Tango karalis

Gadās, ka vienā īsā teikumā ietverts vesels liktenis… Lasot presē rindiņu «Latvijas Komponistu savienība 2008. gada 2. aprīlī pieņēmusi lēmumu reabilitēt Oskaru Stroku un atjaunot savienības biedru rindās», tie, kas ir ko dzirdējuši par Tango karaļa sarežģīto dzīvi, droši vien no sirds nopriecājās par taisnības uzvaru. Taču vairāk ir to, kas par Stroku nezina neko. Arī es agrāk biju viena no viņiem…

Dzimis Daugavpilī

Reiz pirms gadiem savam toreizējam sirdsmīļotajam kādā romantiskā brīdī palūdzu, lai viņš man kaut ko nodzied. Mazliet saminstinājies, draugs pusbalsī sāka dungot: «Vai jūs zināt Murku, Murku – čigānmeitu…»

Man, Konservatorijas studentei, šāds repertuārs bija pilnīgi svešs, dziesmiņa par Murku labākajā gadījumā bija dzirdēta kādā padomju ražojuma kinofilmā, un tikai pēc daudziem gadiem dziedošā aktiera Arņa Līcīša priekšnesumā šo, protams, man neaizmirstamo melodiju dzirdēju pilnā skaļumā un pat diskā iemūžinātu. Uz tā rakstīts – komponists Oskars Stroks. Kaut ko par šo Latvijā dzimušo Tango karali biju dzirdējusi, taču neskaidras nojausmas līmenī. Dzima interese. Pat devos uz Stroka dzimto Daugavpili, kur pērnā gada rudenī notika komponistam un pianistam veltīta konference. Bet Maskavā izdota grāmata «Karalis un padotais», kuras autors Aņisims Gimmerverts savācis visus iespējamos materiālus par šī neparastā cilvēka dzīvi. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, uzreiz gan atklāšu, ka nav nekādu pierādījumu tam, ka Murku tiešām sacerējis Stroks, visdrīzāk – viņš tikai aranžējis šo Odesas «blata» dziesmiņu. Kaut arī viņš tiešām sacerējis dažu labu jautru meldiņu, Stroka «trumpis» bija tieši skumji kaislīgie tango. Tie sniedz spilgtu liecību arī par savu autoru – vīrieti, kas spējis sacerēt neticami daudz dziesmu par salauztu sirdi; vīrieti, kas iemīlējās bieži un karsti, diemžēl likdams ciest savai vienīgajai un uzticīgajai sievai. Kādreizējais Tango karalis, kura tango «Melnās acis» skanēja ne tikai Eiropā, bet arī Japānā, savā mūžā piedzīvoja gan slavas kalngalus, gan neskaitāmus triecienus, kuru vidū bija pat parādu cietums, un tomēr – allaž kā kaķis krita uz visām četrām.

Mocarta pēctecis

Kad divpadsmit gadus nodienējušais armijas muzikants Dāvids Stroks apmetās uz dzīvi Daugavpilī, pilsētā, kas tolaik saucās Dinaburga, vēlāk – Dvinska, viņš kļuva par klezmeru, proti – ebreju tautas muzikantu, kas spēlē kāzās, kristībās, bērēs un citās godībās. Un tieši kāzās viņš sastapa savu Havu, kas no Jēkabpils bija atbraukusi uz draudzenes precībām. Drīz vien Dāvids bildināja meiteni un nosvinēja lepnas kāzas. Mūzika pavadīja šo ģimeni ikdienā un svētkos, līksmas dziesmas skanēja, arī bērniņus sagaidot, un tie visi bija mantojuši tēva mīlestību uz mūziku. Pats Dāvids spēlēja pūšamos instrumentus, Ļevs – vijoli, bet Avsejs un Marks – klavieres. Bērni viņiem dzima pamīšus: katrai meitenei sekoja puisītis, un, kad Stroki nolēma, ka laiks astotajam, uzreiz bija skaidrs, ka tas būs puika. Un noteikti tas būs jaunais Mocarts – izlēma Dāvids Stroks, kas tieši šo komponistu vērtēja visaugstāk.

