«Pāri gaišām melodijām slīd sēru plīvuris.» Komponista Emīla Dārziņa traģiskais liktenis

Mātes mīļais dēls

«Pāri gaišām melodijām slīd sēru plīvuris, bet pāri skumjām melodijām – gaismas mirdzums. Savāds rudens skaistums elpo Dārziņa dziesmās. Pat viņa baltās mīlestības pierasotās dziesmās jūtama kādu sāpju smeldze,» apcerē par Emīlu Dārziņu rakstījusi Zenta Mauriņa. Viņa atstājusi arī skaidri iedomājamu Dārziņa tēlu: «Liels no auguma, slaiks, blonds, viegli viļņainiem, kupliem matiem, kuros it kā aizķērušies saules stari, pareiziem sejas pantiem, mazliet piemiegtām acīm, vāri smalkjūtīgs, ar skaidru, skanīgu sirdi, sirdsšķīsts kā Poruka Pērļu zvejnieks, mazrunīgs, sevī nogrimis, īsti latvisks savā vienkāršībā un klusumā.»

1875. gada 22. oktobrī (pēc jaunā stila – 3. novembrī), Emīlam piedzimstot, liktenis viņam šūpulī ielicis nesavtīgu mātes mīlestību, mūzikas skaistuma izjūtu un traģisku dzīves apjausmu. Tā Emīlītim, kā māte visu mūžu viņu sauca, tika mantojumā no viņas – vistuvākā cilvēka, kāds Emīlam visus viņa nepilnos trīsdesmit piecus gadus bija māte. Nākusi no Piebalgā lielās Laimiņu dzimtas, kurā uzaugusi saticībā un darbā sastrādātā labā iztikšanā, septiņpadsmit gados pret pašas gribu izprecināta divpadsmit gadus par sevi vecākam Jaunpiebalgas skolotājam Andžam Dārziņam, Marija sāka savu sievas mūžu ar skumjām sirdī. Neizdzīvotajā jaunībā palika iecerētais un nepiepildīta mīlestība, kas laulībā ar Andžu Dārziņu tā arī neuzplauka, bet Marija bija krietna sieva un mīloša māte. Bērnu dēļ sirds viņai visvairāk sāpējusi. Pirmais dēls Jānis piedzima 1874. gada pavasarī un nodzīvoja tikai dažas dienas, divus gadus pēc Emīla pasaulē nāca Rūdolfs, bet deviņu mēnešu vecumā nomira no garā klepus, tāpēc mātes sirds drebēja nemitīgās bailēs par Emīlu un viņa dēla audzināšanai pievērsa lielu vērību. «Ceturtajā dzīvības gadā viņš jau skaidri runāja. [..] Iemācījies lasīt, tas vairs nebija atturams no grāmatām. Tas bija atstājis sliktu iespaidu uz viņa actiņām, jo par daudz bija nodarbinājis acu nervus, tā ka bija jāsāk dzīvot patumsā, aiz aizklātiem logiem, un bija jānoglabā visas grāmatas. Bet ir tad, ja dabūja kādu grāmatu rokā, tad nobēga, lai nemanot varētu lasīt,» savās atmiņās par dēlu rakstīja Marija Dārziņa un atcerējās, ka Vecpiebalgas daktera

nepareizas ārstēšanas dēļ Emīls gandrīz zaudējis redzi,

to saglābis pašu Jaunpiebalgas ārsts, bet viss dēla piektais dzīvības gads pagājis vienās slimībās, pārciešot arī smagu plaušu karsoni.

Tajā rūpju laikā par Emīlu piedzima brālis, bet Hermanis netika mātes mīlestības tā lutināts kā Emīls, lai gan vēlāk, tikai pateicoties Hermanim, Dārziņi spēja uzturēt savas mājas. Kad Hermanis 1903. gada augustā, nepilnu divdesmit četru gadu vecumā, braucot no Rīgas, kur bija aizvedis pārdot sviestu, atceļā salijis un sasaldējies, smagi saslima un nomira, vecāki pēc gada mājas pārdeva, jo nespēja tās tālāk vadīt, un pārcēlās uz Rīgu. Emīla žēlabas par brāļa zaudējumu bija vislielākās.

