Rīga -2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
28
-
1
-
2
-
78
-
0
-
10
-
4
-
Viņi tā saauguši kopā, ka grūti atšķirt, kur beidzas viens un sākas otrs. «Mūsu prāti gadu laikā savienojušies, » smejas profesors.
Laulībā esat jau vairāk nekā pusgadsimtu. Atceraties, kā satikāties?
Irēna: 1960. gada vasarā gan es, gan Anatolijs, nepazīdami viens otru, stājāmies Rīgas Medicīnas institūtā. Todien bija eksāmens ķīmijā. Atceros – mēs, pārējie, vēl gaidījām savu kārtu, bet Anatolijs jau eksāmenu bija nokārtojis un saņēmis piecnieku. Šis neliela auguma lauku puika, kuram bija atkārušās ausis, ieskrēja auditorijā, kur bija vairāki simti cilvēku, un, uzskrējis visaugstākajā rindā, kliedza: «Pieci, pieci!» Uz mani viņš atstāja bravūrīgu un ļoti nepatīkamu iespaidu.
Kad visi jau bijām uzņemti, ieraudzīju, ka tas lielīgais bļauris iekļauts tajā pašā grupā, kurā es. Mācoties kopā sešus gadus, atklājās – viņš ir pilnīgi citāds cilvēks, nekā biju iedomājusies. Ļoti gudrs, ikvienā nodarbībā viņš bija tas, kurš diskutēja ar pasniedzēju, bet mēs pārējie – desmit piecpadsmit cilvēku – klusējām. Iekšēji bijām uz viņu dusmīgi par to, ka viņš neļāva pārējiem izteikties. Viņam vienmēr bija gatavas atbildes uz ikvienu jautājumu, un pasniedzēji arī parasti diskutēja tikai ar viņu.
Irēna bija tiešām skaista meitene, un ap viņu grozījās vairāki braši čaļi. Skaistuļi. Es taču nevarēju izskata ziņā konkurēt, tāpēc nācās izdomāt citādus paņēmienus, lai viņu nokantētu.
Reiz abas ar draudzeni un grupas biedri nospriedām: tā gan būs laimīga meitene, kura ar viņu apprecēsies. Neviena cita tik gudra, atvērta un droša čaļa kursā nav. Es viņu izvēlējos gudrības un godprātības dēļ.
Par «to laimīgo meiteni» kļuvu pēdējos augstskolas gados. Nekādas bildināšanas nebija, drīzāk savstarpēja vienošanās. Kad sākās sadale uz pirmajām darbavietām, Anatolijs izvēlējās Preiļus, kur viņam piedāvāja terapeita vietu. Man tur bija darbs kā infekcionistei. Pa studiju gadiem bijām tā saraduši, ka sapratām: mums jāpaliek kopā.
Anatolijs: Man atmiņā palicis kāds gaišs skats, kas no smadzenēm vairs nav izdzenams laukā. Dzīvojām kopmītnē – Irēnīte trešajā, es otrajā stāvā. Jau bijām pazīstami, kad viņa kādu darīšanu dēļ atnāca pie mūsu kursabiedra, kurš dzīvoja ar mani vienā istabā. Irēnīte pieklauvēja, pavēra durvis, norunāja savu sakāmo un tad aizgāja. Skatos, pēc viņas aiziešanas pārējie istabas biedri mēmi: eu, kas tā tāda bija?! Irēnīte ļoti efektīgi izskatījās. Un tad arī man pielēca – paga, paga, patiešām smukiņa.
Vēl tagad atceros, kā Irēnīti lencu. Piemēram, kolhoza talkā Salienā uzlīdu uz kādas lauku mājas jumta, uzkāpu uz skursteņa un tur sēdēju ar neaizdegtu cigāru rokā. Pašam šķita, ka skats ir varens… Visi skuķi no apakšas uz mani lūrēja, bet tie pārējie mani neinteresēja, tikai Irēna.
Viņa bija tiešām skaista meitene, un ap viņu grozījās vairāki braši čaļi. Skaistuļi. Es taču nevarēju izskata ziņā konkurēt, tāpēc nācās izdomāt citādus paņēmienus, lai viņu nokantētu.
Profesors vienmēr daudz laika veltījis un joprojām velta darbam. Kā ar to sadzīvojāt?
