Rīga +7°C 
Cienīts un mīlēts estrādes mākslinieks. Elegants un šarmants cauri laikiem. Ko Žoržs Siksna tagad dara?
Mēs tiekamies VEF Kultūras pilī, kur Žoržs Siksna ierodas gandrīz ik darbdienu – viņam ir sava vokālā studija, un notiek mēģinājumi ar savu ansambli. Viņš joprojām ir pieprasīts mākslinieks: regulāri uzstājas Ķirsona kunga Krasta ielas „Lido”, dažādos lietišķos, saviesīgos un privātos pasākumos, baznīcās, klubos un restorānos. Žoržam ir maiga balss, dzēlīgs humors un principiāla dzīves pozīcija. Viņš piekrīt mazliet ar savu dzīvi dalīties, bet sev būtisko no apkārtējo ziņkārības sargā kā ērglis savu mazo putnēnu. Arī šajā ziņā laika gaitā nekas nav mainījies.
Uz kuģa un teātrī
«Kas manā dzīvē pēdējā laikā interesants noticis?» Žoržs domīgi pārvaicā. Dzidri iesmejas un saka : «Kādu laiku kā īstens latvietis es «braucu jūriņā». Dziedāju uz kuģa Baltic Kristina. Darbs – reizi nedēļā, darbdienā. Man patika. Dažreiz šūpo vairāk, citreiz mazāk, publika vairāk vai mazāk atsaucīga, nereti arī diezgan daudz iereibušo. Ceļojošam māksliniekam galvenais ir pievērst un noturēt uzmanību ik reizi no jauna. Ir viegli dziedāt «savā teritorijā», tiem, kas tevi pazīst un mīl, – tev jau aplaudē, tiklīdz parādies uz skatuves. Un viegli izlikties, ka dziedi, ja skan fonogramma, bet tu tikai plāti muti, kā to, piemēram, kādā vērienīgā Krievijas šovā, kas tradicionāli notiek Jūrmalā, dara daudzi, kuri sevi uzskata par popzvaigznēm. Man uz kuģa katrā reisā visu vajadzēja sākt no jauna, kā pirmoreiz mūžā, jo cilvēki, kas kuģoja, nāca uz restorānu, kur uzstājos, atpūsties, nevis speciāli mani klausīties. Norvēģi, zviedri, somi, vācieši, lietuvieši un igauņi, kas par mani nekad neko nebija dzirdējuši, mans vārds viņiem neko neizteica. Man tā bija lieliska skola un nebeidzams treniņš divarpus gadu garumā, kā iemantot klausītāju uzmanību. Priecājos, ka tas izdevās. Nekāda noslēpuma jau nav – es nehalturēju, un klausītājs to uzreiz jūt.»
Žoržs ir aizrāvies stāstot, bet vienā mirklī sevi strikti pārtrauc. «Tas laiks ir pagājis, un es par to neskumstu,» viņš rezumē. «Jādzīvo tagadnē un nākotnei, nav ko skatīties atpakaļ. Vienīgi žēl, ka šo kuģa līniju tik viegli atdeva igauņiem. Viņi tagad aicina uzstāties bulgāru un rumāņu māksliniekus, nevis savējos, nevis no Baltijas. Igauņi, tāpat arī lietuvieši, vienmēr vairāk ir domājuši par sevi, nevis tuvākajiem kaimiņiem. Mēs par maz esam patrioti.»
Nākamā Žorža dzīves epizode ir līdzīga. Lai gan sākums bija spožs un daudzsološs. «Tā bija nejaušība. Reiz Jūrmalā, Majoros, uz ielas mani uzrunāja diriģents Ilmārs Lapiņš, kurš strādāja Klaipēdas muzikālajā teātrī. «Vai jums nav pienācis laiks dziedāt nopietni?» viņš jautāja. Atbildēju – ar lielāko prieku! Mans vokālais skolotājs – izcilais pedagogs Leonīds Zahodņiks – trīsdesmitajos gados dziedāšanu trīs gadus bija mācījies pie itāļu meistara Salvatores Salvati. Septiņdesmito gadu vidū viņš skoloja mūsu estrādes zvaigznes Noru Bumbieri, Viktoru Lapčenoku, Margaritu Vilcāni, Ojāru Grīnbergu, Andreju Lihtenbergu. Latviešu estrādes mūzika tolaik bija augstā līmenī. Šajā «vilcienā» paspēja ielēkt Aija Kukule, Ingus Pētersons, Mirdza Zīvere, Olga Pīrāga un Imants Vanzovičs. Arī man laimējās. Zahodņiks man iemācīja dziedāt klasisko mūziku. Tāpēc tie divi gadi Klaipēdas muzikālajā teātrī bija sevišķi interesants periods. Skaista mūzika un teātra māksla, atsaucīga publika, kas spēj novērtēt mūzikas pērles. Bet arī viss brīnišķīgais reiz beidzas. Mainījās teātra vadība. Jaunajiem vairāk pa prātam bija operetes. Man dilemma – vai nu turpinu uzstāties lietuviešu valodā, vai dodos prom. Man nekas nav pret citu tautu valodām, tās visas ir skaistas. Turklāt esmu dzīvojis Augstkalnē, pie pašas Lietuvas robežas, un mani senči prata lietuviski. Tomēr uzstāties tikai lietuviešu valodā man likās kā zaudēt savu patību, un tāpēc es braucu mājās.»
