Rīga +16°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Priekšvēlēšanu laikā IEVĀ par sevi teicāt: «Vienmēr gribēju ģimeni, jo, pašai augot, tā nebija pilnvērtīga.» Pastāstīsiet?
– Zinu, kā jūtas cilvēki, kuriem nav bijušas tās labākās starta pozīcijas, bet vienlaikus arī zinu, ka dzīvē viss ir iespējams. Nevienam nav jāpaliek un jādzīvo sajūtā, ka kādreiz kaut kā ir trūcis. Tā vietā jāpievērš uzmanība tam, ko vari sasniegt un izdarīt, – jādomā par to, kas tev ir. Un man ir daudz. Man ir labas bērnības atmiņas. Esmu pateicīga, ka man bija tik labs vectētiņš un vecmāmiņa. Izaugu pie viņiem laukos Irlavā. Vecmāmiņa Ausma bija angļu valodas skolotāja, savulaik viņa vadīja Irlavas bērnunamu. Izaugu skolotāju mājā, un, visticamāk, tieši šī vide un skolotājas visapkārt manī ielika pārliecību, ka nebaidos, eju un varu!
– Un kur bija mamma?
– Mammai bija jāstrādā – tas ir stāsts arī par vientuļajiem vecākiem. Viņa pavadīja garas darba stundas restorānā, un visiem bija labāk, ka es esmu pie vecmāmiņas.
Man nav ne brāļu, ne māsu, līdz ar to trūcis ģimeniska atbalsta.
Mammai bija arī citas problēmas. Zinu arī, kā ir uzaugt bez tēva, nekad neesmu viņu satikusi. Kad noskaidroju, kas ir man tēvs, visticamāk, viņš jau bija miris. Mamma man par tēti nekad nestāstīja.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla IEVA jaunākajā numurā!
