Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Latvietības jautājumā esmu jutusi zināmu duālismu. Agrā jaunībā un laikā, kad lielākoties vēl strādāju Latvijas mērogā, man nepatika tie, kas akcentēja savu tautību. Ar skepsi raudzījos uz cilvēkiem, kas pie apģērba nēsāja piespraustu auseklīti, bet Latvijas labā neko nebija izdarījuši vai pozicionēja sevi kā lepnus latviešus, kuri nevienam neko nelūgs, taču aiz muguras aprunāja tos, kas savu mērķu piepildīšanā bija ieguldījuši lielu enerģiju. Nepatiku pret nacionālā jautājuma izcelšanu paspilgtināja arī novērojumi lielajās tautās – frančiem, angļiem. Pamanīju, ka piederība konkrētai nācijai nereti kļūst par iemeslu augstprātībai.
Laika gaitā jēdziens latvietis ir evolucionējis manā apziņā vienlaikus ar izpratni par dabu, Dievu un ģimenes vērtībām.
Īpaši grūtos brīžos vienmēr ir palīdzējis meditācijas brīdis dabā vai vēršoties pie dieviem. Tas palīdz koncentrēties un turpināt iesākto. Ja dzirdu kādu ārzemnieku sakām, ka latvieši ir pagānu tauta, par to iekšēji priecājos.
Nezinu, kā manī piezagās lieluma sajūta par latviešu tautu – kā ķēniņiem, krīviem un tautu ar dziļām saknēm. Taču spilgti atceros brīdi, kad pirmoreiz par to publiski uzsāku strīdu ar draugiem. Tas bija neilgi pēc kara sākuma Ukrainā. Šīm sajūtām punktu uz i uzlika Jāņa Lejiņa grāmata Zīmogs sarkanā vaskā. Mums ilgstoši ir sacīts, ka esam vergu tauta, bet šai izdevumā spilgti apstiprinājās fakts, ka mūs nevienam nav izdevies salauzt, lai gan nav citas Eiropas tautas ar tik sarežģītu un smagu vēsturi kā latviešiem.
Kopš brīža, kad darba dēļ nācies doties komandējumos tālu prom no Latvijas, pašai nemanot, piederība savai valstij kļuva īpaši svarīga. Jutos atbildīga, ka sastaptie ārzemnieki pēc manis spriedīs par visu tautu. Arī kolēģi ievēroja, ka aktīvi stāstu par labo un skaisto, ko var piedzīvot un atklāt mūsu zemē. Arī Labrains nosaukumā ir iekodēts Rainis, abra un lins, bet uz produktu pudelītēm atspoguļoti stilizēti fragmenti no Lielvārdes jostas. Augot savā spēkā, auga arī mana latvietības izjūta un lepnums: esam bijuši pakļauti dažādām lielvarām, taču neesam zaudējuši savu identitāti, valodu un kultūru. Tas liecina, ka esam stipri.
Atrodoties ārpus Latvijas, novērtēju vēl kādu aspektu, ko mēs kā maza tauta spējam. Starptautiskajās izstādēs secinu, ka visradošākie un interesantākie atklājumi ir tieši latviešiem. Mēs spējam izgudrot izcilas novitātes. Nevienā citā stendā nav tik daudz unikālu produktu pārtikas un skaistumkopšanas industrijā kā pie latviešiem. Arī mēs, Labrains, esam vienīgie pasaulē, kas savos kosmētiskajos līdzekļos neiekļauj nevienu no nozarē bieži izmantotajām cilvēkam kaitīgajām divdesmit vielām. Jebkurš cits ražotājs pasaulē savā produkcijā būs atstājis vismaz vienu no tām – ērtības, konkurētspējīgas cenas vai prasmju trūkuma dēļ. Un vēl – mums, latviešiem, nav raksturīgi nokopēt otra izgudrojumu un tālāk pārdot to lētāk…
Lai cik interesantas būtu pasaules pilsētas un skaisti dabas nostūri, manas mājas ir dzimtenē.
Te mīt mani cilvēki un apņem vide, kurā pasauli ieraudzīt dziļāk. Piemēram, pamanot putnu pirmo reizi pikējam, mēs varētu domāt, ka viņš krīt. Bet, mītot Latvijā, mums ir iespēja apsēsties lauka malā un saredzēt dabu: putns kā akmens krīt lejā, tad noķer mušu un spēji uzlido gaisā.
Kad draugu vai ģimenes lokā saku: «Paskatieties, cik skaists ir mākonis debesīs!» – visi paveras augšup, un ir tik dabiski redzēto kopā arī apcerēt. Identiskā situācijā ārzemnieki lielākoties mani nesaprot: jā, debesīs ir mākoņi, bet kas tur īpašs? Tos taču katru dienu var redzēt…
Esmu cilvēks, kas arvien ģenerē jaunas idejas, bet tās atraisās vienīgi tuvā un drošā vidē ar cilvēkiem, kuri mani saprot no pusvārda. Attiecīgi savus radošos mērķus varu īstenot tieši Latvijā. Jā, mēs savu produkciju eksportējam, tāpēc bieži braucam un stāstām par to ārpusē, bet spēku spēju atgūt tikai dzimtenē – mūsu tradīcijās, Mārtiņa Brauna un Imanta Kalniņa mūzikā, Dziesmu svētkos, dzimtas mājās, kur apkārt aug simtgadīgi koki un netālu ir jūra. Mūsu piekraste ir visskaistākā, neviena cita pasaules mala nestāv līdzās mūsu zemei.