Priecīgais brīdis Stroku ģimenē pienāca 1892. gada 24. decembrī (pēc jaunā stila – 1983. gada 6. janvārī), un bērna piedzimšana Ziemassvētkos likās divkāršs brīnums. Puisēnu nosauca par Ošeru, tiesa, pāris gadu vēlāk vecāki nolēma, ka Oskars skan labāk, bet ģimenē viņu dēvēja – Oseņka, Osja. Ar vecāko māsu Bertu pastarītim bija divdesmit divu gadu starpība, un tēvs ar nepacietību gaidīja, kad zēnā pamodīsies ilgotais brīnumbērns. Līdz sešu gadu vecumam klavieres tikpat kā ignorējis, reiz Osja nosēdās pie instrumenta un precīzi nospēlēja melodiju, ko bija dzirdējis brāļa nodarbību laikā. Un Dāvids bija sajūsmā – tagad klavieres Stroku mājā klusēja tikai nakts stundās. Oskara panākumi bija tiešām iespaidīgi – mācoties arvien jaunus skaņdarbus, aizritēja daudzas stundas, un zēns tagad reti izgāja no mājas, vienīgi uz skolu. Desmitajā dzimšanas dienā tēvs uzdāvināja brīnumbērnam Mocarta simfoniju klavierpārlikumā, Puškina dzeju krājumu un nošu papīru. Drīz vien tiešām tapa Oskara Stroka pirmā dziesma ar klasisko dzejoli «Jūs mīlēju…».

Savus muzikāli apdāvinātos dēlus citu pēc cita Dāvids veda uz Pēterburgas konservatoriju, jo Rīgā mūzikas augstskolas nebija. Studentu sarakstā ietika trīs no viņiem – Marks, Ļevs un Oskars! Reizē ar Oskaru uz Pēterburgu pārcēlās visa Stroku ģimene, jo šeit jau bija ieprecējušās meitas Berta un Marija, kamēr vidējā, Liza, izgāja par sievu pie pazīstama Rīgas mūziķa Pašas Antapoļska. Dēls Avsejs devās uz Habarovsku – viņš vēlāk kļuva par starptautiski pazīstamu impresāriju un apmetās uz dzīvi Japānā, bet, kad 1905. gadā no konservatorijas izslēdza Marku, puisis pameta Krieviju – devās uz Angliju, kur iestājās medicīnas akadēmijā, kļuva par ķirurgu un sarāva visas ģimeniskās saites.

Pēterburgā Strokiem negāja viegli – tēvs muzikanta darbu atrada retumis, un, piemēram, lai Oskaram nopirktu studenta naģeni, mammai nācās ieķīlāt vērtīgu vara trauku. Kad Hava drīz vien nomira no vēža, Ļevu un jaunāko māsu Rozīnu, kas sapņoja par dziedātājas karjeru, izmitināja Marija, bet tēvu un Osju pie sevis pieņēma Berta. Viņas dzīvoklī bija klavieres, kuras labprāt skandināja Oskars, reizēm gan pazuzdams no mājas uz ilgāku laiku. Par viņa jauno mīlestību kļuva kino – mēmās filmas, kam pavadījumu atskaņoja tapieris. Puika sāka meklēt «savu» kinoteātri un drīz vien pieteicās darbā, kur dīvainā kārtā nevienu nemulsināja fakts, ka jaunajam pianistam ir tikai trīspadsmit gadu! Mājās Oskars ar lepnumu parādīja kontraktu un izlikās nedzirdam tēva iebildumus, ka pirmajā vietā taču ir mācības. Tagad katru vakaru puisis devās uz darbu un nedēļas beigās atgriezās ar naudu kabatā. Viņš platoniski iemīlējās populārajā aktrisē Verā Holodnajā, kas tolaik bija slavenākā krievu kinozvaigzne, un veltīja viņai vairākas romances ar Ļermontova mīlas dzeju.

Tad Holodnajas tēlu Stroka dvēselē aizēnoja austrieša un itālietes meita, skaistā, apdāvinātā un labi izglītotā Luīze (Ļiļa) Šuslere. Vispār jau ebreja un kristietes savienība likās kaut kas neiespējams, Luīzes vecākiem jau nu noteikti. Viņi vēl kategoriskāk iebilda pret kāzām arī tad, kad uzzināja: ka meitas iecerētais ir tikai muzikants – tapieris! Taču Luīze tomēr pameta vecāku māju, un 1915. gadā jaunā Stroku ģimene tika svētīta luterāņu baznīcā – jaunais pāris apmetās pie māsas Marijas.

