tramvajs» Dollija Pārtone dzied I will always love you. Ilgi mocījāmies, līdz panācām citādu dziedājumu – lai skatītājiem dziesma neasociētos ar Hjūstoni. Un, zini, nesaistās, jo viņa to izpilda citādi. Pats gan, to klausoties, parasti aizdomājos par Vitniju. Ja viņa būtu apprecējusies ar Maiklu Džordanu… būtu ideāli. Būtu bijis jāpērk par piecdesmit procentiem mazāk preses izdevumu! (Smejas.)

Skolā Andris aizrāvās ar basketbolu. Viņa favorīts bija Nacionālās basketbola līgas komandas Chicago Bulls toreizējais līderis Maikls Džordans. Tagad basketbolam laika vairs neatliek, tāpēc spēles Andris skatās televīzijā.

– Pats gan tikai reizi pusgadā absolventu mačos uzspēlēju. Man pat nav svarīgi, ar ko un pret ko spēlēt, – galvenais ir process. Tāpat kā  izrādes – katra ir kā divu trīs stundu garš sprints.

Vidusskolā Andris ar teātra spēlēšanu un citām mākslām īpaši neaizrāvās. Pierakstu kladēs zīmēja komiksus, uz aktieru pulciņu, kur kādā izrādē viņam bija iedalīta mācītāja loma, aizgāja divas reizes. Priekšroku Andris deva tautas dejām. Dziedāt viņam nekad nav paticis, tāpēc arī tagad atsakās no piedāvājumiem piedalīties televīzijas dziesmu un deju šovos.

– Latvijā ir maz populāru cilvēku, kurus vēl nav izdevies savervēt kādam no televīzijas šoviem. Aktierim šāda popularitāte nav vajadzīga. Turklāt es neesmu dziedošais aktieris. Dejot gan varētu mēģināt (Andris kā viesis piedalījās šovā «Dejo ar zvaigzni» – T.P.), taču jebkurš šāds pasākums atņem daudz laika, bet man nav «laika kvadrātā».

Mēģinu Andri provocēt, jautājot, vai viņu biedē žūrijas vērtējums. Andris tikai atmet ar roku:

• Šajos pasākumos nekad nav bijusi profesionāla žūrija! Man arī ir piedāvāts iet vērtēt, taču es atteicos – pats taču nemāku dziedāt! Es nevaru, kā, piemēram, diriģents Ints Teterovskis, kurš šovu «Koru kari» komentēja pa tēmu. Lielākoties tie, kas ir žūrijā, vērtē pēc principa «patīk, nepatīk, draugs, nedraugs» un paši vienkārši vipendrivajetsa… Bet tas viss ir jāpārslimo, jo Latvijā šovu kultūra vēl tikai attīstās. Viņš atklāti pateica, kā koriem pietrūcis.

Mēģinu atcerēties, kad Andris pieņēma lēmumu stāties Kultūras akadēmijā aktieros…

– Tu taču pati biji klāt tajā dienā, kad klasesbiedrene man iedeva no laikraksta izgrieztu sludinājumu par aktieru sagatavošanas kursiem! – Andris iesaucas. – Es uz tiem aizbraucu. Godīgi sakot, tobrīd biju pārliecināts, ka studēšu Sporta akadēmijā vai Latvijas Universitātes angļu filologos… Labi vien, ka mēs nezinām, kā būtu, ja es būtu izvēlējies kādu no tām profesijām.

Svītrojiet vārdu «seksīgākais»!

­– Vai tev nav bail, ka šajā profesijā varētu… aizbraukt jumts?

• Vairākumam aktieru savā ziņā tas notiek jau pēc pirmās izrādes.

Iebilstu, ka ar to biju domājusi daudzu aktieru mūžīgās ģimenes likstas un pārmērīgu alkohola lietošanu.

