Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaisti iekopto Ceļmalu pagalmā Imants sagaida ar slotu rokās, notraušot no celiņiem putekļus, un steidzas gatavot brokastis. Vēlāk, izrādot topošās ekspozīcijas saimniecības ēkās – gan festivālam, gan Ģitāristu sesijai veltīto –, piebilst, ka esot vairāki šādi iesākti bardaki, kurus sakārtot un iekārtot. Plānu un ieceru ir daudz, telefons zvana ik pēc brīža: tad viņu aicina par muzikantu kāzās, tad uz vēl kādu pasākumu…
«Nezinu, vai dieviņš ar nodomu man ielicis uzvārdu Pulkstenis, jo laika man nav. Tagad gan reizēm saku smalkāk: tā nav mana prioritāte,» Imants smaida. Tāpēc saistībā ar viņa uzvārdu nāk prātā grupas bet bet dziesmas Diena vārdi: «Pulkstenis, kas neapstājas…» Jo Imants dara patiešām daudz. Šobrīd vada Praulienas pagasta folkloras kopu Praulīts, ir arī aktīvi koncertējošā Ļaudonas kora Lai top! dalībnieks, ar kuru kopā gan uzstājies ārzemēs, gan šovasar piedalījās Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. Arī šoruden norisinājās koncerti vairākās pilsētās. Imantam atliek enerģija arī būt par trases automodelisma pasniedzēju Madonas Bērnu un jauniešu centrā. Tad vēl personīgā radošā muzicēšana, privātā dzīve, ciemiņu uzņemšana…
Trompetists un galdnieks
Imants ir dzimis 1961. gada 18. martā un bērnību pavadījis Sarkaņu pagasta Baltiņos. Vectēvs pirms Otrā pasaules kara bija iekopis lielu un progresīvu saimniecību. Viņam piederējušas akmenī celtas ēkas, seši pagrabi, vēja ģenerators, strādājis savs kalējs. Saimniecību 1991. gadā atguva Imanta brālis Valdis, kurš šobrīd dzīvo Rīgā. Uz Praulienas pagasta Ceļmalām Imanta vecāki Vilis un Maija Pulksteņi ar abiem zēniem pārcēlās 1970. gada ziemā. Šo māju Imanta mammai uzdāvināja māsas Berta un Emīlija, kuras savulaik strādājušas pie Pulksteņu vectēva un kurām nebija mantinieku. Mācīties Imants sāka Patkules trīsgadīgajā skolā Sarkaņu pusē, bet, tā kā trūka skolēnu, skolu aizvēra, tāpēc 2. klasē jau bija jāiet Sarkaņu un vēlāk Praulienas pamatskolā.
Skolas un jaunības gadi bijuši ļoti aktīvi, vienubrīd darbojoties pat septiņos pašdarbības pulciņos vienlaikus: šaušanas, vieglatlētikas, galda tenisa, deklamēšanas pulciņā, arī vokālajā ansamblī, estrādes mūzikas ansamblī un pūtēju orķestrī. Imants mācījies arī Madonas Mūzikas skolas trompetes klasē pie Pētera Rudzīša, kurš bija skolas direktors pirms slavenā novadnieka diriģenta un folklorista Arta Kumsāra.
Tad gan mamma aizsūtījusi uz Cēsu arodskolu mācīties galdnieka profesiju, sakot, ka galdniekam vienmēr būs darbs un ziema paies siltumā.
Neilgi pastrādājis par galdnieku, kopā ar kaimiņu un draugu Arni Auziņu paspējis pusgadu pamācīties Daugavpils BTR jeb kara mašīnu skolā. Pēc tam dienējis padomju armijā Kaļiņingradā, kur pūtēju orķestrī spēlējis tubu, lai gan mūzikas skolā bija beidzis trompetes klasi. Tur dienējuši daudzi latviešu mūziķi – trompetists Jānis Klišāns, Credo solists Raivis Krūms, wun ģitārists Armands Alksnis, Ivars Podziņš, Edmunds Vestmanis un citi.