Irēna: Abi vienmēr esam bijuši noslogoti. Tiesa, sākumā bija visai interesanti – kaut arī bijām precējušies, Anatolijs uzskatīja, ka joprojām ir brīvs putns un ka viņam nekādi pienākumi un žņaugi no sievas puses nevar būt. Tobrīd domāju: varbūt viņš apprecējās pārāk jauns? Anatolijam bija tikai divdesmit trīs gadi. Bet nu… pierīvējāmies.
Arī ja strādāju pie datora vai skatos televīziju, ik pa laikam lienu pie sievas pabučāties. Vai paturēt viņu savās rokās.
Anatolijs: Labāk saiet kopā pēc iespējas jaunākiem cilvēkiem – vieglāk locīties un ar otru sapasēt. Lielu traču jau nebija, varbūt nelielas vārdu apmaiņas. Viņa teica – es esot uzskatījis, ka mana brīvība ir apcirpta. Nē! Es tikai iekritu ārsta darbā un mīlēju to tieši tāpat, kā mīlēju un visu laiku mīlu Irēnīti. Nē, es nebaidos šos vārdus teikt – ja no sirds saka, tie nekad nav banāli. Bet, strādājot Preiļu slimnīcā, bija vēl kāda lieta – to es tagad varu atzīties. Es biju nomocījies. Psiholoģiski noguris. Slimnieku bija daudz, slimnieki mira.
Gadījās, ka vienā dienā pat divi aizgāja. Varbūt manas vainas, varbūt citu iemeslu dēļ. Pārnākot mājās, jutos tiešām saguris. Varbūt tāpēc, Irēnīt, tev radās iespaids, ka tikai pieprasu savu. Mēs gan ar Irēnīti nekad neesam bijuši lieli strīdnieki. Jau agri sapratu – ja notiek vārdu pārmaiņa, jāpadomā: kāpēc tas otrs cilvēks tā uzskata? Iejušanās otra cilvēka ādā ļoti palīdz.
Profesors zināms arī kā lielisks stāstnieks, sabiedrības dvēsele. Bet ir arī mājas dzīve, ikdienas pelēkā nokrāsa.
Irēna: Man draudzenes, paziņas daudzkārt teikušas: Irēnīt, cik tu esi laimīga, ka tev tāds vīrs! Tu noteikti mājās smejies vienā smiešanā. Tāds iespaids tāpēc, ka Anatols patiešām ir sabiedrības dvēsele. Ikreiz sabiedrībā viņam ir rokā akordeons vai viņš kāpj uz galda un dzied.
Anekdotes un piedzīvojumus stāsta, visi smejas un bēdājas, ja Anatols neierodas. Bet mājās jau tā nav. Viņš izrunājas ar cilvēkiem, nolasa divas trīs stundas garas lekcijas un vairs nemaz negrib runāt. Viņš tik ļoti atdodas darbam – to redzu pēc lekcijām, uz kurām nereti viņam braucu līdzi. Beidzot runāt, ne tikai Anatolija krekls, bet arī žakete ir izmirkusi sviedros. Tad es saprotu – kā es varu gribēt, lai viņš vēl runā arī mājās. Tur esam kā divas klusējošas salas. Viens otru lieki netraucējam.
Anatolijs: Sarunājamies, protams, bet ne jau bezgalīgi. Kādu jociņu jau es arī palaižu, citādi nemāku. Laikam raksturs tāds vai gēni, ka man nepatīk lietas darīt pa roku galam, pavirši. Reizēm Irēnīte rājas, kāpēc es tik ilgi konsultēju slimnieku. Bet citādi nevaru, tāpat ar lekcijām. Lai noturētu auditorijas uzmanību, vajadzīgs kaut kas īpašs. Rezultāts ir piesvīdis krekls. Jāvelk atkal jauns. To gan es neatceros, kad pēdējoreiz būtu mazgājis savu kreklu. Varbūt studiju gados…
Irēna: Tavs pienākums, protams, nav mazgāt kreklus. Tavs pienākums ir strādāt savu darbu.
Bet jums, Irēna, taču arī vienmēr bijis darbs!