• Visi ģēniji bijuši dzērāji, – Andris iesmejas, bet tad kļūst nopietns. – Ja cilvēkam ir daudz darba, tad nav laika tādām muļķībām kā dzeršana. Daudzus talantīgus māksliniekus nogalināja padomju sistēma. Viņi nedrīkstēja darīt to, ko vēlējās, un runāt to, ko domāja. Iekārta viņus sita. Lai radošā gara uzplūdā nesadegtu, viņi meklēja glābiņu alkoholā. Daļa nodzeras no nekā nedarīšanas. Viņiem šķiet forši sēdēt teātra kafejnīcā un gudri spriedelēt laikā, kad citi strādā. Protams, nevienam nav garantijas, ka vienmēr būs, ko darīt. Arī man tās nav. Galvenais, manuprāt, ir būt godīgam pret sevi, jo pasaule nekad nebūs godīga pret tevi. Patiesībā dzīve pret mums ir tik godīga, cik godīgi pret to esam paši. It īpaši tas redzams aktiera profesijā, jo mākslinieka dubultmorāli skatuve ļoti labi izgaismo. Ja meloju, tad meloju gan ikdienā, gan uz skatuves. Ja dzīvē esmu hameleons, tad ir grūti būt citādam uz skatuves. Skatītājs uz teātri nereti iet viena aktiera dēļ. Bet ja viņa personība dubultojas… Aktiera misija ir spēt mainīt cilvēku domas, skatījumu uz konkrētām lietām, problēmām. Viņš ir kā prizma starp Dievu un dramaturgu. Dramaturgam Dievs devis spēju uzrakstīt lugu, bet aktieris ir prizma, kas sadarbībā ar režisoru to vizualizē un atskaņo, pasniedz dažādās formās, ko skatītājs var gan pieņemt, gan nepieņemt, gan saprast, gan nesaprast. Teātris nav konditoreja, kas vajadzīga vairākumam cilvēku. Masām ir šovbizness.
• Vai tev ir teātra autoritātes?

– Respektēju Jaunā Rīgas teātra aktierus, paaudzi, kuru pārstāv Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Guna Zariņa un citi. Latvijā viņi ir vieni no retajiem, kuri sevi var dēvēt par profesionāliem aktieriem. Viņi pārvalda savu profesiju un kā aktieri pret to izturas arī dzīvē. Protams, teātra mākslinieki ir dažādi. Krievijā ir aktieri, kuri strādā tādā kā laboratorijā, pusgadu uz skatuves analizēdami, piemēram, Toras rakstus, Faustu… Ne visi spēj saprast viņu sniegumu. Aktieri zvaigznes it kā strādā masām, taču, lasot viņu intervijas, redzams, ka viņi ir personības, mākslinieki, kurus gribas uzskatīt par autoritātēm. Latvijā daudz aktieru dzīvojas pa dzelteno presi. Arī es esmu daudz izmantots un aprakstīts. Mani tas netraucē, bet man nepatīk veids, kā mani pasniedz, – parasti mani dēvē par seksīgāko un tamlīdzīgi. Tas bija interesanti tikmēr, kamēr biju ļoti jauns un vēlējos sevi pierādīt, provocēt sabiedrību. Tagad man liekas, ka esmu pelnījis, lai vārdu «seksīgākais» svītrotu no rakstiem par mani. Man vairāk godu darītu, ja rakstītu «aktieris Andris Bulis», nevis «seksīgākais aktieris Andris Bulis». Citiem jāiegulda liels darbs, lai par viņiem uzrakstītu ko tādu, bet man jāpieliek liela enerģija, lai to noņemtu nost. Sen vairs intervijā ar žurnālistiem neapspriežu jautājumu par to, ka mani vispirms vērtē pēc izskata un tikai pēc tam par padarītajiem darbiem. Man šķiet: jo vairāk par to runā, jo vairāk tam tiek pievērsta uzmanību. Kāpēc man visu laiku jātaisnojas, ka tā nav?