No mātes atmiņām: «Emīls ticis no šīs ziņas tā satriekts, ka visu nakti tam vajadzējis slapju dvieli uz krūtīm likt. Pēc brāļa viņš briesmīgi raudāja, jo tiem bija reta brāļu mīlestība. Kapu kopēja man stāstīja, ka viņa noskatījusies, cik grūti Emīls Jaunpiebalgas kapsētā esot šķīries no brāļa kapa, kad viņu tur apciemojis: četras reizes nācis nost un gājis atkal atpakaļ. Vēl brālim dzīvam esot, Emīls teica, ka likšot izglītot brāļa balsi, lai tas paliktu par tenora dziedātāju, jo Ermaņam bija reti skaista balss un viņš bija vēl vairāk apdāvināts mūzikā nekā Emīls. Kad Emīls atnāca no konservatorijas un spēlēja, Ermans ar vienas reizes dzirdējumu tāpat izspēlēja.»

Salāpīja Dārziņa salauzto sirdi

1903. gada vasarā, atpūšoties Lielvārdē, Emīls iepazīstas ar Mariju Deideri. Viņus saista Piebalga, no kuras abi nākuši, mūzika, dzeja un garīga saskaņa. Marija tajā augustā, Emīlam saņemot nelaimes ziņu par brāļa nāvi, ir viņam tuvākais draugs un atbalsts. Novembrī viņi klusi salaulājas un nosvin pieticīgas kāzas, jo jaunās ģimenes rocība ir maza.

Marija Deidere ir matemātikas skolotāja Voldemāra Maldoņa ģimnāzijā Rīgā, ieguvusi tiem laikiem labu izglītību – beigusi Lomonosova ģimnāziju, izglītojusies Pēterpilī. Garīgās vērtības viņai tikpat tuvas kā Dārziņam, bet viņa bija mācīta rēķināties arī ar reālās dzīves prasībām, kas mātes mīlestībā lolotajam un dievinātajam, pārlieku jūtīgajam un dvēselē trauslajam Dārziņam ir pārāk smaga nasta. Viņa dzīve ir mūzika un radošā vide.

«Manī nav nekā no bohēmas, bet Emīls bija izteikts bohēmietis, kam nebija nekā no ģimenes cilvēka, itin nekā,»

teikusi Emīla sieva Marija Dārziņa. Dzejnieka Viktora Eglīša vārdiem runājot: «Dārziņš mīlēja dzīvot un baudīt dzīvi, viņš nemīlēja analizēt, izskaidroties, audzināt savas dzīves biedreni, pamazām to ievest savā dzīves pasaulē. Viņš dzīvoja pats ar sevi, pats priekš sevis droši un neatkarīgi, tamdēļ traģisms bija neizbēgams. Šī laulība jau pašos savos pamatos bija nelaimīga.»

Marija Deidere salāpīja Dārziņa salauzto sirdi. Pirms viņi satikās, Emīls cieta neatbildētas mīlestības dēļ. Tā arī ir Marija – Rīgas 2. ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Marija Stalbova. Viņa apprecas ar dzejnieku Viktoru Eglīti, no viņu abu mazā dēlēna Anša izaug rakstnieks Anšlavs Eglītis, viņš ir labos draugos ar Dārziņu dēlu – komponistu Volfgangu Dārziņu. Tas būs vēlāk, bet pēc Dārziņa traģiskās nāves Marija Stalbova vēstulē savai māsīcai raksta: «Dārziņš mani mīlēja kā sievieti līdz pat pēdējam laikam, protams, nevienam nezinot. Uz viena dzejnieka viņš pagājušajā pavasarī bij teicis, ka es vienīgā būtu varējuse viņu glābt. Bet viss Likteņa varā. Es viņu mīlēju kā mākslenieku, es mīlēju viņa mūziku, viņa mīlestību uz mūziku, viņa mūzikas saprašanu. Es biju pie viņa kapelā viena pate, ar sniega baltām un sārtām smaržīgām rozēm. Es zinu, viņš man piedeva, ja kas bij jāpiedod, jo es jutu, ka viņa dvēsele ar manu satikās. Asaras aiznesa manas sāpes. Tagad es mierīgi par viņu varu domāt.»

