RAS­PU­TINS at­kal ālē­jas!

An­dris Ber­nāts

RAS­PU­TINS at­kal ālē­jas!

«Kad pie­gā­ju pie spo­gu­ļa, šaus­mās sa­stin­gu. Lie­lā nau­da un asi­ņai­nās ro­kas ma­ni ve­di­nā­ja uz aiz­do­mām, ka no­ti­cis no­zie­gums.» Tā stās­ta mū­zi­ķis NIKS MAT­VE­JEVS, at­ce­ro­ties mu­zi­cē­ša­nu Ķel­nes kro­gā «Ras­pu­tins». Eli­tā­ra­jā res­to­rā­nā viņš no­strā­dā­ja no 1992. līdz 1997. ga­dam. 

Lat­vie­tim – krie­vu res­to­rāns

Ķel­nes res­to­rā­na «Ras­pu­tins» īpaš­nieks bi­ja lat­vie­tis Jā­nis Lip­šāns. As­toņ­des­mi­ta­jos ga­dos, ap­pre­cē­jis dien­vid­slā­vu sli­do­tā­ju, viņš ti­ka ār­ā no Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bas, bet vē­lāk no Dien­vid­slā­vi­jas pār­cē­lās uz Rie­tum­vā­ci­ju. 

Sā­ku­mā Jā­nis Lip­šāns gri­bē­ja uz­tai­sīt Ķel­nē lat­vie­šu res­to­rā­nu, bet vi­ņu at­ru­nā­ja – tas ne­bū­šot po­pu­lā­ri. Bi­ja pe­res­tro­ikas laiks, un viņš iz­vei­do­ja eli­tā­ru krie­vu kro­gu. Vis­pār tas bi­ja res­to­rāns ar pa­dom­ju vir­tu­vi – ar krie­vu, uk­rai­ņu un kau­kā­zie­šu ēdie­niem. Krogs ātr­i vien kļu­va po­pu­lārs, un ta­jā krie­vu dzies­mas spē­lē­ja un dzie­dā­ja arī mū­zi­ķi no Lat­vi­jas. Kad rin­da no­nā­ca līdz ma­nīm, kāds ko­lē­ģis res­to­rā­na saim­nie­kam sa­stās­tī­ja, ka es­mu bai­gā zvaig­zne. Pirms tam bi­ju spē­lē­jis «Jū­ras pēr­lē» un zi­nā­ju dau­dzas krie­vu dzies­mas. Kad ie­ra­dos «Ras­pu­ti­nā» un sā­ku mē­ģi­nāt, res­to­rā­na īpaš­nieks man vi­su lai­ku pār­me­ta, ka dzie­du ne tā, kā va­jag. Tad par ska­ļu, tad par klu­su. Mē­ģi­nā­ju gan tā, gan ši­tā, bet vi­ņam ne­kas ne­pa­ti­ka. «Ko tu els, ko tu kliedz?!» viņš pik­to­jās un pēc brī­ža se­ci­nā­ja: «Ne­va­jag man ne­kā­das zvaig­znes. La­bāk pa­ņem­šu vie­tē­jos či­gā­nus!»

Jau sa­mie­ri­nā­jos ar brauk­ša­nu mā­jās, kad res­to­rā­nā ie­nā­ca so­lī­da kom­pā­ni­ja – ap­tu­ve­ni des­mit cil­vē­ku. «Ej uz­spē­lē! Ti­kai ne­kliedz un ne­el­so! Dzie­di nor­mā­li!» ie­tei­ca res­to­rā­na īpaš­nieks. Kaut ko no­spē­lē­ju, un šie man dze­ram­nau­dai ie­de­va simts mar­ku. Tas bi­ja kriet­ni virs nor­mas – pa­ras­ti de­va des­mit vai div­des­mit mar­ku. Pēc kā­da lai­ka vēl­reiz uz­spē­lē­ju, un šie man at­kal – simts mar­ku. Gā­ju vai­rā­kas rei­zes un kat­ru rei­zi – simts mar­ku. Pro­tams, res­to­rā­na saim­nieks to ie­vē­ro­ja un pa­vi­sam ci­tā­di sā­ka rau­dzī­ties uz ma­ni. Ja jau dod tik lie­lu dze­ram­nau­du, var­būt tie­šām zvaig­zne? Viņš at­vai­no­jās, ka sa­bļā­vis uz ma­ni, bet es sa­vu­kārt pa­jau­tā­ju, ka tā par dī­vai­no kom­pā­ni­ju. «Ne­kas īpašs,» sa­cī­ja saim­nieks. «Ho­mo­sek­su­ālis­ti.»