Tā laika foto rāda, ka Oskars Stroks bijis tiešām izskatīgs jauneklis, kaut neliela auguma, toties glītu seju, bieziem, melniem matiem, dedzīgu skatienu. Piemīlīga ir arī Luīza – viņa uzticamā sieva piecdesmit gadu garumā. Gudra, skaista, kopta, vienmēr augstpapēžu apavos un glīti tērpta, lieliska saimniece un kulināre – vīrs un bērni viņu nekad neesot redzējuši nesukātiem matiem vai halātā tērptu. Strokam darbi veicās, jaunlaulātie drīz vien varēja atļauties īrēt savu dzīvoklīti, tomēr šis bija kara laiks, nebūt ne labākais mirklis jaunas dzīves sākumam. Naktīs Stroks spēlēja restorānos, retumis muzicējot arī kinoteātrī, un saprotamu iemeslu dēļ pameta studijas konservatorijā.

Tolaik Stroks sacer vienu no savām pirmajām populārajām dziesmām, valsi «Sapnis ierakumos», kas stāsta par kareivju skarbo ikdienu, un nolemj izveidot izdevniecību, kur iespiest savu skaņdarbu notis, lai tās pārdotu mūzikas veikalos. Viņš noīrē puspagraba istabu Ņevas prospektā, kur strādā pats Oskars, kasieris un nošu pārrakstītājs. Diemžēl pasūtījumi nāk ļoti reti un komponists Stroks publikai vēl neko neizsaka. «Raud klavieres», «Skumjas svešumā», «Zied ceriņi» – ir dziesmu nosaukumi, kuras Oskars sacerējis ar tolaik pazīstamu dzejnieku vārsmām. Izdevniecība gan darbojas mazāk nekā divus gadus – to aizklapē jaundibinātā padomju republika, kaut savu jaunāko sacerējumu Stroks nosaucis «Lai dzīvo republika!».

Juku laiki. Atpakaļ uz Latviju!

Pēterburga, kļuvusi par Petrogradu, samala miltos buržuāziju, tomēr neaiztika operu – Marijas teātrī joprojām uzveda «Traviatu», «Faustu». Stroks tur piepelnījās, spēlējot pavadījumus dziedoņiem un uzstājās koncertos. Pilsoņu karš turpinājās, un mākslinieku brigādes muka no Pēterburgas uz dienvidu guberņām – Stroks devās uz Voroņežu. Jau bija piedzimis vecākais dēls, savukārt Luīza bija gaidībās ar nākamo bērnu. Par laimi, Voroņežā vēl varēja nopirkt maizi un pienu. Lai gan Oskars saslima ar tīfu, meita Vera piedzima vesela. Taču dažus mēnešus vēlāk no garā klepus nomira pirmdzimtais. Pa to laiku Petrogradā bija miris arī ģimenes galva Dāvids Stroks un pašnāvību nelaimīgas mīlas dēļ izdarījis māsas Bertas dēls, talantīgais pianists Aleksandrs Dubjanskis.

Atgriezušies Petrogradā, Stroki apmetās pie Luīzes mātes, un vietējie muzikanti uzgavilēja Oskaram, kas ar jaunu sparu ķērās pie pianista karjeras restorānos un krogos. Taču šāda dzīve viņu nevilināja, jo Stroks uzskatīja, ka ir spējīgs uz ko vairāk. Viņš nolēma atgriezties Latvijā, tiesa, ne Daugavpilī, bet Rīgā, kas bija nesteidzīga, provinciāla Eiropas galvaspilsēta. Te ļaudis baudīja dzīvi, priecājoties par izklaidēm un labu mūziku. Un prezidents Čakste aicināja atgriezties mājās ne tikai latviešus, bet visus bēgļus, arī tos, kam bija dubultā pilsonība. Turklāt atšķirībā no Krievijas, kur valdīja kartīšu sistēma, te bija papilnam ēdamā un mūziķim sejā nekliedza: «Buržujs tāds!»

Rīgā 1922. gadā Stroki apmetās Marijas ielas istabiņā (20. un 30. gados ģimene nomainījusi apmēram sešpadsmit dzīvesvietas!), un Oskars sāk strādāt – spēlē restorānā un sacer dziesmas, fokstrotus, valšus. Nejaušība viņu saved kopā pat ar Antoniju Ņeždanovu, kad slavenā dziedātāja uzstājusies Rīgā: restorānā dzirdētās Stroka klavierspēles iespaidota, māksliniece lūgusi Oskaru pavadīt viņu koncertā, kur pianists uzstājies arī ar solonnumuriem, izpelnoties publikas gaviles. Šo koncertu dzird arī slavenā iestādījuma «Alhambra» (divstāvu koka ēka Brīvības ielā, kuras vietā vēlāk uzcēla slavenās «Rīgas Modes») īpašnieks Bērziņš, kas uz karstām pēdām piedāvā Strokam kontraktu un solīdu honorāru.