Nenoliegšu, mani interesē, ko par mani domā. Aktieris ir publiska profesija. Ja par tevi runā, tātad tu eksistē. Daudzi popularitāti uztur, piedalīdamies šovos vai ļaudami dzeltenajā presē ķidāt savu personisko dzīvi – ar ko satiecies, no kā esi šķīries, ar ko guli un tamlīdzīgi. Jāiegulda milzīgs darbs, lai par tevi runātu kā par profesijas pārstāvi, par to, kurās izrādēs un kā esi spēlējis. Šaubos, vai man kā skatītājam būtu interesanti vērot aktiera spēli, kuram bijušas neskaitāmas mīļākās. Skatītājs maksā par izrādi, aktieru pārdzīvojumiem, kas viņā rosina pārdomas, pārdzīvojumus, nevis par to, lai pusi izrādes domātu, cik mīļāko bijis galvenās lomas atveidotājam. Izrāde no tā zaudē. Dod, Dievs, aktierim nospēlēt izrādi tik labi, ka skatītājs nepagūst aizdomāties par viņa privāto dzīvi!

Taču ar kritiku ir pavisam citādi… Ir ļoti labi, ja kāds pienāk klāt un izteic kritiku par tēlojumu, pasaka, kas nav paticis. Protams, patīkamāk, ja pasaka ko labu. Īpaši tāpēc, ka latvieši ar komplimentiem nebārstās. Vajadzīga liela drosme, lai skaļi atzītu, ka otrs bijis labs.

Tagad esmu tādā vecumā, ka jau varu salīdzināt. Sākot aktiera gaitas, gribēju patikt visiem. Tā bija mana lielākā problēma. Izpatikt pēc iespējams daudziem ir liels egoisms. «Mans ego» – tā sauc manu pirmo grāmatu, kas iznāca pagājušā gada 17. decembrī. Tā ir maza grāmatiņa prozā un dzejā. Vija Kilbloka (apgāda «Zvaigzne ABC» prezidente – T.P.) piedāvāja rakstīt teātra aktiera dienasgrāmatu, un es sāku to darīt, bet tad sapratu: tas varētu interesēt tikai teātra cilvēkus. Man gribējās vairāk koncentrēties uz jauniešu auditoriju. Pierakstīju sajūtas pēc slikta mēģinājuma, pēc labas izrādes un, likdams to visu kopā, sapratu, ka veidojas nenoteikts pantmērs, taču pierakstītajam ir noteikts ritms. Bet dzejolīši mistiskā kārtā paši no sevis uzrakstījās. Prologā minēju: «Ja jūs atverat šo grāmatu, izlasiet to, aizmetiet, vienalga, gribat kritizēt, kritizējiet, bet, kad jūs kritizējat mani, jūs runājat par savu ego, taču šis ir mans ego.» Grāmatā bieži lietoju «es» un «man», tajā nav nekā no tā, kas patīk vai nepatīk. Rakstīju to visu tāpēc, ka tā gribēju. Nepretendēju uz to, ka pēc šīs grāmatiņas iznākšanas varētu sākties kultūras revolūcija.

Pēc mirkļa Andris mazliet sakautrējies atzīstas:

– Gribēju, lai grāmatai būtu baigi krutais vāks, bet mani atvēsināja: «Kad būsi Imants Ziedonis, varēsi uzlikt plaukstas nospiedumu un teikt – Andris Bulis, un visi uzreiz zinās, ka tas esi tu. Pagaidām liec vien savu bildi.» (Smejas.) 

Sprauga uz lomu

Pēdējos mēnešos Andris ir pamatīgi noslogots – gandrīz katru dienu jāspēlē kādā izrādē. Aktieris pateicas liktenim par dāsnumu, taču neslēpj, ka fiziski ir ļoti nogurdinoši.