Irēna: Jā, bet paspēju visu. Tagad brīnos, kā to varēju. Bērni bija mazi, veikalos nekā nebija, rindas bija jāizstāv, tādu veļasmašīnu kā tagad nebija… Bet nebiju baltrocīte, biju lauku meitene, spēka pilna un sapratu – man ar visu jātiek galā vienai, neviens palīgā nenāks. Man bija svarīgi, lai Anatols veidotu zinātnisko karjeru – viņš tai bija radīts. Tik gudrs cilvēks! Vienīgais, par ko sāp sirds, – varējām vairāk uzmanības veltīt bērniem. Pirmajā vietā mums diemžēl bija darbs, tāpēc bērni bija cietēji.
Viņš tik ļoti atdodas darbam – to redzu pēc lekcijām, uz kurām nereti viņam braucu līdzi. Beidzot runāt, ne tikai Anatolija krekls, bet arī žakete ir izmirkusi sviedros. Tad es saprotu – kā es varu gribēt, lai viņš vēl runā arī mājās.
Anatolijs: Jā, biežāk varējām parunāt ar bērniem, kā to tagad ar mūsu mazbērniem dara viņu vecāki. Mēs to darījām stipri maz. Taču tas, ka bērnus un mazbērnus ļoti mīlam, gan ir fakts.
Irēna: Vēl šovasar runājām ar meitu – no savas bērnības viņa atceroties tikai to, ka tēvs vienmēr sēdējis pie rakstāmgalda un rakstījis. Patiešām – kad bērni bija mazi, viņš aizstāvēja gan kandidāta, gan doktora disertāciju. Pārnācis no darba, vēl astoņas deviņas stundas sēdēja pie rakstāmmašīnas un rakstīja.
Gāja gulēt, kad sāka dziedāt lakstīgalas. Kādu stundu pagulēja un atkal uz darbu. Pēc tam uzrakstītajā abi labojām kļūdas, pārlasījām. Lai cik sportisks, no ilgās sēdēšanas Anatolam pampa kājas.
Anatolijs: Mēs ar bērniem Irēnītei palīdzējām tādā veidā, ka nebijām stipri gražīgi. Redzēdami, ka viņai klājas grūti, necentāmies izdzīt ar kādām liekām prasībām. Arī tagad Irēnīte man ļoti daudz palīdz. Ļoti!
Anatolijs uzbūvēja savu zinātnisko karjeru, bet jūs taču arī būtu varējusi…
Irēna: Nē, nē. Mums laimējās tai ziņā, ka mana būtība netiecās pēc nopietniem zinātniskiem darbiem. Biju ļoti apmierināta ar savu praktisko darbu – trīsdesmit četrus gadus nostrādāju asins pārliešanas stacijā. Tas darbs man ļoti patika.
Anatolijs: Cilvēki taču ir dažādi. Mums laimējies tai ziņā, ka savu dzīvi esam sabūvējuši tā, ka viens papildina otru. Pat tagad, vecuma gados, un tagad varbūt pat īpaši. Paldies tev, draudziņ! Viņa atnāk man līdzi uz lekciju, ar lielu interesi paklausās, gūst sev ko jaunu. Pēc tam savāc manas mantas.
Irēna: Jā, kādreiz aizmirst brilles vai zibatmiņu un pats pakaļ nebrauc. Sūta mani! Tu sagādā man darbu, Anatol.
Visu mūžu esmu darījusi darbu, kas man patīk, arī rūpes par ģimeni, Anatolu uztveru kā pašsaprotamas. Tāpēc, nē, nav bijis nekādas upurēšanās.
Kopīgi esat pārvarējuši arī grūtus brīžus.
Irēna: Pirms vairākiem gadiem pēc brauciena uz Ķīnu Anatols smagi saslima, atteicās funkcionēt nieres, viņš bija pieslēgts pie mākslīgās nieres. Toreiz ārsti nekādas cerības nedeva. Kad tev tā pasaka… Sajūta tai brīdī ir drausmīga. Tas liek pārdomāt visu dzīvi.
Arī pirms diviem gadiem Anatolam bija ļoti smagas veselības problēmas. Viņš krita, un pēc šī kritiena bija nepieciešama smadzeņu operācija. Kādas piecas dienas viņš bija reanimācijā bez samaņas. Pēc tam bija nepieciešama ilgstoša ārstēšanās slimnīcā. Dakteri atkal sacīja: «Mēs nedodam nekādas cerības.» Viņš nevarēja paiet, pakustināt labo roku – tā bija pusparalizēta.