Pusgadu pēc ierašanās Rīgā Stroks ķeras pie rūpala, ko aizsāka Pēterburgā, proti, nošu izdošanas – viņa izdevniecība darbojas Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī, kur trijstāvu nama augšējā stāvā mita Stroka sieva un meita. Tolaik gan notis izdeva neskaitāmi krievu, latviešu, vācu izdevēji, uz Latviju plūda arī Maskavas un Pēterburgas izdevumi, toties Stroka trumpis bija viņa paša skaņdarbi, kuru notis rotāja reklāmas slavinājumi «visur spēlē un dzied», «nebijuši panākumi», «ar kolosāliem panākumiem atskaņo labākie Maskavas, Londonas, Parīzes orķestri»! Stroks izdod arī Čaikovska, Gļinkas, Rubinšteina u.c. krievu komponistu darbus, tomēr uzņēmuma kase bieži ir tukša un nereti Bērziņa izsniegtais honorārs ir vienīgais ģimenes iztikas avots.

Tad Stroku spēlēt klavieres uzaicina kāds cits populārs restorāns – «Fokstrotdīle», un komponista daiļradē sākas fokstrotu periods. Oskaram, piemēram, patīk sievietes vārds Pollija, un viņš pats bez lielas izdomas saraksta vārdus dziesmiņai par blondo Polliju un viņas iecerēto. Populārs kļūst arī fokstrots «Mans puisēns» (savas dziesmas Stroks tolaik sacer tikai krievu valodā), tomēr šie skaņdarbi nekļūst slaveni aiz Latvijas robežām. Divdesmito gadu vidū komponistam izstrādājas noteikta dienaskārtība: no rīta viņš sacer mūziku, jo restorānu pastāvīgie apmeklētāji allaž alkst dzirdēt kaut ko jaunu, tad pa dienu nodarbojas ar izdevniecības lietām un vakarā muzicē restorānā. Kaut arī bizness nav ienesīgs, Stroks nolemj paplašināt izdevniecību un izdot pats savu žurnālu, ko nosauc Siņij žurnal. Tas izsludina fotokonkursu par Rīgas skaistāko bērnu, par kuru tiek atzīta… Stroka meita Veročka. Izdevumu pārplūdina aktrišu, dziedātāju, skaistuļu fotogrāfijas, un katrā numurā ir publicēta arī kāda Stroka dziesma. It kā nebūtu gana ar vienu avantūru, Stroks izdomā arī savu avīzi Novaja Ņiva, kas publicē dažnedažādus pastāstus, saviem abonentiem solot Ļeva Tolstoja Kopotus rakstus divdesmit sējumos, kurus arī izdod… Stroka izdevniecība sērijā «Mūsdienu krievu rakstnieki». Avīze gan noturas uz ūdens tikai pusgadu…

Ak, šīs melnās acis…

1926. gadā Strokiem piedzimst dēls Jevgeņijs, taču daudz būtiskāka loma komponista dzīvē ir it kā nejaušam notikumam, kad viņa nošu veikalā darbā pieņem ebreju meiteni no Valmieras – Leniju Lībmani. Melnacainā skaistule neatsakās vakariņot ar priekšnieku. Tas iemīlas no pirmā acu uzmetiena, un drīz vien abu romānu pamana apkārtējā sabiedrība. Sieva Luīze labi zināja par vīra temperamentu un ātro iemīlēšanos, taču bija pacietīga un neļāva vaļu dusmām. Tikšanās, flirts, mazi strīdi, izlīgums, apskāvieni – taču jaunā Lenija gribēja apprecēties un braukt dzīvot ne vairāk un ne mazāk kā uz Parīzi! Šī doma patīk arī Oskaram, viņš cer tur izdot savu žurnālu, noīrē dzīvokli Rue de Palstro, taču jau pēc mēneša jaunā dāma komponistu pamet. Atmiņas par viņu vēl ilgi virmo gaisā un, atgriezies Latvijā, Stroks vasarnīcā Majoros rada skumjo melodiju «Ak, tavu tumšo acu skats! Mirdz viņas mīlā…». (Šāda latviešu teksta versija iemūžināta dziedātāja Artūra Brieža 1930. gada ierakstā firmas Odeon skaņuplatē.) Tas ir tango, dvēseles kliedziens.