Es bi­ju šo­kēts. To­reiz ar ļo­ti lie­lām aiz­do­mām ska­tī­jos uz ge­jiem, tā­pēc at­tei­cos no kro­ga saim­nie­ka ie­tei­ku­ma vēl­reiz uz­dzie­dāt jaut­ra­jai kom­pā­ni­jai. «Kā? Tu ne­ie­si?» viņš brī­nī­jās. «Tu do­mā, ka vi­ņi tev uz­māk­sies? Muļ­ķī­bas! Tu vi­ņiem ne­esi va­ja­dzīgs. Vi­ņiem ir sa­va kom­pā­ni­ja, un vi­ņi ir cie­nī­ja­mi cil­vē­ki.» Saim­nie­kam  iz­de­vās pie­ru­nāt, un es de­vos uz­dzie­dāt. Jā­teic, par ma­nu uz­stā­ša­nos smiek­los kra­tī­jās vi­si kro­ga ap­mek­lē­tā­ji. Tā kā res­to­rāns bi­ja sa­da­līts pa ni­šām, es dzie­dā­ju, pie­lie­cies uz kom­pā­ni­jas pus­i, bet di­be­nu tu­rē­ju ār­pus vi­ņu tel­pas. Arī ge­ji, sa­praz­da­mi ma­nas ba­žas, kra­tī­jās smiek­los. Lūk, tā­da bi­ja ma­na pirm­ā dar­ba die­na.

Ar dzer­ša­nu va­rē­ja no­pel­nīt vai­rāk

Kaut al­ko­ho­lis­kie dzē­rie­ni man bi­ja par brī­vu, pēc kā­da lai­ka no­lē­mu ie­vē­rot at­tu­rī­bu. Mu­zi­cē­ša­na kro­gā pra­sī­ja lie­lu fi­zis­ku slo­dzi – rei­zēm va­ja­dzē­ja dzie­dāt līdz pat se­šiem rī­tā. Sa­pra­tu – vai nu dze­ru, vai arī strā­dā­ju. To­mēr strik­tā at­tu­rē­ša­nās no dzer­ša­nas ne se­viš­ķi pa­ti­ka «Ras­pu­ti­na» īpaš­nie­kam. Tā kā dau­dzi res­to­rā­na ap­mek­lē­tā­ji gri­bē­ja sa­dzert, ma­na at­sa­cī­ša­nās vi­ņus ap­bē­di­nā­ja. Reiz saim­nieks ma­ni pa­sau­ca sā­ņus un pār­me­ta: «Kā­pēc tu man biz­ne­su jauc ār­ā? Ja ne­gri­bi dzert, tad vis­maz pie­liec glā­zi pie lū­pām. Tad at­nāks ofi­ci­ants un glā­zi aiz­ne­sīs uz ta­vu gal­di­ņu.»

No­lē­mu pa­klau­sīt un likt glā­zi pie lū­pām. Un tie­šām – vi­si bi­ja ap­mie­ri­nā­ti. To­mēr saim­nieks ne­li­kās mie­rā: «Es­mu ie­vē­ro­jis, ka tev dod lie­lā­ku dze­ram­nau­du ne­kā ci­tiem mū­zi­ķiem. Tas ir la­bi, bet, ja tu ar ap­mek­lē­tā­jiem pa īs­tam sa­dzer­si, pel­nī­si vēl vai­rāk.»

