Rīga -3°C 
«Man ir tikai 33 gadi – Kristus vecums, tādēļ šķiet pašsaprotami, ka jācīnās. (..) Nevienu brīdi neesmu domājis citādi un katru nakti eju gulēt ar domu, ka no rīta man būs labāk,» šā gada sākumā intervijā Klubam sacīja Artūrs. Viņa dzīvotgriba bija apbrīnojami stipra, taču piektdien pienāca sēru vēsts – Artūra cīņa ir galā, viņš ir brīvs no sāpēm… 14. decembrī Gulbenē notiks atvadīšanās no Artūra.
Sarkoma – īpaši agresīva vēža forma – viņa dzīvi sadalīja divos posmos – pirms un pēc. «Biju jauns, aktīvs vīrietis. Dzīvoju, strādāju, nodarbojos ar savu sirdslietu – spēlēju futbolu. Darba dienu vakari pagāja treniņos, brīvdienās braucu uz spēlēm. Kādu dienu uz kreisā ceļgala pamanīju bumbuli,» žurnālam Klubs gada sākumā savu stāstu uzticēja Artūrs. Taču notika ļaunākais – jaunajam vīrietim tika konstatēts ļaundabīgs audzējs. Sekoja operācija, kājas protēze, labas ziņas un tad atkal – sliktas… Un pienāca brīdis, kad tapa skaidrs – slimība guvusi virsroku.
«Man atlika tikai divas izvēles – turpināt ķīmijterapiju, kas nelīdzēja, vai braukt mājās.
Es izvēlējos mājas,» stāstīja Artūrs. Lai gan ārste prognozēja, ka Artūram atlicis gads, liktenis viņam bija devis vairāk nekā trīs.
Analīžu rezultāti kļuva arvien sliktāki, taču Artūrs neļāvās izmisumam. Viņš ļoti gribēja dzīvot. «Daktere teica, ka Ziemassvētkus un jauno gadu varu nesagaidīt, jo viss var mainīties vienā dienā. Mans smilšu pulkstenis ir steidzīgs. To labi apzinos, bet tāpat neesmu gatavs atmest ar roku. Kāda jēga morāli, emocionāli, fiziski sevi mocīt, ja neesi gatavs cīnīties?
Normālam, domājošam cilvēkam būtu jāsaprot, ka viņam nav tiesību atmest ar roku savai vienīgajai dzīvībai,» uzskatīja viņš.
Artūrs dzīvoja. Pa īstam. Un viņam bija dēļ kā dzīvot. Jaunā vīrieša draudzene neattiecas no sapņa par ģimeni, un pasaulē šajā laikā nāca Amandas un Artūra dēliņš. Artūram ir arī dēls no pirmajām attiecībām. Tēva loma viņam bija ļoti svarīga, un viņš gribēja būt labs tētis. Un Artūrs tāds tiešām bija.
Rudenī Artūrs rada iespēju doties ārstēties uz klīniku Uzbekistānā. Viņa veselības stāvoklis jau bija ļoti slikts, vīrietis svēra vairs tikai 55 kilogramus. Sociālajos tīklos viņš oktobrī dalījās ar savu stāstu – Uzbekistānas klīnikā Artūrs atguva apetīti, sāka pieņemties svarā, pašsajūta būtiski uzlabojās. Tomēr brīnums nenotika. Ziemassvētku gaidīšanas laikā Artūrs ir aizgājis pa gaismas ceļu… Viņa smilšu pulkstenis ir iztecējis, taču Artūra sargājošais spēks un mīlestība vienmēr pavadīs viņa mīļos.