Eiropā tango dejoja jau kopš divdesmito gadu sākuma, bet tieši Oskars Stroks bija pirmais, kas tango deva arī vārdus, paceļot to jaunā mākslinieciskā līmenī. «Pēdējās asterēs dzīvas vēl kristāla skumjas.» Mazliet banālais teksts atspoguļo pēckara laika ilgas pēc laimes, mīlestības, skaistuma. Tā 1928. gadā Stroks sacer savu slavenāko skaņdarbu, kuru viņš tūlīt piedāvā pazīstamajam austriešu diriģentam Marekam Vēberam, kas viesojas Rīgā. Drīz vien Vēbera orķestris atskaņo «Melnās acis» Edinburgas (Dzintaru) vasaras teātrī. Orķestris uzstājas katru vakaru – katru vakaru skan «Melnās acis», un zāle ir pārpildīta. (Pēc Vēbera ierosinājuma, Stroka tango vidusdaļā iekļauts pantiņš no populārās čigānu romances «Melnās acis» – «Oči čornije, oči strastnije…» –, tādēļ dažreiz abi skaņdarbi tiek jaukti…)

Kad Vēbers atgriežas Berlīnē, viņš šī tango notis labprāt aizdod arī Minhenes, Bonnas, Parīzes, Vīnes un Madrides orķestriem. Strokam atveras ceļš uz Eiropu, viņš sēžas vilcienā un jau pirmajā vakarā Berlīnē restorānā izdzird savas «Melnās acis». Nākamajā dienā viņš, smokingā tērpts, dodas uz Amru, firmu, kas autoriem izmaksā atlīdzību par mūzikas atskaņošanu koncertos. Pirmā izmaksa ir solīda, taču Vācijā inflācija ir milzīga, tāpēc Rīgā Stroks atgriežas bez graša kabatā.

Pēc «Melno acu» panākumiem Stroks drīz vien sacer «Zilās acis», viņa darbavietu sarakstu papildina Merķeļa ielas pagrabiņš Parnass un… bibliotēka, kuras abonementa cena ir tikai pusotra lata mēnesī. Taču arī šis Stroka uzņēmums izdzīvo tikai nepilnu gadu. Seko jauna avantūra – izdevniecība Casanova, kas šoreiz nodarbojas vienīgi ar nošu izdošanu un darbojas līdz pat 1940. gadam. Strokam tas ir rekords! Tikmēr Brīvības ielā profesors Sniķeris ir uzbūvējis piecstāvu namu (kur kādreiz darbojās restorāns «Sigulda», tagad – veikals), un «Melno acu» autors nolemj izmēģināt veiksmi restorānu biznesā. No Vācijas tiek pasūtīta virtuves iekārta, Rīgā – augstas kvalitātes porcelāna trauki, mēbeles, viss nepieciešamais, un jaunā kafejnīca iegūst skaistu sievietes vārdu «Barberīna». Tiesa, kad beidzās banku izsniegtie kredīti, Stroks nekautrējās naudu aizņemties no paša darbā pieņemtajiem viesmīļiem – no katra pa divsimt latiem. Izsmalcināto interjeru un ēdienkarti papildina dzīvā mūzika, kuru atskaņo Stroks ar savu kapelu, un atkal jāsacer arvien jauni skaņdarbi.

Komponēšana Oskaram noteikti padodas labāk nekā uzņēmējdarbība: 1931. gada decembrī avīzes ziņo, ka sākts tiesas process pret bankrotējušās «Barberīnas» īpašnieku, kuru iesūdzējuši nelaimīgie oficianti, prasot atpakaļ savu naudu. Apmierinātas gan tikai trīs prasības, sods – četri mēneši parādu cietumā. Uzticīgā sieva apstaigā bagātos Rīgas ebrejus, lūgdamās pēc palīdzības, un jau īsi pirms Jaungada par Stroku iemaksā 500 latu galvojums. Pēc iznākšanas brīvībā Oskars sacer jautru fokstrotu «Bankrots» un vienu no saviem labākajiem skaņdarbiem (atkal ar paša vārdiem) «Mans pēdējais tango», kā arī sarīko izlīgšanas vakaru ar saviem bijušajiem darbiniekiem.