Dārziņš uzskatīja, ka laimīga mīlestība piederas pilsoniskai ikdienai, ko viņš nicināja, un bija pārliecināts, ka tikai nelaimīga mīlestība atraisa jūtas un visus radošos spēkus. Viņš bija ļoti pievilcīgs vīrietis un sievietēm patika, daudzas par viņu jūsmoja un to neslēpa, bet laikabiedru atmiņās nav pat mājienu, ka viņš būtu sievai neuzticīgs. Dārziņš bijis ļoti galants un neko vairāk par flirtu ar dāmām nav atļāvies. Marija par vīru teikusi, ka viņš ir godīgs un krietns cilvēks. Viņa bija audzināta atturīgā garā, un, iespējams, – Dārziņa mīlestība alka lielākas kaisles, nekā tas bija Dārziņkundzes raksturā. Tajos laikos labi audzinātas dāmas arī intīmās attiecībās bija atturīgas un šo aspektu neuzskatīja par laulības dzīvē nozīmīgu.

Vasarās Dārziņi dzīvoja Jūrmalā. Vēstulē sievai 1905. gada 24. jūnijā, kad Emīls vasaras mītnē ir viens, viņš raksta: «Mīļais sisenīt! Vakar norakstīju Tev garu vēstuli. Pēc tam biju Majoros uz simfoniju koncertu, bet šoreiz, Līgo vakarā, es jutos kā grēcinieks, klausīdamies kopā ar «kungiem» rafinēta kultūras cilvēka mākslas darinājumā, kamēr pa malām mazie ļautiņi, tauta, skandināja mūsu pašu «līgo, līgo». Nedzeru nevienas pudeles alus. Arī mana nauda jau ir cauri, un esmu jau aizņēmies no papas un dr. Ruceļa ap 30 rbl.

Es zinu, sisenīt, ka Tu esi vārīgs, tādēļ vēlreiz atkārtoju, ko jau sacīju: nebrauc agrāk šurp kā jūlija beigās. Tev gulēšana istabā būs pavisam neiespējama, un uz verandas gulēt vējainā laikā ar` ir grūti. Es gan sedzu cieti ar palagu, bet tomēr vējš pūš virsū. Es jau, sisenīt, par savu veselību neko daudz neiztaisu, gan jau es nekur vis nepalikšu, kad tik Tu vari puslīdz dzīvot pasaulē. [..] Tavs skūpstīdamais sisniķis.»

Dārziņa sāpju biķeri

Trīs gadus pēc Emīla un Marijas laulībām 1906. gada 12. septembrī piedzimst viņu dēls Volfgangs, kuram vārds dots par godu Dārziņa mīļākajam komponistam Volfgangam Amadejam Mocartam. Emīls ir laimīgs, ka viņam ir dēls, bet materiālās raizes kļūst vēl lielākas. «Naudas trūkums radīja nesaskaņas starp Emīlu un viņa sievas māti,» atmiņās par Emīlu viņa nāves piecpadsmitajā gadadienā rakstīja Dārziņmāte. «Sievas mātes pārmetumi Emīlu ļoti sāpināja. Reiz viņš man raudādams stāstīja, ka sievas māte viņam pārmetot, ka viņš nedodot tik daudz naudas, cik vajagot. Emīla ciešanas viņas dēļ nav aprakstāmas. Kad naudas nebijis, Emīls gājis pie kāda tuva pazīstama aizņemties. Nācies iet kādas desmit reizes, jo katru reizi viņš dabūjis tikai 10 rubļu.»