Žoržam ir stipri izteikts taisnīgums. Viņa pirmais un galvenais dzīves bauslis ir vectēva kādreiz sacītais: «Tikai nepaliec par tingeltangelmākslinieku!» Tas nav vienkārši, jo, kā zināms, «mūziku pasūta tas, kas maksā». Īpaši tas attiecas uz neatkarīgo mākslinieku – tādu, kuram nav regulāru garantētu ienākumu. Kā Žoržam. Bet viņš nekurn, gluži otrādi – izskatās apmierināts, jo pats ir savas dzīves saimnieks.
Tingeltangels?
Maksimālists it visā – tā Žoržu raksturo bijušie kolēģi. Un profesionāli atzīst, ka viņš ļoti daudz strādā ar sevi. Dziedātājiem ar laiku balss «noslīd», bet Žoržam tā ir tikpat tīra kā senāk. Jo viņš par to diendienā gādā. «Viņam ir bijuši labi pedagogi, tomēr galvenais ir viņa apbrīnojamā pašdisciplīna un mērķtiecība,» teic kāds dziedātājs, kas reiz bija slavas zenītā, bet nu paškritiski atzīst, ka «sen jau kā iesūbējis». Žoržs uzsver, ka vokālista formu spēj uzturēt nopietnais repertuārs, un ar nožēlu piebilst, ka pēdējais bel canto pārstāvis Latvijā bijis Jānis Zābers. Viņš skumji pasmaida, sakot: «Vectēvs man bieži atkārtoja: «Čibuli, nepaliec par tingeltangelmākslinieku!» Viņš dziedāja korī un gribēja kļūt par vijolnieku. Viņš uz mani cerēja, jo es mācījos mūzikas skolā. Diemžēl zināmā mērā es tomēr esmu kļuvis par tingeltangelmākslinieku, jo estrādi jau uzskata par vieglo žanru. Kaut gan es cenšos dziedāt arī nopietno mūziku. Bet vispār es sevi uzskatu par veiksminieku, jo varu darīt darbu, kas man patīk un kur nav robežu, kad jāapstājas – uz mākslinieku tās neattiecas. Taču tas nenozīmē, ka esmu pašapmierināts Narciss. Dzirdot, ka daži kolēģi saka: «Vai, cik es labi es nodziedāju!», man uzmetas zosāda. Es domāju – nedod, Dievs, ka es kādreiz tā domāšu un publiski sacīšu! Kad mākslinieks savā radošajā attīstībā apstājas, tad ar viņu ir cauri – viņš vairs nav mākslinieks. Ko nozīmē skaisti nodziedāt vai nospēlēt? Viss ir salīdzinājumā, mākslā jo īpaši. Katru brīvu brīdi televizorā skatos mūzikas kanālu Mezzo, kur nepārtraukti skan burvīga nopietnā mūzika, džezs, koncerti, uzstājas mākslinieki leģendas, izcili diriģenti, teicami orķestri. Televīzijas skatītājiem ir iespēja vērot arī mēģinājumus. Laba skola! Iespējams, es esmu vairāk racionāls, nevis jūsmīgs, kā daudzi citi mākslinieki – varbūt tāpēc, ka nāku no amatnieku dzimtas un manī ir amatnieka gars, gribu savas prasmes pilnveidot un noslīpēt. Māte mācīja – ja vēlas dzīvē kaut ko sasniegt, tas jādara visu mūžu. Kad sāku darboties estrādē, man bija iespēja strādāt ar izciliem mūziķiem, kuri nemitīgi pilnveidoja savu talantu, spēlēdami džeza klubos, Latvijas Radio bigbendā: Boldirevs, Rozenbergs, Raubiško, Straume… Tagad tādi talanti vairs nerodas – nav otra Raimonda Paula, Aleksandra Kublinska, Zigmara Liepiņa… Daži ir, bet par maz pat mazai valstij. Jaunās «zvaigznes» saņem lielus honorārus, un viņiem nav dzinuļa skoloties tālāk – viņi cenšas nepalaist garām iespējas, jo šodien tās ir, bet rīt var nebūt. Viendienīša filozofija. Un vispār man šķiet, ka mūsu inteliģence ir pārāk kūtra sevis garīgajā pilnveidošanā. Bez mākslas nedrīkst! Pētot vēsturi, esmu uzzinājis, ka pirmskara gados slaveni dakteri, skolotāji un lauku inteliģence bija zinoši ne tikai savā jomā, bet aizrāvās ar dažādām mākslām – brīvajā laikā mācījās, piemēram, gleznot, spēlēt klavieres. Mūsu prezidents un politiķi garīgi bagātinātos, ja, teiksim, ņemtu privātstundas pie Raimonda Paula vai kāda cita mākslinieka. Un tad neviens viņiem nevarētu pārmest, ka šie cilvēki pieņem tukšus lēmumus, viņiem pietrūkst sirds kultūras un skaistuma izpratnes.»