No­lē­mu at­kal pa­klau­sīt. Kro­gus saim­nieks ne­bi­ja kļū­dī­jies – sā­ku pel­nīt ie­vē­ro­ja­mi vai­rāk…

Reiz pa­mo­dos draus­mī­gās pa­ģi­rās ti­kai pēc­pus­die­nā. Kon­sta­tē­ju, ka es­mu ie­kri­tis gul­tā ne­iz­ģēr­bies – at­la­sa krek­lā un zā­ba­kos. Krek­la krū­šu ka­ba­tas bi­ja pie­stū­ķē­tas ar sa­ņur­cī­tu nau­du – vai­rā­kiem tūk­sto­šiem mar­ku. Kad pie­gā­ju pie spo­gu­ļa, šaus­mās sa­stin­gu: ma­na se­ja un ro­kas bi­ja asi­nīs. Sa­pra­tu, ka no­ti­cis kas ne­lāgs. Lie­lā nau­da un asi­ņai­nās ro­kas ve­di­nā­ja uz aiz­do­mām par no­zie­gu­mu. Cen­tos at­ce­rē­ties va­kar­die­nu, bet ne­spē­ju. Tā kā dzī­vok­lis at­ra­dās virs res­to­rā­na, ar sma­gu sir­di kā­pu le­jā, lai no­skaid­ro­tu, kas va­kar īs­ti no­ti­cis. Ma­ni ie­rau­dzī­jis, res­to­rā­na saim­nieks prie­cī­gi sau­ca: «Nu? Vai sa­pra­ti? Ar dzer­ša­nu var no­pel­nīt vai­rāk!» Viņš man past­ās­tī­ja, ka es­mu kriet­ni sa­dzē­ris ar ap­mek­lē­tā­jiem, vē­lāk de­jo­jis uz gal­da, stā­vē­jis uz gal­vas un tik sir­snī­gi raus­tī­jis ģi­tā­ras stī­gas, ka sa­vai­no­jis pirk­stus.

Kā­du lai­ku tur­pi­nā­ju sa­dzert ar vie­siem, līdz sa­pra­tu: ši­tā il­gi ne­no­dzī­vo­šu. Kam man, mi­ru­ša­jam, nau­da? Tā bei­dzās lie­lā dzer­ša­na Ķel­nē un ie­sā­kās at­tu­rī­bas pe­ri­ods.

Iz­lū­ki la­bo gra­ma­tis­kās kļū­das

Mans «krie­vis­kais» tērps bi­ja vis­no­taļ in­te­re­sants: mel­ni zā­ba­ki, sar­kans, zaļš vai vi­olets at­la­sa krekls, kas ap­siets ar Liel­vār­des jos­tu… Dau­dzi res­to­rā­na vie­si, pē­tot Liel­vār­des jos­tu, brī­nī­jās, ka arī krie­viem viens no sim­bo­liem ir uguns­krusts. 

Pro­tams, ma­nas zi­nā­ša­nas krie­vu mū­zi­kā ne­bi­ja iz­ci­las, un es bie­ži vien grē­ko­ju, krie­vu dzies­mām un ro­man­cēm at­kār­to­jot ti­kai vie­nu pan­ti­ņu, jo vai­rāk ne­zi­nā­ju. Vien­dien res­to­rā­nā ie­ra­dās vī­rie­šu kom­pā­ni­ja, kas tī­rā krie­vu va­lo­dā man aiz­rā­dī­ja, ka es ta­ču ne­es­mu krievs, jo ma­nā iz­ru­nā jū­tams ak­cents. Pa­skaid­ro­ju, ka es­mu no Lat­vi­jas. Šie at­bil­dē­ja, ka tas esot jau­ki, bet – kā­pēc es dzies­mai dzie­dot ti­kai vie­nu pan­ti­ņu? Aiz­gā­ju pēc sa­vas kla­dī­tes, pa­ska­tī­jos tek­stu un spe­ci­āli šai kom­pā­ni­jai at­kār­to­ju vi­su dzies­mu. To­mēr vī­ri at­kal bi­ja ne­ap­mie­ri­nā­ti, jo, lūk, ot­rā pan­ta tre­ša­jā rin­dā at­kal esot kļū­dī­jies. Tad vi­ņi ie­kar­sa un sā­ka ci­tēt Puš­ki­nu, Je­se­ņi­nu un ci­tus krie­vu dzej­nie­kus. Jā­teic, bi­ju ļo­ti sa­mul­sis par vā­cie­šu dzi­ļa­jām zi­nā­ša­nām krie­vu li­te­ra­tū­rā un ne­spē­ju sa­prast, no ku­rie­nes šie gud­ri­nie­ki uz­ra­du­šies. Kā vē­lāk no­skaid­ro­ju, vi­ņi bi­ja Vā­ci­jas iz­lūk­die­nes­ta pār­stāv­ji, kas spe­ci­ali­zē­ju­šies Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bas lie­tās. Tā­lāk mū­su ko­mu­ni­cē­ša­nās iz­vēr­tās par īs­tu dze­jas va­ka­ru – vi­ņi man dek­la­mē­ja krie­vu dzej­nie­ku pan­tus, dik­tē­ja dzies­mu tek­stus un la­bo­ja gra­ma­tis­kās kļū­das. 