– Tas ir tāpat kā basketbolistam katru dienu piedalīties spēlē. Uz skatuves fiziski nav tik stipri jāsvīst, taču emocionāli ir ļoti grūti. No otras puses, noslogots aktieris spēj dziļāk izprast savu profesiju. Spēlējot dažas izrādes mēnesī, pārējā laikā nosacīti esi aktieris. Teātrī esmu četrus gadus un šajā sezonā spēlēju tiešām daudz (pērn novembrī piedalījos divdesmit trīs izrādēs). Tikai tagad saprotu, kas īsti ir mana profesija. Nacionālajā teātrī spēlēju izrādē «Pūt, vējiņi!», bet visvairāk darba man ir Teātra observatorijā izrādēs «Aukstuma potes», «Mēs» un «Ilgu tramvajs». Februārī man ieplānotas divdesmit sešas izrādes (!), vēl arī mēģinājumi un citas aktivitātes (Andris Bulis vada televīzijas raidījumu «Dzīvīte» – T.P.). Arī šovakar man ir izrāde. Ja tu prasītu – kāda? –, man būtu jāpadomā, lai nosauktu īsto. Vienam otram kolēģim tā ir bijis – atnāk uz teātri, nogrimējas, pārģērbjas, bet tad aptver, ka jāspēlē cita izrāde… Agrāk pēc izrādēm nejutos fiziski un garīgi tik noguris kā tagad. Bet kā mākslinieks jūtos drošāk, jo, spēlēdams gandrīz katru vakaru, šķiet, mans darbs ieguvis jaunu kvalitāti. Ar katru izrādi kļūst aizvien interesantāk. Dažreiz tikai pēc divdesmitās izrādes rodas atklāsme, par ko īsti tā ir. Tu spēlē, piedzīvo, pārdzīvo, izdzīvo, meklē sakarības ar reālo pasauli, līdz aptver – o, tas ir tā! Katrā nākamajā izrādē pamanu knifiņus, ko mēģinājumos un pirmizrādes drudzī esmu palaidis garām.

– Kad tu neesi aktieris?

– Kad izeju no teātra. (Pauze.) Bet es nekad neizeju no teātra. (Smejas.) Zinu – labs aktieris spēlē lomas uz skatuves, bet dzīvē ir parasts cilvēks. Pieļauju, ka ir aktieri, kuri spēj teātri un pārējo dzīvi nodalīt. Man ir grūti. Lai gan tas atkarīgs no tā, ko daru. Ja nemēģinu jaunu lomu, teātra durvis aizveru un acumirklī pārslēdzos. Bet ne vienmēr iespējams kā zirgam uzlikt klapes uz acīm un norobežoties. Ir lomas, kas aktieri personīgi ļoti aizskar, gribot negribot tā pārņem, ka ikdienā netiec no tēla vaļā. Dažkārt pēc mēģinājuma ir daudz mājasdarbu, un tu pats neviļus sāc kaut ko meklēt, piemēram, ieraugi līdzīgu cilvēku tam, kurš jāatveido uz skatuves…

– Kā tiec laukā no lomām?

– Tas ir vienkārši: iejūtoties tēlā, jāatstāj sprauga, pa kuru pēc tam izkļūt laukā. (Smaida.) To saku tagad, kad man aiz muguras ir tikai četru gadu pieredze. Kas būs pēc gadiem desmit… Varbūt mani intervēsi trako mājā… (Smejas.) Loma ir jāspēlē. Pastāstīšu anekdoti par jaunu un vecu aktieri, kuriem abiem jāatveido bezpajumtnieks. Jaunais aktieris trīs nedēļas dzīvo zem tilta, staigā nemazgājies un mēģina maksimāli iejusties tēlā. Tādā paskatā viņš ierodas uz filmēšanu, nospēlē, un visi sajūsmā. Pēc brīža smalkā kadiljakā piebrauc a la Džeks Nikolsons, pirkstos zelta gredzeni, lūpu kaktiņā cigārs, pie sāniem meičas. Viņš pārģērbjas un nospēlē bezpajumtnieku vēl spilgtāk. Jaunais aktieri jautā: «Kā tu to dabūji gatavu?! Es trīs nedēļas čurāju biksēs, staigāju smirdīgs, nemazgājos…» A la Džeks Nikolsons laipni vaicā: «A igratj ņe proboval?»*

Aktieris tēlo personāžu, nevis pārtop par kādu. Taču ir svarīgi mācīties, vērot, kā atveidojamā persona sēž, ēd, mazgā rokas. Jaunā izrāde, kurā spēlēju, ir par skolu. Lai atveidotu mūsdienu skolēnu, gāju uz skolu, sēdēju klasē un vēroju tur notiekošo.