Sinepju un medus laiks
Pēc armijas vienpadsmit gadu strādājis Madonā glābšanas stacijā – par ūdenslīdēju Rāceņu ezerā. «Biju jauns un traks, bet Madona likās neinteresanta, jo vasarās aktīva koncertdzīve nenotika. Džeki, kas spēlēja ansambļos un kapelās, sāka dibināt kooperatīvus, atvērt kafejnīcas vai noliktavas. Likās – kaut kas jādara lietas labā. Tā no nekā kopā ar progresīviem domubiedriem sākām festivālu Sinepes un medus. Sākotnēji tas bija iecerēts kā satikšanās un sportošana stadionā, turpinot ar muzicēšanu uz skatuves,» stāsta Imants.
«Šis festivāls brīvā dabā norisinājās no 1991. līdz 2005. gadam ar dažādu budžetu un apmeklējumu, ar skaņas, skatuves un gaismas risinājumiem, ar veiksmēm un neveiksmēm, ar savu himnu, karogu un vietu zem saules. Kopumā 15 gados festivāls uzņēma ap 500 grupu – ap 2000 mūziķu. Tāpēc uzskatu, ka pagājušā gadsimta 90. gadi, kad Liepājas dzintars nenotika, Latvijas popmūzikā un rokmūzikā lielā mērā pieder Madonai. Festivāls tika arī filmēts un rādīts televīzijā, tas bija pirmais mūzikas festivāls Baltijā, kuru 2002. gadā straumējām internetā. Gadījās arī kuriozi – aizvedu gatavu materiālu uz LTV raidījumu SemS, bet tur teica: «Kāpēc mums tāda miskaste jārāda? Labāk parādīsim MTV!» Vai arī – festivāla raidījumu ieliek programmā, bet uzraksta, ka tas ir Liepājas dzintars, nevis Sinepes un medus,» atceras Imants.
Lielākā neveiksme bijusi 2000. gadā: «Divas festivāla dienas kā no spaiņiem gāza lietus, bija maz apmeklētāju, un es iekritu parādos. Kopā ar draugu braucām uz Rīgu strādāt celtniecībā, lai tos atdotu. Programma tajā gadā bija kolosāla: Prāta Vētra, Luijs Fonteins, kurš tikko no Dānijas bija ieradies Liepājā, atvedot līdzi savu pasaulē lielāko bungu mašīnu, Julgī Stalte ar labākajiem Igaunijas muzikantiem… Pavisam 52 grupas uz trim skatuvēm. Festivāla dēļ vienmēr gāju uz visu banku – biju ieķīlājis gan vienu mājiņu, gan mašīnu. Tā sakot, peldēju uz Visbiju, kā vien mācēju. Un neko nenožēloju!»
Sinepēs un medū spilgtākos koncertus ir sniegušas grupas Willow Farm, Pienvedēja piedzīvojumi, Metal H, Visādi gadījumi, grupa Uldis Dumpis, United States of APE, T-plox, Lolitas brīnumputns, Mis America, Los Amigos, F(ei)k, Rīsa zvejnieki, Krona, Driving South, Olga Pīrāgs, Opus Pro, Maza sudraba karotīte, Age of Stones, Crowd, Vic Anselmo, Taizels, Pupociklu vasara, Tanku dūre, Oroboro, Luijs Fonteins, Deus ex Machina, Dzelzs vilks, Līvi, Disease, R.A.P., Skyforger, Ozols, Autobuss debesīs, ārzemju kolektīvi Gunars Graps band, Studio un Einārs Rubīns, Julgī Stalte un Tuļļi Lum, House of Games, Mondo Revolver un daudzas citas grupas – visas pat nav iespējams pieminēt, saraksts iznāktu pārāk garš.
