Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Kad Ukrainā sākās karš, es jutos emocionāli sagrauta. Apzinos, ka mani pārdzīvojumi, vērojot situāciju no malas, nav nekas, salīdzinot ar to, ko cilvēki piedzīvo tur, bet tādas bailes, dusmas, izmisumu, bezspēcības sajūtu es vēl nebiju pieredzējusi. Telefons bija burtiski pielipis pie manas rokas, un es nespēju neko citu, kā nepārtraukti būt «Twitter» un gaidīt jaunākās ziņas. Nevarēju ne ēst, ne normāli gulēt – cēlos pa nakti, lai pārbaudītu, kas notiek, jo neziņa šķita vēl biedējošāka. Un gribu uzsvērt vēlreiz – tas viss uz ukraiņu pārdzīvojumu fona ir nieks, bet tā es jutos.
Es netiku ar sevi galā.
Lai kaut uz brīdi sevi atrautu no ziņu lasīšanas, sēdos pie klavierēm, bet tik un tā nevarēju padomāt ne par ko citu. Kādas attiecības? Kādas citas problēmas? Tepat blakus šausmu filma bija kļuvusi par realitāti. Un tā tapa dziesma «Filma, ko negribu redzēt». Filma, ko neviens no mums negrib redzēt. Šī dziesma ir bijusi mans mierinājums, lūgšana un meditācija visu šo laiku.»
Pirms dziesmas pirmatskaņojuma vietnē «YouTube» un «Spotify», MARTA devās uz Valmieru pie savas atbalstītājas, kuru satika pirmo reizi mūžā. Pēc īsa mirkļa, ieklausoties dziesmas vārdos, klausītājās sariesās asaras.