Tikpat aizrautīgi kā par mūziku Žoržs runā… par zirgiem. Tie viņam patīk kopš bērnības – vienmēr ar labpatiku vērojis, kā uz dzirnavām ar zirgiem veda graudu maisus. Arī Tērvetē, kur dzīvo Žorža krustmāte, vienmēr ir bijuši skaisti sporta zirgi. «Ja es varētu atļauties,» viņš saka, „man tāpat kā izcilajam tenoram Pavaroti būtu zirgi. Bet, ja man būtu labāka redze, es ietu medībās. Krustmāte stāsta – tagad laukos saradies daudz lapsu, taču nav vairs mednieku, kas ar tām tiktu galā. Neticami – nav vairs vīriešu, kas ņemtu plinti un ietu medībās!”
Nedodiet Gailim pistoli!
Viņš šķiet… nu, tāds pārāk pareizs. Vai Žoržam Siksnam piemīt netikumi? Viņš labprāt uzskaita: reizēm pārņem balta skaudība, patīk sievietes, un tāpēc viņam nereti piedēvē brunču mednieka slavu, bet visgrūtāk esot apvaldīt straujo dabu. «Es nespēju noskaitīt līdz desmit. Zinu, ka vajadzētu, ka pašam tad būtu vieglāk dzīvot, bet – nesanāk, tālāk par trīs parasti netieku. Aizsvilstos un nezinu mēru,»Žoržs vaļsirdīgi stāsta. Deviņdesmito gadu sākumā viesnīcas «Rīga» bārā, kur vakaros uzstājies, viņš sastapies ar dažiem «ašajiem zēniem», kuri gribējuši būt noteicēji it visā. «Zināju, ka no viņiem varu riktīgi norauties, tomēr tas mani neatturēja. Sazvanīju cilvēku, kas spēja ietekmēt, un lūdzu, lai no pulksten vienpadsmitiem vakarā, kad es uzstājos, šie bandīti – krievu valodā ir precīzs vārds otmorozki* – tur neatrastos. Iedomājieties – man izdevās to panākt! Kad es vakarā ierados, viņi negribīgi, tomēr piecēlās no savām iesildītajām vietām un devās prom. Visu ko sev veltītu tāpēc dzirdēju – sauca mani nacionaļist, fašist. Vai man bija bail? Uz to brīdi ne. Kā nekā esmu taču dzimis Gaiļa gadā. Kad mani nokaitina, dodiet man pistoli! Par nožēlu, daudzi šie otmorozki arī vēl šodien piesārņo mūsu vidi. Tātad nav neviena, kas ierādītu viņiem īsto vietu. Kāpēc? Tāpēc ka esam bailīgi. Godīgam cilvēkam savā zemē ne no kā nevajadzētu baidīties, un viņš nedrīkstētu būt gļēvulis. Gadās, ka arī man dūša saskrien papēžos, bet tad es sev atgādinu kādu epizodi no bērnības. Es dzīvoju laukos, mums mājās bija liels suns. Kad ar viņu devos gar kaimiņu māju, viņu mazais šunelis tik drosmīgi sargāja savu teritoriju, ka mans lielais no viņa baidījās. Tas attiecas arī uz tautām. Nav svarīgi, liela vai maza, bet sava zeme jāsargā, jāaizstāv. Un neviena priekšā nav bijīgi jāklanās, vienalga, vai viņš ir valstsvīrs vai deputāts. Arī šiem cilvēkiem jāaizrāda, ja viņiem nav taisnība. Iepriekšējais premjers reiz publiski teica: kas tad tā par naudu – 650 latu –, lai brauktu strādāt uz Īriju! Varbūt viņam tas šķiet smieklīgi maz, un viņš tik daudz pelnīja jau piektajā klasē, taču premjers tā nedrīkst teikt! Un deputāti tāpat! Un vēlētāji nedrīkst izlikties, ka