Festivāla laiks un rokmūzika nenoliedzami ir bijusi saistīta arī ar zināma veida bohēmu:
«Esmu juties dziļi vīlies, ka pēc festivāla kādam ir norauta auss vai izsisti zobi un jābrauc uz slimnīcu skaidroties.
Tad sāku domāt: vai ir vērts tās skaistās lietas darīt, ja cilvēki pārprot rokenrolu un viens otram nodara pāri.» Un smaidot piebilst, ka viens no festivāla sub scriptum, saaicinot radošus, spējīgus cilvēkus, ir Madonas un Latvijas demogrāfiskās situācijas un genofonda uzlabošana: «Domes priekšsēdētājs reiz teica, ka, agri no rīta pēc festivāla Sinepes un medus braucot uz Rīgu, vērojis, ka daudzās mašīnās amortizatori lēkājuši. Piedodiet tādu vaļīgu domāšanu, bet ir liela varbūtība, ka kāds no tiem, kam ir ap 25, ieņemts festivāla laikā.»
Lai nu kā, Imants arī tagad bieži satiek cilvēkus, kuri ar vislabākajām emocijām atceras pasākumu, kas viņiem asociējas ar Madonu. «Festivāls nekļuva vājš, tas palika tāds, kāds sākotnēji bija iecerēts un kāds izauga. Tas beidzās organiski, jo visas labās lietas kaut kad sākas un kaut kad arī beidzas. Protams, viens iemesls bija, ka neatradu partneri pasākuma organizēšanai. Domubiedru grupa katru gadu mainījās, un tas nedeva drošu sajūtu, bet mēs, madonieši, to paveicām. Manas meitas izauga lielas, aizgāja uz Rīgu, zuda personiskā motivācija. Nebija arī domes sapratnes un atbalsta, lai festivāls izdzīvotu. Bet mēs beidzām skaisti un, protams, raudājām.»
Ģitāristu sesija
Savukārt otra Imanta Pulksteņa sirdslieta – Ģitāristu sesija – Madonā turpinās joprojām. Meistarklasēs kā pasniedzēji piedalās izcili mūziķi, un tās tiek piedāvātas ne tikai vietējiem, bet arī jaunajiem mūziķiem no visas Latvijas, turklāt daudzus gadus pasākums ir bijis starptautisks. Pēdējos gadus Covid-19 un nelielā budžeta dēļ ārzemju mūziķi netiek aicināti. Šis pasākums galvenokārt balstās uz pašvaldības finansējumu, Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstu, kas šogad nav piešķirts, kā arī daļēji uz jauniešu vecāku līdzfinansējumu. «Riskanti ir tas, ka tu pierodi pie stabila finansiālā atbalsta un ar to rēķinies, un, ja pēkšņi to neiedod, tad nezini, ko iesākt, jo esi pacēlis pasākumam nozīmīgo parametru latiņu pietiekami augstu: skaņa, gaisma, reklāma, apsardze, grupu sastāvs, pašmāju un ārzemju viesi, žūrijas sastāvs, balvu fonds, atzīti un progresīvi pedagogi Ģitāristu sesijas gadījumā,» atzīst Imants.
Izvēloties mācībspēkus Ģitāristu sesijai, viņš ņem vērā, vai mūziķis ir autoritāte saviem kolēģiem – vai prot labi spēlēt, vai ir atpazīstams –, lai gan abi šie faktori neesot tik svarīgi. Būtiskākais – vai mūziķis spēj būt pedagogs pēc būtības: «Piedzīvots ne viens vien gadījums, kad spēlē briljanti, bet nespēj pateikt neko par to, ko dara uz grifa, ar bungu vālītēm vai balsi. Sāk stostīties un beigās nosaka: «Eh, labāk uzspēlēšu!» Arī tas ir labi, arī tā rodas iedvesma, tomēr šajā gadījumā vēlams mācēt arī stāstīt un pamatot.»