Dzīvi smagu darīja arī slimības. Tūlīt pēc dēla piedzimšanas Marija dabūja nieru kaiti, klāt nāca saslimšana ar tīfu un žultsakmeņiem. Četrus mēnešus viņa smagi slimoja. Ar tīfu saslima arī Dārziņmāte. Slimības piemeklētā māja citiem bija slēgta. Lai Emīls varētu pieņemt skolniekus, kuriem mācīja klavierspēli, ar to pelnot iztiku, bija spiests īrēt dzīvokli citur. Emīlam bija jāmaksā par ārsta, slimnieku kopējas un vecmātes, kas aprūpēja mazo Volīti, pakalpojumiem, plus vēl divu dzīvokļu īre. Naudas trūkums bija nomācošs. Lai pēc slimošanas atgūtu spēkus, Marija ar savu māti aizbrauca dzīvot uz laukiem pie radiem, Volītis palika pie Dārziņmātes. Marijas un Emīla laulība draudēja izjukt. Marija tomēr atgriezās, un 1908. gada Ziemassvētkos piedzima Dārziņu meita Laima Tatjana. Laima – iespējams tāpēc, ka vecmāmiņas dzimtas uzvārds Laimiņi, bet savu otru vārdu Tatjana viņa dabūja no Puškina poēmas un pēc tās komponētās Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins. Tatjana bija arī Dārziņam tuvā dzejnieka Jāņa Poruka, kura dzeju komponists visvairāk izmantojis savām dziesmām, meitas Karmenas otrs vārds.

«Emīls ļoti priecājās, ka piedzimusi meitenīte. Saviem draugiem viņš stāstījis, ka nevarēšot sagaidīt, kamēr tā izaugšot liela. Viņš jokojis, kad šis iešot ar viņu zem rokas pa ielu, tad pretimnācēji teikšot: «Ekur Dārziņš aiziet ar savu meitu,»» atcerējās Dārziņmāte. Šim Dārziņa sapnim, tāpat kā daudziem citiem, nebija lemts piepildīties.

Meitiņa nomira savā trešajā dzimšanas dienā – Ziemassvētkos, un Dārziņam šis sāpju biķeris nebija jāizdzer, jo viņš jau bija miris.

«Pirms Laimītes miršanas redzēju sapni, ka Emīls pušķoja viņai celiņu ar neaizmirstuļu kronīšiem. Laimīte bija ļoti gudrs bērns. Lai gan tai bija tikai trīs gadi, tomēr viņa katru vakaru salika rociņas, noskaitīja vakara lūgšanu un novēlēja mīļam tētiņam saldu nāves miedziņu un vieglas, vieglas smiltiņas,» atmiņās rakstīja Dārziņmāte.

Dārziņš neredzēja izaugam dēlu, kuram, Mocarta vārdu dodams, bija vēlējis komponista likteni. Volfgangs Dārziņš 1929. gadā beidza Latvijas Konservatorijas Jāzepa Vītola kompozīcijas teorijas klasi un, kā pats bija atzinis, – savu tēvu ar dziesmu nekad nepārspēšot, tāpēc pievērsies instrumentālajai mūzikai un tautasdziesmai. Veidojis vairāk nekā 300 latviešu tautasdziesmu apdares solo balsij un klavierēm, bija ļoti labs pianists un atzīts mūzikas kritiķis. Kopā ar māti un sievu – gleznotāju Annu Ozoliņu – 1944. gada rudenī Volfgangs devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Pēc sešiem Eslingenē pavadītiem gadiem ģimene izceļoja uz Ameriku. Piecdesmitajos gados Volfgangs strādāja par pedagogu Spokenas Universitātē, arī Vašingtonas Universitātes mūzikas skolā, diriģēja baznīcu korus, mācīja bērniem klavierspēli.