to nav dzirdējuši! Jebkura pilsoņa pienākums, ejot garām Saeimai vai uz ielas sastopot kādu no «simts gudrajiem», ir nekautrējoties paņemt viņu pie rokas un pajautāt: «Kāpēc man klājas tik slikti?» Lai viņš stāsta! Un, ja viņš grib ātrāk iekāpt savā sešsimtajā vai deviņsimtajā mersī vai citā glaunā mašīnā, pavaicājiet viņam: «Par kādu naudu tu, dēls, savos trīsdesmit gados to nopirki?» Es arī pats tā daru – esmu, piemēram, uzrunājis jauniešus, jautājot: «Kas jums ir par biznesu, ka varat braukt ar tik labu mašīnu – papus bagāts vai narkotikas tirgojat?» Deputātiem, kuri mani aicināja dziedāt savās pirmsvēlēšanu kampaņās, bet pēc mēneša uz ielas gāja man garām kā tukšai vietai, nekautrējoties skaļi uzsaucu: «Labdien, puikas!» – jo viņi ir jaunāki par mani – «Vai mani vairs nepazīstat?» Ja tā pajautā, šie cilvēki vismaz sakautrējas. Cīnīties pret nekaunību var tikai ar tiem pašiem līdzekļiem!»
Dāvana sievietei
Atšķirībā no daudziem estrādes māksliniekiem Žoržs pieder cīruļiem. Ceļas agri, ievingrina balsi, vingro. «Pēc mana izskata varbūt to īsti nevar pamanīt,» viņš paškritiski pavelk sevi uz zoba. Lai gan izskatās labi – laiks pret viņu ir saudzīgs, un es māksliniekam nevaicāju, kā un vai vispār viņš pagājušajā vasarā svinēja savu piecdesmit gadu jubileju. «Man pašam par visu jārūpējas, jo neviens uz paplātes neko nepasniedz. Es cienu savu klausītāju un nespētu uzstāties ielas apavos un ikdienas apģērbā, kā to diemžēl dara ne viena vien jaunā zvaigzne. Man tas nav pieņemami,»viņš ir kategorisks.
Ikdienā Žoržs strādā VEF Kultūras pilī, kur viņam ir vokālā studija un tikai daži audzēkņi. Vairāk viņš neuzņem, jo, viņaprāt, regulāri koncertējošs mākslinieks visiem nespēj veltīt pietiekami daudz uzmanības. Žoržs ir pieradis, ka viņu «dāvina». Parasti sievietēm. Žoržs šarmē kā jaunas, tā arī vairs ne tik jaunās. Pie sievietēm, kas viņgad pulcējās «Svara vērotāju» nometnē, mākslinieks ieradās, katrai pasniedzot pa sarkanai rozei, un visām kopā nodziedāja dziesmu. Dāmas kusa viņa uzmanības saulītē un nebeidza vien sajūsmināties par savu skatuves elku. Mazas meitenītes aizrautīgi aplaudē viņa atveidotajam kanārijputniņam Cīpam «Putnu operā». Ik pa laikam turīgie mazbērni Žoržu Siksnu «uzdāvina» savām vecmāmiņām. Viņnedēļ atkal kāds mazdēls savējai astoņdesmit gadu jubilejā kā vienreizīgu pārsteigumu bija sarūpējis viņas mīļākā dziedātāja uzstāšanos. «Šis vīrietis man atklāti pateica – pirms tam ar vecomāti aprunājies, un viņa sacījusi: «Nu kam man jubilejā vēl kādu lietu, kaut visskaistāko un dārgāko! Labāk kaut ko sirdij.» Mazdēls atcerējies, ka vecmāmiņa allaž ir jūsmojusi par Žoržu Siksnu. «Man liekas – skaista dāvana. Es šai kundzei no sirds nodziedāju dažas apsveikuma dziesmas,» viņš pasmaida.