Vēlēdamies aizmirst neveiksmes, komponists bēg uz Berlīni, kur pa to laiku skaņuplatē izdotas viņa «Melnās acis» un diriģents Vēbers viņam sarunājis darbu krievu imigranta restorānā «Lācis». Diemžēl Stroka veiksmīgo startu aptur Hitlera partijas uzvara 1932. gada reihstāga vēlēšanās, un viņš atgriežas Rīgā. Ir vasara, un Stroki noīrē vasarnīcu Majoros. Mūziķis vakaros spēlē klavieres restorānā «Lido». Kopš 1931. gadā Helmārs Rudzītis atvēris savu skaņuplašu fabriku Bellacord Electro, daža laba Stroka dziesma jau latviešu valodā tiek iemūžināta platēs. Tās izpilda Aleksandrs Janovskis, Artūrs Briedis, Pauls Sakss un citi tolaik zināmi dziedoņi. Starp citu, Stroka krievu tekstus bieži vien latviskojis neviens cits kā… Alfrēds Vinters! Par mūziķu sadarbību gan nekas vairāk nav zināms, taču, šķiet, publika slavenajiem mūziķiem bija atšķirīga, tāpēc konkurences dēļ zobus vienam uz otru jāgriež nebija… Varbūt tieši Stroka tango ietekmē Vinters radīja savas slavenās «Trīs vītušas rozes» mirušās sievas piemiņai.

No Japānas līdz Kazahstānai

Tad 1936. gadā Oskars Stroks saņem telegrammu no sava vecākā brāļa Avseja, kas tikko bija sarīkojis veiksmīgu slavenā krievu basa Fjodora Šaļapina koncertturneju pa Tālajiem Austrumiem un Japānu. Savukārt Oskaru viņš aicina pavadīt uz klavierēm krievu baritonu un aktieri Viktoru Henkinu viņa braucienā pa Ķīnu un Japānu. Stroka pianista pavadītāja talants ir tiešām spožs, to apliecina visi viņa muzikālie kolēģi! Programmā uz karstām pēdām iekļauj komponista slavenākos tango un citas dziesmas. Pa ceļam uz tvaikoņa «Neapole–Tokija» Stroks savas «Melnās acis» dzirdēja no kāda grieķa un pat indieša mutes. Panākumi Šanhajā un Harbinā, atpakaļceļš cauri Krievijai līdz Maskavai, kur kādā skaņuplašu veikalā Stroks atrod savu dziesmu «Guli, mana nabaga sirds» slavenā Leonīda Utjosova orķestra priekšnesumā. Tātad pat sarkanās Krievzemes sirdī klausās viņa mūziku! Ar plati padusē skaņradis sēžas vilcienā un atgriežas Latvijā. Atkal pāris gadu restorānu kapelās, līdz Stroku gaida liels pārsteigums. Privātbankas īpašnieki brāļi Hofi viņam piedāvā sacerēt operu, un Oskars ķeras pie darba, cenšoties ievīt skaņās libretu par Mozus neparasto likteni. Tajā 1940. gada 17. jūnijā iejaucas padomju karaspēka iebrukums, un trīscēlienu opera tā arī paliek neuzvesta. Restorānos gan vēl pianists drīkst spēlēt, tos padomju vara pagaidām neaiztiek.

Tad sākas karš, un, intuīcijas vadīts, jau jūnija beigās Stroks savu ģimeni sasēdina vilcienā, kas pēc nedēļas brauciena apstājas Kostromā. Netālu no tās atrodas Mizino ciems, kur iebraucējiem jāiesaistās ražas novākšanā. Pēc tās bēgļi dodas uz Alma-Atu, kur dzīvo Oskara vecākā māsa Liza ar savu dēlu – vijolnieku, kas kļuvis par konservatorijas direktoru. Stroks kā pianists pavadītājs iesaistās mūziķu ceļojošajās brigādēs un iepazīstas ar daudziem tā laika slaveniem dziedoņiem un aktieriem, kas bez ierunām labprāt atskaņo Oskara sacerējumus. Top arī jaunas dziesmas – «Divas sirdis», «Pagātnes aizraušanās», «Dvīņi». Kara gados neparasts liktenis piemeklē Stroka dziesmu «Zilās acis», Varšavas geto ar jaunradītiem vārdiem to dzied īdišā un dziesma kļūst par neoficiālo holokausta himnu «Vi ahin zol ikh geyn?». Tā joprojām ir viena no zināmākajām ebreju dziesmām.