Ārēji Volfgangs bija līdzīgs tēvam – tādi paši blondi, kupli, viļņaini mati. Viņš nomira Sietlā 1962. gada Jāņu vakarā piecdesmit piecu gadu vecumā. Gadu pirms tam bija mirusi Dārziņkundze. Volfgangam un viņa sievai Annai bija meita Daina, par kuras likteni nekas nav zināms, bet viņas vecmāmiņa – Dārziņmāte – ir palikusi kā simbols pašaizliedzīgai mātes mīlestībai un lielai traģēdijai. Dārziņmātei nācās apglabāt visus savus četrus dēlus, mazmeitiņu, pavadīt svešumā mazdēlu un pēc viņu zaudējuma vēl ilgus gadus vadīt vientulībā ar salauztu sirdi. «Vecuma dienās viņa sāk mācīties klavieres spēlēt, lai varētu spēlēt dēla dziesmas. Nezinu otras tādas mātes, kas tik klusi – bez vārdiem – būtu tā dievinājusi savu dēlu,» teicis Jānis Greste.

Pērles mūžībai

Emīla Dārziņa atstāto kompozīciju pūrs nav liels, bet tās visas ir pērles: jauktajam korim rakstītās Senatne un Lauztās priedes ar Raiņa vārdiem, Mēness starus stīgo, Sapņu tālumā un Ciānas bērni ar Aspazijas vārdiem, solo dziesmas Vēl tu rozes plūc un Kā zagšus ar Rūdolfa Blaumaņa vārdiem, vīru korim Mirdzi kā zvaigzne un Nāc man līdz! ar Kārļa Jēkabsona vārdiem, Mūžam zili ar Kārļa Skalbes vārdiem, Kapsētas klusums ar Ata Ķeniņa vārdiem, dāvinājums Andrejam Jurjānam. Taču vistuvākais gara radinieks Dārziņam ir Jānis Poruks – Pērļu zvejnieka autors. Tās desmit dziesmas ar Poruka vārdiem, no kurām astoņas rakstītas solistiem, viņiem abiem ir ļoti personiskas: Sāpju spītes, Teici to stundu, to brīdi, Kad būs as`ras izraudātas, Mātes dziesmiņa, Aizver actiņas un smaidi, Pie loga ziemas naktī, Kaut reizi vien, Mātes dziesmiņa.

«Poruks saka: nakts ir mana karaliene. Un arī Dārziņa mūzikā ir vairāk samtaini mīkstās nakts nekā spīdīgi mirdzošās dienas. Klusais lirisms, pusnakts baisme, pasaules sāpe vieno Poruku un Dārziņu. Un vēl: Dārziņš, tāpat kā Poruks, dziļi pazina svētuma pārdzīvojumu, viņi abi šīs zemes virsū bija tikai svešinieki. Vai nav simboliski, ka tai liktenīgā rudens naktī, kad Dārziņu sabrauca jūrmalas vilciens, pie viņa atrada tikai trīs lietas: dzelzceļa biļeti, koncerta karti un Jauno Derību mazā formātā? Dzelzceļa biļete? – šīs zemes virsū viņš bija tikai viesis ceļotājs. Koncerta karte? – ne trokšņainā Rīgā, ne klusās tēva mājās, vienīgi mūzikā viņš rada īsto dzimteni. Un Jaunā Derība? – tur viņš meklēja mierinājumu savai satrauktai sirdij,» savā apcerē Lauztā priede raksta Zenta Mauriņa.

«Reliģiozā vīzijā radies arī Melanholiskais valsis.

Šā valša pirmmetu viņš uzrakstījis, ciemodamies Lāčos, Poruka sievas mājās. Kādā vasaras naktī Poruks un Dārziņš ilgi sēdējuši aizaugušā dārza lapenē. Kā parasti, viņi maz runājuši, sēdējuši klusu, domās nogrimuši. Tad beidzot dzejnieks piecēlies un aizgājis. Komponists, palicis viens, vēl ilgi klausījies noslēpumu pilnā vasaras naktī. Pēkšņi viņam licies, ka pie lapenes ieejas pamirdz Dievmātes tēls – viegls, balts, mirdzošs; ar skumju smaidu Dievmāte pacēlusi savu roku, aicinājusi līdz. Un viss gaiss bijis pilns vilinoši saldām skaņām. No rīta Dārziņš piesēdies pie klavierēm un, spēlēdams Melanholiskā valša motīvu, teicis Porukam, ka tas esot tas, ko viņš pagājušā naktī redzējis un dzirdējis.»