Ģimene un garīgās vērtības

– Ko tu domā par ekonomisko krīzi?

• Ziepes! Neko citu nevaru pateikt. Domāju, agri vai vēlu tam bija jānotiek. Kaitina vien tagad skandētais – to varēja paredzēt; tas bija zināms… Bet kāpēc neviens neko nedarīja, lai krīzi novērstu? Skatos televīzijā ziņas, sekoju līdzi notiekošajam Latvijā un pasaulē, taču īpaši neiedziļinos. Tāpat skaidrs – kultūra un tūrisms ir jomas, kas ekonomiskās krīzes dēļ cietīs visvairāk. Lai gan… Arī agrāk ir bijuši trūcīgi laiki, tomēr teātru zāles bija pilnas. Cilvēkam var atņemt naudu, bet ne galvu; cilvēku var padarīt kroplu, bet nevar izkropļot viņa dvēseli, ja viens viņš pats to neļauj.

Politika tiešām ir liels teātris. Žēl tikai, ka pie mums tas ir tik liels teātris tik mazā valstī. Esmu optimists un arīdzan Latvijas patriots. Tiesa, 18. novembrī, valsts svētkos, ar ģimeni palikām mājās, jo nešķita baigais patriotisms saģērbties maksimāli silti un doties pie Brīvības pieminekļa. Laikam esmu egoists un vairāk domāju par ģimenes labsajūtu un veselību… Pirms Neatkarības dienas noskatījos visas latviešu filmas, raidījumus, kas bija veltīti nozīmīgajam notikumam, nopirku mazu grāmatiņu par Latvijas vēsturi un vēlreiz pārlasīju atmiņas atsvaidzināšanai. 

Andra dēlam Markum ir četri gadi. Uz jautājumu, vai Markuss arī būs aktieris, Andris parausta plecus:

– Gribu, lai viņš ir attīstīts gan fiziski, gan garīgi un ir sabiedrisks, bet speciāli viņu kaut kur virzīt negrasos. Vēlos viņam iedot maksimāli daudz, lai gan zinu, ka viņš paņems tikai to, ko uzskatīs par vajadzīgu. Diemžēl pagaidām man ir maz brīva laika, kad esmu ar dēlu kopā, tāpēc daudz kas no Markusa ikdienas man paslīd garām. Bet vispār es gribētu trīs bērnus – divus dēlus un meitu –, tas man šķiet normāls ģimenes modelis. Gribētu, lai vecākie brāļi sargā jaunāko māsu… (Smaida.)

Starp citu, nesen uzzināju, ka Latvijā esam vien 2,3 miljoni iedzīvotāju, nevis 2,6, kā biju pārliecināts, – tāda informācija kādreiz bija minēta uzziņu literatūrā. Tāpēc Latvijā bērniem noteikti ir jābūt! Bet, lai plānotu ģimenes pieaugumu, jābūt finansiālai stabilitātei.

– Vai tu apmeklē dievkalpojumus?

– Esmu katolis. Manuprāt, ja cilvēks netic nekam augstākam, sevi liek Dieva vietā vai par Viņu augstāk, tad ar viņu ir pilnīgs čau. Kādā lugā ir brīnišķīgs teksts: «Pārāk daudz cilvēku un dievu dažādās krāsās. Galvenais, lai pašam patīk, jo tā ir visu lietu mērs.» Diemžēl mēs visu mērām pēc sevis, nevis pēc – ticēt, neticēt.