Cerības deva un nostādīja uz kājām Vaivaru rehabilitācijas centra speciālisti. Taču vēl kādu laiku vadāju viņu aiz rokas, lai nekristu atkal. Pēc pusgada vīrs sāka normāli staigāt, arī roka sāka kustēties. Paldies Dievam, viss ir normalizējies – Anatols var strādāt, rakstīt, runāt, arī uzdziedāt un pat akordeonu uzspēlēt.
Tāpat bijis arī izsīkuma sindroms, kura dēļ jāguļ slimnīcā. Anatols bieži pārvērtē savus spēkus. Jūtu, kad viņam vajadzētu atpūsties, bet viņš jau mani neklausa… Tas gan – Anatols ir ļoti uzņēmīgs un neatlaidīgs. Pat no grūtākās situācijas izkārpīsies.
Anatols: Cilvēka iespējas ir bezgalīgas – esmu tam piemērs. Tagad skrienu trīsdesmit kilometru, un man nekas nekaiš. Liktenim, dzīvei un Irēnītei paldies, ka visos grūtajos brīžos man blakus bijis draugs. Starp mums ir ne tikai mīlestība, viņa patiešām ir arī mans draugs. Tas daudz nozīmē. Tad arī rodas spēks, lai darītu. Tu biji pašaizliedzīga, palīdzēji. Tāpat kā daudzkārt dzīvē… Bez tevis daudz kas nebūtu iespējams.
Irēna: Mani skumdina tikai tas, ka kopā nevaram aiziet izklaidēties. Viņš vienmēr izvairās un iesaka iet kopā ar draudzenēm.
Anatolijs: Tas tiesa, sagriežu žēlas acis un lūdzu piedot. Nav tā, ka negribētu iet, bet vai nu gribas atpūsties, vai darbam kas jāpadara.
Dzīve blakus ģēnijam prasa uzupurēšanos?
Irēna: Visu mūžu esmu darījusi darbu, kas man patīk, arī rūpes par ģimeni, Anatolu uztveru kā pašsaprotamas. Tāpēc, nē, nav bijis nekādas upurēšanās. Tik patīkami, ka bērni ik pa laikam palūdz palīdzēt viņu bērnus pieskatīt. Tā iegājies, ka meitas ģimene reizi nedēļā nāk pie mums vakariņās – kas var būt vēl jaukāks! Turklāt pirms septiņiem gadiem, kad aizgāju pensijā, sapratu, cik daudz ir nelasītu grāmatu, neredzētu izrāžu, izstāžu!
Anatols: Cik daudz nedzirdētu manu lekciju!
Irēna: Jā, arī tās! Tiešām ar lielu interesi tajās ieklausos. Un vēl – sešus gadus apmeklēju fantastiskas nodarbības Stradiņa universitātes Inteliģences akadēmijā. Tās man atvēra jaunu pasauli attiecībā uz mūziku, mākslu, uzvedību, ģērbšanos. Pirmdienu vakaros, pārnākot mājās, bez mitas stāstīju vīram savus iespaidus.
Anatols: Kaut kādā veidā mūsu prāti savienojušies, un viens otru ļoti izprotam. Pat ja ir kādas nelielas vārdu pārmaiņas, tas nav uz ilgu. Un, jā, varu atzīties – arī ja strādāju pie datora vai skatos televīziju, ik pa laikam lienu pie sievas pabučāties. Vai paturēt viņu savās rokās. Un, ja manam draudziņam kāda ķēpa sanākusi, arī mēģinu palīdzēt. Uzupurēties otra dēļ – nē, tas nav ne manā, ne Irēnas raksturā.
Palīdzam viens otram un ar lielu prieku. Un viens otram neapnīkam. Ja Irēna izgājusi, vienmēr ļoti gaidu viņu pārnākam. Domāju, tas tāpēc, ka abiem ir savas intereses, interesanta dzīve ārpus mājām. Cilvēkam jāatrod nodarbošanās un jākustina smadzenes.
Irēna: Par upuriem nav runas, man vienkārši Anatolam jāpalīdz. Viņš ir tik izklaidīgs. Vienu dienu pošas uz darbu un nevar uzvilkt kurpes. Sarāju: «Nu kāpēc tu manas velc?!» (Smejas.) Un tā haotiskā plānošana… Tāpēc man jābūt kontrolierei.
