Rakstnieces Vizmas Belševicas tēva baisais noslēpums. Viņa vārdu dzēsa no Billes ģimenes kapa pieminekļa…

Vizmas Belševicas tēvs viņai bija tas mīļais un labais, un tas spilgti parādījās arī grāmatā un filmā par mazo Billi. Ja mammucis allaž brēca un apsaukāja, tad papucis mierināja, ar savu lielo, silto roku sabužināja galvu un reiz pat iedeva divus latus, lai meitēns kārtīgi uzdzīvo.

Grāmatā Žanis Gūtmanis, bet dzīvē Jānis Belševics, bijis ātras dabas neveiksminieks. Pēc tam, kad paputēja viņa konditorejas bizness, strādājis gadījuma darbus. Ziema vai vasara – ar trīsriteni, kam piestiprināts grozs, izvadāja restorāniem vīnus. Un tur nedeva dzeramnaudu, bet dzeramo – katrā vietā pa mēriņam. Kad piedzērās, varēja arī sakauties. Un, kad mammucis pārlieku bruka virsū, ticis arī viņai.

Kaut gan Vizmas Belševicas tēvs Jānis Belševics apglabāts Anglijā, Dērbijā, viņa vārds tika iegravēts līdzās meitas un sievas vārdam piemineklī ģimenes atdusas vietā Raiņa kapos. Taču pāris nedēļu pēc pieminekļa uzstādīšanas tēlnieks Vilnis Titāns saņēmis rakstnieces vīra Zigurda Elsberga lūgumu – Jāņa Belševica vārdu no pieminekļa vajag izkalt.

Rakstnieces tuvinieki jau pēc viņas nāves Andrieva Ezergaiļa grāmatā par holokaustu atrada Jāņa Belševica vārdu Arāja komandas sarakstā…

Tātad rakstnieces senās aizdomas un nojautas par savu tēvu bija apstiprinājušās. Konkrētu pieradījumu un liecību tam, ka viņš bija kara noziedznieks, gan  nebija, taču, lai neaptumšotu sievas piemiņu, Zigurds Elsbergs nolēma Jāņa vārdu no ģimenes kapakmens dzēst.

Sākoties karam, Jānis Belševics iestājās vācu dienestā. Jau Belševicas pirmās grāmatas pirmajās lappusēs mammucis Billi lamā par «nolādētajām Gūtmaņu asinīm», bet, kad papucis pārnāk mājās frencī, kam uz atloka asins traips piecu santīmu lielumā, Billei jādomā vai šoreiz tās ir sakaušanās asinis. Vai arī TĀS asinis?

1944. gadā Jānis Belševics tika nosūtīts uz fronti, ievainots Kurzemes katlā un nokļuva Vācijas kara hospitāli. Pēc tam nonāca Anglijā, kur strādāja par ogļraci, iestājās Daugavas vanagos, bet

52 gadu vecumā no ogļu putekļiem nomira – viņu pieveica vēzis.

Laikā, kad tapa triloģijas otrā grāmata Bille un karš, Belševica dienasgrāmatā ierakstīja: «Strādāju pie grāmatas un baidos. (..) Jāatklāj tēvs. Tam sekos rakņāšanās, no kuras man bail, jo pasaulē ar vulfsonveidīgajiem panākts, ka latviešus uzskata vairs tikai par vienīgajiem kara noziedzniekiem. Un es – pavisam noteikti noziedznieka meita.»

Anete Piņķe

Vēsture un leģendas

Par ko raudāja Bille? Dzejnieces un rakstnieces Vizmas Belševicas skaudrais liktenis

Marta Kalniņa

Mantojums

«Piespiedu kārtā vācos laukā no dzimtajām mājām.» Dzejnieks Elsbergs pamet savas mātes Belševicas dzīvokli

Ralfs Dravnieks

Literatūra

Tulkotājs Jānis Elsbergs: Daudzi jūtas ieslodzīti savā ikdienā, savos mūžīgajos pienākumos