Imants uzsver, ka palīga vai skolotāja statusā apzināti pieaicina gados jaunus mūziķus, jo tad nav tik liela paaudžu distance – jauniešiem, kuriem lielākoties ir septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadu, ir vieglāk saprasties citam ar citu. «Pieļauju, ka sesijā var būt arī četrpadsmitgadīgs pasniedzējs, jo viņš sāk noformulēt savu prasmi un nodot vienaudžiem, un sesija ir vieta, kur var mācīties mācīt!»
Meistarklases ir norisinājušās gan Praulienas skolā, gan Cesvaines pilī, bet pārsvarā – Madonā. «Arī šis brends daudziem asociējas ar Madonu,» piebilst Imants. Viņš priecājas, ka ir devis iedvesmu un bijis klāt tādiem izciliem mūziķiem kā Mārcis Auziņš, Ainis Rudzītis, Intars Zommers, Andris Buiķis, Ingars Viļums un daudziem citiem.
Pateicīgs savām sievietēm
Privātajā dzīvē Imantam Pulkstenim aiz muguras ir divas šķirtas laulības, no kurām ir pulciņš bērnu un mazbērnu: «Tiešām esmu pateicīgs savām sievietēm, kuras man dzīves laikā ir bijušas. Ar pirmo sievu Valiju man ir divas jaukas meitas – Līga un Gunta. Viņas jau ir pieaugušas un izveidojušas savu ģimeni. Gunta un Toms man dāvājuši divas brīnišķīgas mazmeitas, bet Līga un Mareks pagājušajā rudenī – mazdēliņu.» Ar otro sievu Rutu viņi 2000. gadā kļuva par vecākiem dēlam Krišjānim, kurš ir studējis par videooperatoru, pašlaik iziet praksi un tiek gaidīts atgriežamies no viesošanās baptistu nometnē Oregonā ASV.
Šobrīd Imants gan dzīvē, gan mūzikā ir kopā ar Lindu Miščenkovu. «Mums ir kopīgas intereses gan uz skatuves, gan folklorā, gan cilvēciskajās attiecībās, un tas ir skaisti. Vijam ligzdiņu, Linda ar vienu kāju ir šeit, ar otru – Carnikavā.» Ģimenes locekļiem jāpieskaita arī Oriental šķirnes kaķenīte Peciņa. Tomēr ar zināmu nostalģiju Imants piebilst: «Man ļoti patika laiks, kad Ceļmalās bija tāds Pulksteņu ģimenes ciematiņš, kad bija dzīvi mamma un tētis. Tagad vairs nav pie kā pieiet, palūgt padomu, ar ko parunāt. Bet nu – visiem pienāk tāds laiks…
Esmu priecīgs par savu genofondu, ko man tētis un mamma, vectēvi un vecāsmātes ir atstājuši.»
Atvērtās Ceļmalas
Imanta Pulksteņa lauku mājas Ceļmalas nesen ir iekļautas arī Madonas novada tūrisma ceļvedī www.visitmadona.lv. Šeit tiek piedāvāta gan mazāku, gan lielāku grupu ekskursija ar ieskatu festivāla atmiņu klētiņā, ar atpūtas pauzi un muzicēšanu, pieejama ugunskura vieta, arī pirtiņa un nakšņošana pirtsaugšā. Saimnieks priecājas, ka šis modelis darbojas: viena ekskursantu grupa jau ir bijusi, drīzumā gaidāma nākamā.
«Ceļmalas bijušas atvērtas vienmēr,» viņš smaidot piebilst. «Gadījies, ka pie kaimiņu mājas durvīm naktī pieklauvē divi ceļinieki ar ģitārām. Ieraudzījuši ģitāras, kaimiņi saka: ejiet pie Pulksteņa. Izrādās, cilvēki stopojuši no Siguldas uz Aglonu. Iepazināmies, nedaudz uzspēlējām, izgulējās, iedevu kādas brokastiņas, un viņi devās tālāk. Ir pagājuši 15 gadi, un puiši, kuri tagad spēlē rokgrupā So Lucid Electric Feel, Ģitāristu sesijā atceras: mēs toreiz pie tevis Praulienā pa nakti palikām. Tādi gadījumi ir bijuši vairāki.»