Bēga pats no sevis

Emīls Dārziņš gan dzīvē, gan savās mūzikas kritikās mēdza izteikties saudzīgi, ar pusvārdiem un mājieniem bilzdams ne visai tīkamo. Ja kāds tīši viņu apvainoja, Dārziņš nekā neatbildēja un aizgāja. Viņš vairījās iemantot ienaidniekus, bet savam novadniekam dzejniekam Antonam Austriņam reiz teicis, ka viens ienaidnieks viņam pasaulē tomēr ir – sievas māte. To, ka viņam ir skauģi, Dārziņš juta vai nojauta. Sāpīgi, ja par tādu kļuva kāds par draugu turēts, kā tas notika ar komponistu, diriģentu, pedagogu un mūzikas kritiķi Pāvulu Jurjānu. Dārziņš viņam pat vienu no savām solo dziesmām veltījis – Jaunībai ar Andrieva Niedras vārdiem. Bet tad nāca gadījums, kas Dārziņu stipri sarūgtināja. Pāvuls Jurjāns par viņa simfonisko gleznu Vientuļā priede uzrakstīja iznīcinošu kritiku un apvainoja, ka Dārziņš tai izmantojis slavenā somu komponista Sibēliusa simfonisko tēlojumu Tuonelas gulbis. Dārziņš savam darbam lūdza atzinumu krievu mūzikas teorētiķim un komponistam Aleksandram Glazunovam, kas deva slēdzienu: Vientuļās priedes autors varēja nezināt par Tuonelas gulbja eksistēšanu – tik maz līdzības esot abos gabalos, kā formas un iekšējā satura, tā arī instrumentācijas ziņā.

Draugu un mūzikas pazinēju mierinājumi, ka tā ir tikai Pāvula Jurjāna melnā skaudība, nelīdzēja. Dārziņš noslēdzās vientulībā, sadedzināja Vientuļās priedes un vēl citu savu kompozīciju partitūras. «Dārziņš bēga no dzīves un cilvēkiem. Viņš daudzreiz bēga pats no sevis,» rakstīja žurnālists un rakstnieks Arturs Bērziņš. Neviens to nepateiks, vai tajā naktī no 17. uz 18. augustu Dārziņa nāve dziļā izmisumā bija labprātīga aiziešana no dzīves vai nelaimes gadījums. «Pagājušā naktī īsi priekš p. 1 ar vilcienu Nr. 74, kurš iet no Rīgas uz Ķemeriem, Zasulauka stacijas tuvumā sabraukts nepazīstams, jauns, glīti ģērbies vīrietis.

Nepazīstamajam nogriezta roka un pilnīgi sadragāta galva. Nogalinātā personība vēl nav uzzināta…»

šāds ziņojums nākamajā dienā notikumu hronikas daļā bija publicēts laikrakstā Latvija.

Dārziņa māte savu Emīlu atpazina tikai pēc drēbēm. «Bēru diena bija spodri saulaina svētdiena. Uz Pārdaugavas Mārtiņa kapiem plūda izvadītāju ļaužu bari. To bija ne simti, bet savi trīs tūkstoši. Pilnas ieliņas un kapi ap baznīcu,» vēlāk atcerējās rakstnieks un aktieris Pāvils Gruzna. Zīmīgi, ka Dārziņu glabāja 25. augustā, un tieši pirms diviem gadiem šajā datumā, bargam negaisam plosoties, Dubultu koncertzālē pirmo reizi tika atskaņota viņa Vientuļā priede.