Starp citu, deviņdesmito gadu sākumā, kad valsts ekonomikā bija krīze un daudziem sadzīves apstākļi diezgan sarežģīti, Žoržu Siksnu kādu ziemu izmitināja… vecļaužu pansionāts. Šo laiku viņš atceras ar smaidu: «Tas bija toreiz, kad daudzi jūsmoja par «Godmaņa krāsniņām». Man tās nebija, un dzīvoklī salu. Šad tad uzstājos vecļaužu pansionātā, un viņi man piedāvāja bārteru – es lai viņiem dziedu, un man par to piešķirs istabiņu. Pieņēmu šo piedāvājumu ar pateicību, un tā es to ziemu siltumā, aprūpē un klausītāju mīlestībā pavadīju.»
Kreklu gludināšana
Žoržs izskatās perfekts un pats atzīst, ka viņam esot nešpetna pedanta daba. Allaž tik precīzs, ka pēc viņa gluži vai pulksteni var noregulēt, un akurāts. «Vai savus skatuves kreklus gludināt un iestīvināt pats?» ziņkāroju. Netīšām esmu trāpījusi vājā vietā. Žoržs noskurinās un skaļi iesaucas: «Es centīšos, lai man nekad nav jāgludina krekli!” Viņš šos vārdus noskalda pa zilbēm. Tas izklausās komiski, un es nenoturos neiesmējusies. Viņš arī smejas un vaļsirdīgi saka: «Man patiešām tas ļoti, ļoti nepatīk. Taču perfekti neizgludināts krekls, apspūruši diedziņi, pat niecīgs traips varētu sabojāt man uzstāšanos – man šķistu, ka klausītāji uz to vien skatās… Nē, es pat domāt negribu, kas notiktu, ja tā gadītos! Par laimi, mana cienītā ļoti labi ar to visu tiek galā.»
Durvis uz personisko ir mazliet pavērušās, tomēr mākslinieks, šķiet, tajās ir ielicis kāju un tālāk negrib laist. Kāda no viņa bijušajām kolēģēm sacīja – Žoržs vienmēr ir atraktīvs, ar labu humora izjūtu, izpalīdzīgs, bet, tiklīdz sarunas ievirzās par personisko, tā viņš «paslēpjas seifā». Nekad un nevienam nav ļauts tur ielūkoties. «Nav jau gluži tā, ka viņam izdodas visu noslēpt – pasaule jau ir maza, un visi par visiem vairāk vai mazāk tomēr zina,» viņa piebilst un sievišķīgi vaļsirdīgi izstāsta dažus „noslēpumus». «Bet, ja Žoržs pats jums to nepasacīs, lūdzu, nerakstiet!» viņa kaismīgi lūdz.
Arī mūsu sarunā mākslinieks pats sev ir noteicis vaļsirdības robežu. Skopi pavēsta faktus: Inese ir bijusi mākslas vingrotāja, kopā viņi ir jau divdesmit septiņus gadus, precējušies nav, bērnu arī nav. «Tā ir labi, atļaujiet radošiem cilvēkiem tā!» viņš mazliet patētiski iesaucas. «Man bija neveiksmīga laulība pusgadu, un man ar to pilnīgi pietiek visam mūžam,» viņš piemetina un iesmejas: «Zināt, kas ir interesanti? Nesen man Jūrmalas zagsā laulības ceremonijā bija jānodzied pāris dziesmu. Es meklēju to ielu, to ēku, un uzreiz neizdevās. Tad piepeši ieraudzīju… Skaistā vietā Lielupē… Smieklīgi! Jo es to biju pilnīgi aizmirsis! Izrādās, tur nekas nav mainījies, viss ir tāpat kā toreiz, kad es divdesmit gadu vecumā laulājos…»
Kur palika mīlestība? Žoržs mazliet teatrāli atmet ar roku: «Kāda divdesmit gados var būt mīlestība! Aizraušanās. Būtu es klausījis sirdij… Vai – ja būtu bijis kāds gudrs cilvēks, kas atrunātu no precēšanās… Taču padomju laikos apprecēties nozīmēja, ka esi kārtīgs pilsonis. Nedēļas laikā izlēmām, ka jāprecas, pēc pusgada sapratām, ka būs labāk, ja izšķirsimies, un abi bijām laimīgi, kad beidzot tas bija noticis. Mēs vienkārši nebijām radīti viens otram, atšķirīgas mentalitātes. Un izrādījās…
Žoržs daudznozīmīgi pasmaida, ietur mākslinieka cienīgu pauzi un savā ironiskajā manierē paziņo: «Izrādījās, ka Mendelsona kāzu maršs, kad tas skan personiski, ir briesmīgs. Es nekad vairs to negribētu dzirdēt!»
«Un ar laiku par to var arī pasmieties,» viņš mazliet skumji piebilst.