Vilkme uz Visaugstāko
Pieminot Aglonu, Imants atklāj, ka pats kādā dzīves posmā bijis gan ateists, gan alkoholiķis, bet citā – kristietis, izgājis Alfa kursu, pateicoties prāvestam Rihardam Rasnacim, piedalījies seminārā Londonas Trīsvienības baznīcā, kurā satikās visas pasaules kristieši. Gājis arī svētceļojumā uz Aglonu, kur personīgi piedzīvojis dziļu sirds šaustīšanu un nožēlu, kas viņam tolaik bijusi ļoti svarīga un vajadzīga.
Taču formāli viņa grēksūdze netika pieņemta, jo nebija nokārtoti nepieciešamie sakramenti, tā atteikta baznīcas kanonu un noteikumu dēļ. Toreiz piemeklējusi diezgan stipra vilšanās, un tās dēļ viņš nav aktīvs baznīcā gājējs, lai gan kopumā netur aizvainojumu un atbalsta Dieva meklējumus. «Pa kuru ceļu mēs ejam pie Dieva – vai caur kristietību, vai caur dabu un tautasdziesmu –, to katrs jauši vai nejauši izvēlas pats. Ja ir vilkme uz Visaugstāko, ja tā attīsta, ved uz labu, ja cilvēkam tas dod spēku, tas ir apsveicami, visi ceļi ir labi. Esmu ekumenisma piekritējs.»
Kā dadzis acī
Runājot par patriotismu un latviešu tautas nākotni, Imants atzīst, ka raizes par bēdīgo Latvijas demogrāfisko situāciju viņu pavadījušas vēl kopš 90. gadiem. Viņš uzskata, ka latvieši kā tauta neapšaubāmi iet mazumā, izmirst. Tāpēc starp Pulksteņa sociālajām aktivitātēm minama kāda epizode, kas izraisīja diezgan plašu ažiotāžu sabiedrībā: «2019. gada novembrī bija tāds… sauksim to par izlēcienu. Arvis Trečaks nenoraustījās un uz Praulienas jauniešu Epicentra sienas uzzīmēja grafiti – Mildu stāvoklī, kura ar vienu roku turēja vēderu, bet ar otru – trīs zvaigznes. No kovida toreiz vēl nebija ne miņas, bet zemapziņā Arvim kaut kas lika uzzīmēt grafiti, kur no labās puses nāca un vēlās virsū liels, draudīgs vilnis. Vēl – buru tauriņi, līdzīgi kā Salvadora Dalī gleznā, lidoja projām no kuģa. Šo sociālo protestu nolasīja arī Madonas domes deputāts Andrejs Ceļapīters: «Tā mūsu tautieši aizlido!» Dzimstības problēma ir, pat Milda ir gatava dzemdēt, bet esošajai pašvaldībai tas bija kā dadzis acī. Savukārt opozīcijā esošie teica: malacis, drosmīgs risinājums! Atbrauca raidījuma Bez tabu veidotāji, uztaisīja sižetu Diezgan nepiedienīgi ko tādu zīmēt. Grafiti aizkrāsoja, jo daļa vietējās sabiedrības to uztvēra pilnīgi ačgārni – kā nacionālā simbola zaimošanu. Lai gan, ja kāds to vēl nezina, oficiālie nacionālie simboli ir tikai trīs – karogs, himna un ģerbonis –, bet ne Milda. Protams, arī viņa ir simbols, bet citāds.»