Jā, baznīcā eju. Kad sanāk. Patīk brīdis pirms un pēc dievkalpojuma, kad gaisā virmo baznīcēnu izteiktie lūgumi Dievam, piedošana… Reiz paliku pēc dievkalpojuma Sv. Magdalēnas baznīcā. Fantastiski! Tur bija mājīgi, un vienlaikus jutos garīgi piepildīts. Baznīcā ir jālūdz, nevis jāuzgrūž Dievam savas likstas… Atcerējos kādu anekdoti. Nabadziņš lūdzas baznīcā: «Lūdzu, Dieviņ, atsūti man naudiņu maizītei, kartupelīšiem! Lūdzu, Dieviņ, iedod man rublīti, lai sanāk gaļiņai, pieniņam!» Ienāk jaunkrievs, nostājas lūdzējam blakus, paklausās, tad izvelk simts dolāru banknoti un saka: «Ņem un ej, neaizkavē Dievu!» 

Mednieki un sievietes

– Vai tava sieva Ilze nejūtas aizvainota aktiera profesijas un popularitātes dēļ?

– Ja cilvēkam ir skaidra izpratne par to, ko otrs dara, zina viņa profesijas specifiku, tad ir lielāka uzticība. Ilze par manu profesiju zina tik daudz, cik es viņu ielaižu teātra pasaulē. Uz mēģinājumiem viņa nenāk – neļauju. Apmeklē pirmizrādes, kas ir reizi pusgadā. Zini, dažreiz ir grūti spēlēt, kad vecāki un sieva sēž zālē… Jūtu, ka sāku uzvesties citādi…

Priecājos, ka Ilze nav aktrise. Varbūt domstarpību tāpēc mūsu starpā ir vairāk, taču garīgi viņa man daudz palīdz. Pēc profesijas Ilze ir tulce, strādā audita firmā. Viņai svarīga ir ģimene un darbs, karjera viņu neinteresē. Šajā ziņā dzīves motivācija un filozofija mums atšķiras. Es gribu iet uz priekšu. Iedomājies, divdesmit divu gadu vecumā man piedāvāja spēlēt Uldi izrādē «Pūt, vējiņi» un citas lielas lomas, par ko sapņo jebkurš aktieris! Kāpēc lai es tagad sāktu bremzēt? Nē!

Vaļsirdīgi sakot, aizņemtības dēļ man šad tad trūkst laika gan ģimenei, gan draugiem. Tomēr man ir daži uzticami draugi, kuriem varu piezvanīt jebkurā diennakts laikā un atklāti teikt, kā tobrīd jūtos, piemēram: «Zini, draugs, viss ir pakaļā, dzīve ir sūds; n…g sievietes, pasūtīt viņas visas vienu māju tālāk!»

– Kas sievietei jāizdara, lai tu tā teiktu?

– Sievietes nepārveidosi, nevar mainīt to, kas viņās ielikts pirms tūkstošiem gadu. Dzīve tāpēc ir interesanta, ka priekšā ir nezināmais. Taču pietiek, ja viena sieviete ko neizprotamu vīrieša prātam izdara, lai teiktu, ka viņas visas ir vienādas… (Smejas.) Bet saka jau arī, ka visi vīrieši ir cūkas…

Cilvēks nepiedzimst ļauns! Dzīve vai pats ar saviem darbiem viņu tādu padara. Neviena sieviete nepiedzimst par mauku un vecis par jākli! Kādā dzīves posmā, pēc Freida uzskata – bērnībā, cilvēka raksturā, domāšanā kas būtisks ir ielikts, un pēc tam visu dzīvi vari mēģināt sevi lauzt, bet apziņā vai zemapziņā tas paliek. Cilvēka evolūcijas ceļā vīrietis vienmēr ir bijis mednieks. Instinktīvi viņš ir iekarotājs. Tiem, kas apstājas, ierocis iesprūst pirmajā medījumā – un to nevar izvilkt ārā. (Smejas.)

– No manu paziņu loka tu laikam esi viens no nedaudzajiem, kurš ir uzticīgs vienai sievietei…

– Un pie tā arī paliksim! (Smaida.)