Vā­cie­ši – in­struk­ci­ju cil­vē­ki

Kā­du­dien at­sprā­ga va­ļā res­to­rā­na dur­vis un ie­skrē­ja bru­ņo­ti po­li­cis­ti mas­kās. Vi­ņi no­klie­dza, ka vi­siem jā­pa­liek sa­vās vie­tās un jā­uz­liek ro­kas uz gal­da. Vi­si tā arī iz­da­rī­ja, un ne­viens ne­pro­tes­tē­ja un ne­iz­tei­ca sa­šu­tu­mu. Po­li­cis­ti ap­lū­ko­ja kro­ga ap­mek­lē­tā­jus, tad at­vai­no­jās un aiz­gā­ja. Va­rē­ja no­prast, ka vi­ņi mek­lē­ja kā­du no­ziedz­nie­ku. In­te­re­san­ti, ka res­to­rā­na ap­mek­lē­tā­ji pēc po­li­cis­ta vi­zī­tes mie­rī­gi tur­pi­nā­ja sa­ru­nas, it kā ne­kas ne­bū­tu no­ti­cis. Do­mā­ju, ka pie mums jeb­ku­rā kro­gā at­ras­tos kaš­ķī­gi ti­pi, kas sāk­tu la­mā­ties, grūs­tī­ties un skaid­ro­ties ar po­li­ci­ju.  

Vis­pār vā­cie­ši ir in­struk­ci­ju cil­vē­ki, pie mums teik­tu – stu­ka­či. Un tā­pēc Vā­ci­jā ir gan­drīz ne­ie­spē­ja­mi aiz­bēgt no po­li­ci­jas. Pie­mē­ram, ja kāds uz ie­las kaut ko no­zags un bēgs, vi­ņam ne­būs iz­re­džu. Vā­ci­jā vi­si rā­dīs ar pirk­stiem, kur viņš ir aizs­krē­jis un no­slē­pies. At­ce­ros kā­du ga­dī­ju­mu. Kā­du­rīt ar pa­zi­ņu brau­cām vi­ņa bu­si­ņā pa Ķel­nes ie­lām. Grie­žot bu­si­ņu, pa­zi­ņa ne­jau­ši aiz­skā­ra ci­tu au­to­ma­šī­nu un ie­vil­ka tai ma­zu švī­ku. Sā­kām do­māt, ko da­rīt. Saukt po­li­ci­ju? Bi­ja čet­ri no rī­ta, uz ie­las – ne­vie­na cil­vē­ka. Aiz­brau­cām. Vē­lāk to no­žē­lo­jām, jo drīz vien po­li­ci­ja sa­dzi­na pē­das pa­zi­ņam un uz­li­ka so­du par aiz­bēg­ša­nu no no­ti­ku­ma vie­tas. Kā iz­rā­dī­jās, kā­das piec­as se­šas tan­ti­ņa bi­ja re­dzē­ju­šas no­ti­ku­šo, pie­rak­stī­ju­šas nu­mu­ru un pie­zva­nī­ju­šas po­li­ci­jai.