Nodot pieredzi tālāk
Imants ir strādājis arī Latgales televīzijas sabiedrībā jeb LTS un Valmieras TV par videooperatoru, tāpēc viņam ir sakrājies plašs videomateriālu arhīvs par Madonas apkārtējo novadu attīstību, kā arī festivālu, ģitāristu sesiju, meistarklašu, koncertu un raidījumu videoieraksti dažādos datu nesējos. Šim arhīvam pēdējo trīs gadu laikā ir veikti trīs digitalizācijas posmi, ko atbalstīja VKKF un Vidzemes plānošanas reģions. Diemžēl pagaidām tālāka arhīva digitalizācija ir apstājusies, jo VKKF šogad projektu neatbalstīja. Informācija arhīvā ir tik plaša un vēsturiska, ka varētu uzrakstīt grāmatu ne tikai par Praulienu vien.
«Vidēji 40 gadu vecumā cilvēkam parādās vēlme savas prasmes un zināšanas nodot tālāk, tāda kā pedagoga misija.
Es savu šņukuru bāžu visur.
Ja man kādā mizanscēnā ir ko piebilst vai pamācīt, parasti neturu muti ciet – no savas pieredzes izsaku kādu repliku, atziņu vai novērojumu. Jau deviņus gadus darbojos Probācijas dienestā Madonā. Mācos pats un kā līdzgaitnieks dalos ar jauniešiem, izklāstot viņiem savu labo un slikto dzīves pieredzi,» atklāj Imants.
Tiesa gan, gadoties arī situācijas, kad neviens viņā negrib klausīties: «Sinepēs un medū reiz piedalījās gruzīnu grupa Margaritas ante Porcos, kas nozīmē – nekaisi pērles sivēniem. Reizēm tiešām pērles kaisīt ir lieki. To novēroju arī Ģitāristu sesijā: lai izaugtu mūziķis ar plašu skatījumu un muzikālajām iespējām, klikšķis notiek ļoti dažādi. Tas var būt vairāku sakritību kopums, kas liek sēdēt pie instrumenta dienām un naktīm, kļūstot par izcilu mūziķi. Tas var būt arī skarbāks vārds vai nenovērtēšana, piemēram, ja netiec pieņemts kādā konkursā, bet tev ir ambīcijas, vienalga izlīdīsi, īlenu maisā nenoslēpsi.»
Skolotāja ceļš prasa nemitīgu pilnveidošanos, jaunu prasmju, iemaņu, arī tehnikas un instrumentu apguvi, citādi jauniešiem vairs nebūs interesanti. «Protams, vecā raudze var izbraukt ar savu pieredzi. Tā bieži arī notiek, jo vērtības, ko esi ieguvis dzīves laikā, ir neatsveramas. Internets un YouTube to nedod. Tā ka – tiešais kontakts un mūzikas skola ir tas, uz ko es aicinu. Lieki būtu teikt, ka mūzika ir pats skaistākais un vērtīgākais mākslas un cilvēka garīgās izpausmes veids. Kā savulaik teica Artis Kumsārs: «Kamēr cilvēks spēlē vai dzied, viņš neko sliktu nedara.» Tātad, ja esi mūzikā, tu atrodies sabiedrības gaišajā daļā.»
Uz šīs gaišās, pozitīvās nots beidzam sarunu ar Imantu. Taču, kopīgi aizstaigājot uz zirņu lauku, apskatot siltumnīcu jeb grīnhausiņu, kā Imants mūsdienīgi to sauc, bērzu birztaliņu un plašo saimniecību, kurā ir daudz interesantu detaļu un vēsturisku priekšmetu, sākas atkal jauni stāsti. Šķiet, viņam to ir nebeidzama pūralāde. Gluži kā tā sarkanā, ar ziediem apgleznotā uz terases… Tāds Imants Pulkstenis ir – zinātkārs, dzīvespriecīgs, iedvesmojošs un nebeidzami darbīgs. Brauciet ciemos!