Kamēr brālis muzicējot apbraukā Kazahstānas kara hospitāļus, kara gados Ļeņingradas blokādē no bada mirst Oskara māsas Berta un Marija. Bet nu jau pieaugusī Stroku meita Vera apprecas ar Mosfiļm populāro aktieri Vladimiru Šiškinu un pārceļas uz Kijevu. Viņiem piedzimst dēls Jurijs.

Arī komponists nesteidzas atpakaļ uz Rīgu. Pēc vācu karaspēka bēgšanas turp gan aizceļo vēstule – lūgums uzņemt Oskaru Stroku Latvijas PSR Komponistu savienībā. «Melno acu» autora vārds ir labi pazīstams, un Stroks kļūst par Savienības biedru. Tikmēr pats mūziķis pakavējas Maskavā, atjaunojot un attīstot kara gados izveidotos sakarus ar slavenībām, kas palīdzētu viņa mūzikas popularizēšanā. Kā pianists viņš uzstājas koncertos ar fantāzijām par savu tango tēmām, spēlē pavadījumus dažāda ranga dziedoņiem, pelna naudu un sūta to dēlam uz Rīgu, kas iestājies Universitātē un paklusām no valdības komitejas ģimenei izcīnījis dzīvokli – Stučkas ielā 50–6. Te arī Tango karalis nodzīvo turpmākos gandrīz trīsdesmit dzīves gadus.

Karaļa krišana no troņa

Pēc kara Rīgā viss ir mainījies – fašisti iznīcinājuši 400 tūkstošus ebreju, te vairs neatrast lielāko daļu bijušo mūziķu, dziedoņu, aktieru un radošās inteliģences, izkūpējusi kādreizējā restorānu greznība. Taču smagākais trieciens ir 1946. gada PSRS Komponistu savienības plēnums, kas nosoda dažu komponistu dziesmās valdošo «krogus melanholiju». Nosaukto vidū ir arī Stroks. Taču tas vēl nav viss!

1948. gadā seko nākamā tīrīšana, no radošo savienību rindām izslēdzot tā saucamos formālistus, kuru darbi neatbilst padomju sistēmas augstajām mākslinieciskajām prasībām. Kompartijas līderis Latvijā Arvīds Pelše savos izteikumos bijis visai skarbs: «Tāpat kā savulaik Zoščenko pūlējās piesārņot padomju literatūru ar bezidejiskiem, padomju dzīves īstenību aizskarošiem, padomju ēras necienīgiem sacerējumiem, arī O. Stroks, mūsu mūzikas kritiķu nemanīts, padomju Latvijas mūzikā ievilcis skaņdarbus, kuros dzirdami degradējušās, pūstošās kapitālisma kultūras motīvi. Brīnums, ka līdz šai dienai nav atklāta šī «šlāgeru meistara» patiesā seja.» Pēc šī apvainojuma teju vai valsts nodevībā Stroku tomēr nez kāpēc vēl neizmet no Komponistu savienības, viņš joprojām spēlē restorānos, nereti piedalās koncertos, kuriem komponē mundrus maršus. Un tikai 1948. gada 15. decembrī Pelšes norādījums tiek izpildīts – «par neprofesionalitāti» Stroku izslēdz no Komponistu savienības un viņa uzvārds uz vairākiem gadu desmitiem izzuda no Latvijas mūzikas dzīves.

Komponēt viņš, protams, drīkst, tikai neparakstoties ar īsto vārdu. Skaņdarbi lielākoties tā arī paliek rakstāmgalda atvilktnē – tos baidās atskaņot publiski. Viņš metās nebeidzamos koncertceļojumos ar dažnedažādām estrādes brigādēm pa to PSRS daļu, kur vēl nezina, ka viņš ir izraidītais, retumis atskaņojot arī savus vecos skaņdarbus. Viņš uzstājas arī atpūtas vakaros sanatorijās un kolhozos.