Vā­ci­jā po­li­cists ir tavs draugs. Reiz man va­ja­dzē­ja no­kļūt kā­dā vie­tā, bet ne­zi­nā­ju pre­cī­zu ad­re­si. Vie­nī­gais orien­tie­ris – bla­kus mek­lē­ja­mai vie­tai jā­at­ro­das ce­ļam­krā­nam. Pie­gā­ju pie po­li­cis­ta un pra­sī­ju, ko da­rīt. Viņš ma­ni ie­sē­di­nā­ja sa­vā ma­šī­nā, un mēs ap­brau­kā­jām dau­dzus ce­ļam­krā­nus, līdz at­ra­dām īs­to.

Kla­nī­da­mies pa­va­dī­ja līdz dur­vīm

Kāds Lat­vi­jas biz­nes­me­nis ie­de­va man tūk­stoš mar­ku un pa­lū­dza, lai Ķel­nē no­pēr­ku vi­ņam la­bu uz­val­ku. Uz vei­ka­lu de­vos tre­niņ­bik­sēs, jo bi­ju iz­maz­gā­jis sa­vas drē­bes. Ie­gā­ju pres­ti­žā ap­ģēr­bu vei­ka­lā un iz­dzir­dē­ju pār­de­vē­ju ko­men­tā­rus par po­li tre­niņ­bik­sēs, kas sa­jau­cis vei­ka­lus. Sa­pra­tu, ka tas mēr­ķēts uz ma­ni, bet ne­pie­vēr­su ko­men­tā­riem lie­lu uz­ma­nī­bu. Tad pie­nā­ca pār­de­vējs un jau­tā­ja, vai kun­gam ne­va­jag pa­lī­dzēt. At­bil­dē­ju, ka ie­nā­cu pa­ska­tī­ties uz­val­kus. Ma­na at­bil­de ne­daudz pār­stei­dza pār­de­vē­ju, jo vi­ņam īs­ti ne­gri­bē­jās ti­cēt, ka «po­lis tre­niņ­bik­sēs» ru­nā vā­cu va­lo­dā. Vēl lie­lā­ku pār­stei­gu­mu viņš pie­dzī­vo­ja, kad man no krū­šu ka­ba­tas iz­kri­ta ap­tu­ve­ni se­ši tūk­sto­ši mar­ku. To­brīd ma­na dzī­vok­ļa dur­vīm bi­ja sa­plī­su­si slē­dze­ne, tā­pēc dro­šī­bas no­lū­kos vi­su nau­du nē­sā­ju līdz­i. Ap­kal­po­jo­šais per­so­nāls pa­vi­sam pie­mir­sa, ka es­mu «po­lis tre­niņ­bik­sēs», un me­tās pa­lī­dzēt. Ne ti­kai uz­la­sī­ja nau­das zī­mes, bet arī at­ne­sa ka­fi­ju. Pēc tam sa­mek­lē­ja man uz­val­ku un kla­nī­da­mies pa­va­dī­ja līdz dur­vīm.

 Go­di­nā­ja par meis­ta­ru

Vā­ci­jā sa­pra­tu, ko no­zī­mē šau­ra spe­ci­ali­zā­ci­ja, kad cil­vēks orien­tē­jas ti­kai sa­vā pro­fe­si­jā. Reiz ar kā­du vā­cie­ti brau­cu pa lie­lo au­to­bā­ni, un vi­ņam au­to­ma­šī­nā ie­de­gās lam­pi­ņa, kas no­rā­dī­ja, ka ra­di­ato­rā nav ūdens. Viņš no­brau­ca ce­ļā ma­lā un ga­ta­vo­jās iz­saukt re­mont­bri­gā­di. Es vā­cie­tim tei­cu, ka ra­di­ato­rā nav ūdens, bet viņš ner­vo­zi jau­tā­ja: «Tu esi meis­tars?» Pa­skaid­ro­ju, ka ne­es­mu meis­tars, un viņš man de­va no­rā­dī­ju­mu: «Nu, tad pa­klu­sē!» Kad ie­ra­dās re­mont­bri­gā­de un ie­lē­ja ra­di­ato­rā ūde­ni, vā­cie­tis kļu­va dus­mīgs: «Nu, kā­pēc tu ne­tei­ci, ka esi meis­tars?!» Skaid­ro­ju, ka ne­es­mu ne­kāds meis­tars, bet viņš ne­li­kās mie­rā: «Nē, tu esi meis­tars. Tu zi­nā­ji, ka ra­di­ato­rā nav ūdens.» 

