Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
«Cilvēki noveco paši. Skatās pasē un saka – esmu vecs un neko nevaru izdarīt. Tā ir tā problēma. Ja viņi neskatītos, bet ietu uz priekšu, tad dzīvotu citādi – pilnīgi citu dzīvi. Svarīgi atrast mērķi, uz ko tiekties, kas tevi dzen uz priekšu. Nevis sēdēt, gaidīt pensiju un pastardienu!» tieši pirms 10 gadiem žurnālam Klubs sacīja Valdis Valters.
Šajās dienās Valda Valtera vārds skanējis daudzkārt – taču nu jau tas ir cits Valdis Valters, kādreizējās latviešu basketbola zvaigznes mazdēls, kas nosaukts par godu leģendārajam vectētiņam. Tikpat talantīgs un pamanāms U-18 izlasē, kāds savulaik bija viņa tēva tēvs.
Taču paaudžu maiņa neliek Valdim justies vecākam. «Galvenais ir – kā tu jūties un kā dzīvo. Arvien vairāk manu, ka man ir grūti runāt ar savas paaudzes cilvēkiem.
Komunicēju ar jaunākiem, jo nejūtu gadu starpību,» savulaik sacīja viņš.
«Kad vīrietis sāk domāt nopietni? Ap 35–40 gadiem. Līdz 30 tas vispār ir… Ja mani ieliktu laika mašīnā, es vairs negribētu atgriezties 20–30 gadu vecumā. Vājprāts. Labi, ka kāds mani sargāja. Es negribētu vairs iet to smago ceļu un spēlēt basketbolu. Varbūt vienu maču uzspēlētu. Toreiz tā bija spiesta lieta. PSRS laikā tikai caur sportu varēja izsisties.
Māka justies jaunākam, nekā esi, ir ļoti svarīga. Katram un visai tautai vajadzētu par to padomāt. Būtu ļoti labi, ja valsts vadībā, politikā būtu kāds gaišs cilvēks, kas varēt šo domu virzīt, iedot tautai psiholoģisko kodu, ka jādzīvo mazliet citādi,» pārliecināts ir Valters.
«Mēs pārāk daudz runājam, ka dzīve ir slikta.
Ja tu kā večuks sēdi mājās un čīksti – man nav tā un šitā –, pats vainīgs! Domā, meklē un dari!» visiem novēl viņš.