Pienākot pensijas gadiem, Stroks savu ceļošanu pārtrauc. Tikmēr 1956. gadā Rīgā nodibina Raimonda Paula un Egila Švarca estrādes sekstetu, kas atskaņo un Radiofonā iemūžina ne tikai paškomponētus skaņdarbus. Maestro Pauls atceras, ka viņu tolaik uzrunājis arī Stroks. Komponists uzaicinājis mūziķus pie sevis mājās, spēlējis klavieres, piedāvājot savus sacerējumus Paula ansamblim. Tā gan bijusi vienīgā dižgaru tikšanās reize, taču savu cieņu pret Stroku Pauls iemiesojis arī Laimas Vaikules izpildītajā dziesmā «Veltījums tango karalim».

1964. gadā mirst Oskara Stroka sieva Luīze, dēls jau sen apprecējies, vectēva vientulību šad tad kliedē tikai mazmeita. Pēdējo gadu fotouzņēmumi pretēji agrākajam elegantajam kungam rāda sakritušos, sirmu vīriņu acenēs, kas gan joprojām ir enerģijas pilns. Viņš joprojām komponē, izraksta notis, izsūta tās orķestriem, raksta ieteikuma vēstules ar lūgumu – iekļaut viņa mūziku repertuārā. Šad tad viņš dodas pie draugiem uz Maskavu, kur mājas viesībās labprāt muzicē. Un tad pēkšņi uz Padomju Savienību atceļo skaņuplate, kurā senas romances iedziedājis japānis Eiti Sugavara. Starp tām ir arī «Melnās acis» Maskavas radio to pārraida, piesakot kā nezināma autora darbu. Raidījuma vadītājam piezvana Stroka meita Tatjana un paskaidro, ka tango autors ir viņas tēvs. Viņš kļūdu labo, nosauc ēterā Stroka vārdu, un vēlāk viņš žurnālā publicē rakstu «Oskars Stroks vakar un šodien». Sākas Stroka renesanse.

1973. gada 6. janvārī vairākas avīzes publicē ziņu, ka Oskaram Strokam šodien astoņdesmitā dzimšanas diena. 1975. gadā klajā nāk skaņuplate, kurā orķestris «Melodija» ieskaņojis Stroka populārākos tango. Vēl 82 gadu vecumā Stroks sacer savu pēdējo skaņdarbu «Zvaigžņu tango». 22. jūnijā komponistam sākas sirdslēkme. Viņš vēl pagūst savu skaņuplati uzdāvināt ātrās palīdzības dakterītei, taču mākslīgā elpināšana nepalīdz…

Oskars Stroks apglabāts Ebreju kapos Šmerlī, un mazmeita saka – ilgi nav varējusi izšķirties, ko rakstīt uz kapa pieminekļa, jo vectēvs par savu labāko skaņdarbu uzskatījis «Mans pēdējais tango». Taču viņa izšķīrusies par rindiņām, kuras Stroku padarīja slavenu «O, eti čornije glaza meņa pļeņiļi…»
Par godu komponista simtgadei Maskavas Mākslas darbinieku namā notiek vakars «Oskars Stroks. Mūžīgie tango», kurā piedalās Josifs Kobzons. 2004. gada 15. novembrī Stroka mūzika skan arī no Latvijas Nacionālās operas skatuves sarīkojumā «Rīgas karaļa atgriešanās». Koncerta īpašais viesis arī maestro Raimonds Pauls. Mūziķi ar vairākiem sarīkojumiem godinājusi arī dzimtā Daugavpils.

Oskara Stroka mazmeita vectēva arhīvu pārdevusi kādam ārzemniekam un vairs nav iespējams sastādīt pilnu Stroka darbu sarakstu vai precīzi saskaitīt viņa vairāk nekā 300 skaņdarbu. Daži pētnieki saka – tango vien esot pusotra simta! Neviens vairs arī nevar pierādīt – «Murka» ir Stroka komponēta vai arī viņš uz paša izdotajām notīm «pazaudējis» vārdiņu «aranžējis». Lai nu kā, bet pats komponists savulaik sacījis, ka visu viņa skaņdarbu vaininiece ir mīlestība: «Melnās acis», «Mēness rapsodija», «Marianna», «Divas sirdis», «Mīļotā», «Tavas lūpas», «Pollija», «Mīļā Museņka», «Dusi, mana nabaga sirds», «Katja, Katja», «Mana Natalja», «No manis neaizej»… Šo sacerējumu radītāja kaisle arī ir tā, kas pāri gadu desmitiem neļauj aizmirst šīs alku un maiguma pilnās melodijas, saglabājot to radītājam titulu – Tango karalis!