Kad kai­mi­ņie­nei elek­trī­bas skai­tī­tā­jā ie­li­ku jaun­u kor­ķi, pa vi­su ie­lu iz­pla­tī­jās sla­vi­no­šas ru­nas, ka es­mu bai­gais elek­tri­ķis. Ļau­dis man ne­sa la­bo­ša­nai gal­da lam­pas, glu­dek­ļus un pat da­to­rus. Kad stās­tī­ju, ka es­mu mu­zi­kants, vi­ņi ne­ti­cē­ja. 

Iz­de­mo­lē­ja kro­ga tu­ale­ti

 Kro­gu ap­mek­lē­ja arī kāds iz­bi­jis vā­cu tan­ku di­vī­zi­jas ko­man­die­ris, kas dzī­vo­ja Bra­zī­li­jā. Pēc ka­ra vi­ņu tie­sā­ja un iz­rai­dī­ja no valsts. Tie­sas sprie­dums pa­re­dzē­ja, ka viņš Vā­ci­jā drīkst uz­tu­rē­ties ti­kai trīs mē­ne­šus ga­dā. Par to vīrs bi­ja ļo­ti sa­šu­tis un bie­ži uz­svē­ra, ka ka­ra lai­kā bi­jis tan­kists, ne­vis slep­kav­nieks. Kat­ru ga­du viņš ie­ra­dās Vā­ci­jā un at­ļau­tos trīs mē­ne­šus lie­lā­ko­ties pa­va­dī­ja «Ras­pu­ti­nā». Kaut vecs vīrs, viņš bi­ja sa­gla­bā­jis ko­man­die­ra stā­ju un pa­vē­lo­šu bal­si.

Reiz res­to­rā­na īpaš­nieks Jā­nis Lip­šāns no Lat­vi­jas at­ve­da daž­ne­da­žā­dus pi­onie­ru un kom­jau­nie­šu ka­ro­gus, ar ku­riem iz­de­ko­rē­ja res­to­rā­na tu­ale­ti. Kad ko­man­die­ris ie­ra­dās res­to­rā­nā un ap­mek­lē­ja tu­ale­ti, no tu­rie­nes at­ska­nē­ja šaus­mī­gas la­mas un ska­ļi klie­dzie­ni. Ko­man­die­ris auro­ja un plē­sa nost ka­ro­gus. «Jums ti­kai te Hit­le­ra trūkst! Na­cis­tu un ko­mu­nis­tu dēļ es vairs ne­drīk­stu dzī­vot sa­vā dzim­te­nē!» Kad ko­man­die­ris bi­ja iz­tra­ko­jies, viņš at­vai­no­jās un pa­lū­dza vairs ne­ka­ri­nāt tu­ale­tē šā­dus ka­ro­gus.

Šū­ma­hers pa­sū­tī­ja ode­sie­šu dzies­mi­ņu

Kā­du­dien pus­i res­to­rā­na re­zer­vē­ja Pirm­ās for­mu­las zvaig­zne Mi­ha­els Šū­ma­hers un vi­ņa ko­man­das bied­ri. To­brīd spē­lē­ju pār­ī ar lat­vie­šu akor­de­onis­tu Gin­tu, kas bi­ja liels Pirm­ās for­mu­las fans. Ie­rau­got Šū­ma­he­ru, viņš bi­ja tik lie­lā sa­jūs­mā, ka ne­va­rē­ja pa­spē­lēt. Jā­pie­bilst, ka Vā­ci­jā nav tik iz­teik­ta sla­ve­nī­bu die­vi­nā­ša­na kā pie mums. Ci­ti res­to­rā­na ap­mek­lē­tā­ji mie­rī­gi ri­si­nā­ja sa­vas sa­ru­nas un zvaig­znei ne­pie­vēr­sa past­ip­ri­nā­tu uz­ma­nī­bu.

Sa­jūs­mi­nāts par sla­ve­nā pi­lo­ta at­ra­ša­nos res­to­rā­nā, Gints sa­cī­ja, ka vi­ņam Lat­vi­jā ne­viens ta­ču ne­ti­cēs, ka viņš spē­lē­jis Šū­ma­he­ram. Pēc kā­da brī­ža zvaig­zne pie­nā­ca un pa­lū­dza mums no­spē­lēt ode­sie­šu dzies­mi­ņu Me­so­je­dov­ska­ja uļi­ca. Kad bi­jām to iz­da­rī­ju­ši, Gints kļu­va pa­vi­sam skumjš un tei­ca, ka vi­ņam var­būt iz­do­sies Lat­vi­jā kā­dam ie­stās­tīt, ka kro­gā spē­lē­jis Šū­ma­he­ram, bet tam, ka Šū­ma­hers pa­sū­tī­jis Me­so­je­dov­ska­ja uļi­cu – ne­viens tik un tā ne­ti­cēs.

In­te­re­san­ti, ka dau­dzi vā­cie­ši la­bi orien­tē­jas krie­vu mū­zi­kā, it se­viš­ķi – krie­vu ro­man­cēs, jo vi­ņiem ļo­ti po­pu­lārs ir krie­vu ro­man­ču iz­pil­dī­tājs Hanss Ri­pers, kas pa­zīs­tams ar pseido­nī­mu Ivans Reb­rovs. Vā­ci­jā vi­ņa uz­stā­ša­nās rei­zēs sta­di­oni pār­pil­dī­ti, arī bi­ļe­tes mak­sā ie­vē­ro­ja­mi vai­rāk ne­kā Rie­tu­mu es­trā­des zvaig­žņu kon­cer­tos.

Res­to­rāns uz­gā­ja gai­sā

Kaut re­gu­lā­ri brau­cu uz Lat­vi­ju at­pūs­ties, man pie­grie­zās kro­ga mu­zi­kan­ta dzī­ve un pie­li­ku tai pun­ktu. Ģi­me­nē jau bi­ja pie­dzi­mu­šas trīs mei­tas, un es no­lē­mu pa­vi­sam at­griez­ties Lat­vi­jā.

Res­to­rā­na «Ras­pu­tins» vairs nav – tas uz­gā­ja gai­sā. Ja ne­mal­dos, sprā­dziens no­ti­ka kaut kad ap gad­sim­tu mi­ju. Tai mā­jā dzī­vo­ja arī kāds no Ru­mā­ni­jas emig­rē­jis vā­cie­tis – jauks pui­sis, ti­kai drus­ku blē­dīgs. Ne­zi­nu, ko viņš bi­ja sa­vā­rī­jis, bet par kaut kā­diem pār­kā­pu­miem vi­ņu no­lē­ma iz­likt no dzī­vok­ļa. Ie­ra­dās po­li­ci­ja, ta­ču viņš ne­vē­ra dur­vis. Tad po­li­cis­ti ar au­to­gē­nu sā­ka griezt dzelzs dur­vis, sa­vu­kārt pui­sis bļā­va, ka at­vērs gā­zes ven­ti­li. Viņš tie­šām tā arī iz­da­rī­ja, un mā­ja uz­gā­ja gai­sā. Sprā­dzie­nā gā­ja bo­jā di­vi po­li­cis­ti, bet pui­sis vē­lāk no­mi­ra slim­nī­cā. Par šo sprā­dzie­nu rā­dī­ja si­že­tu arī «Pa­no­rā­mā» un nez kā­pēc pie­mi­nē­ja krie­vu ma­fi­ju, ku­rai ta­jā mā­jā it kā esot pie­de­rē­jis krogs. 

Vē­lāk Rī­gā sa­ti­ku kro­ga īpaš­nie­ku Jā­ni Lip­šā­nu. Viņš sa­cī­ja, ka jū­tas no­gu­ris un ne­vē­las at­jau­not res­to­rā­nu. Pēc no­ti­ku­šā viņš pār­vā­cās dzī­vot uz Luk­sem­bur­gu.