Margarita Vilcāne: Manu ārkārtīgo darbu jaunatnākusī valsts vienkārši izsvītroja

Intervija publicēta žurnālā Ieva 2015. gada 49. numurā.

Agnese: Deviņus gadus uz lielās skatuves nekāpāt. Kas jums lika izlemt par labu koncertprogrammai?

Margarita: Visus šos gadus es negribēju dziedāt, negribēju kāpt uz skatuves. 2003. gadā nomira mana mammīte. Man šķita – kāda klapīte manī aizkritusi ciet. Es vēl mēģināju dziedāt. Kārlis Anitens iestudēja Vella kalpus, un es piekritu dalībai izrādē. Bet to visu darīju gariem zobiem… Citādi to nevaru nosaukt. Tas bija ar piespiešanos, piepūli, absolūti bez baudas. Par radošo procesu to nevarēja nosaukt nekādā ziņā!

2006. gadā iepazinos ar Valdi Pavlovski un kopā izveidojām lielu, es pat teiktu grandiozu soloprojektu Nacionālajā teātrī Margaritas balle. Valdis mēģināja pierunāt arī uz citiem koncertiem, bet es teicu kategorisku nē. Sacīju: tas ir liels, trekns punkts visam. Pēc tam vairs nebiju pierunājama piedalīties nekur, ne par kādu naudu. Jā, atsevišķos pasākumos nodziedāju pa kādai dziesmai, bet tikai tādos, kur man to lika sirds, – piemēram, Ulda Stabulnieka piemiņas koncertā, Noras Bumbieres piemiņas vakaros, biju žūrijā Noras piemiņas fonda rīkotajos konkursos.

Ja arī dziedāju, es to nenosauktu par dziedāšanu, tā bija tāda atstrādāšana.

Un te pēkšņi 2014. gada novembrī mani lūdza ieplānot un maijā uzstāties kādā privātā koncertā. Bez šaubām, mana pirmā reakcija bija nē, nē un vēlreiz nē. Bet galu galā aizgāju pie skolotājas un atkal sajutu dziedāšanas prieku. Paralēli Juris Millers centās mani pierunāt sniegt jubilejas koncertu. Atbildēju: ja maijā nodziedāšu pieņemami un tas radīs manī baudu, teikšu jā. Tas viss bija, un es piekritu. Taču personiskas lietas man traucēja sākt mēģinājumus vasarā, tāpēc tikai rudenī ķēros pie nopietniem treniņiem. Tas nozīmē, ka trīs reizes nedēļā eju pie skolotājas un divas stundas vingrinos dziedāšanā. Ja būšu dzīva, koncerti notiks.

– Sacījāt – pēc mammas aiziešanas šķita, ka aizkritusi klape. Tagad tā klape atkal ir vaļā?

– Jā, tā man šķiet.

Varētu šķist dīvaini – mamma aiziet un tik ilgus gadus dziedātāja nespēj dziedāt. Bet manā gadījumā tas ir pilnīgi dabiski, jo mamma bija gan manas fiziskās, gan radošās dzīves fundaments. Pateikt, ka bijām tuvas, nozīmētu nepateikt neko. Ar mammu varēju runāt visu – absolūti par visu. Vienmēr zināju – mamma sapratīs, mamma visu piedos.

Veselu gadu mamma bija uz manām rokām. Tad konstatēju, ka cilvēks spējīgs izdarīt visu, pilnīgi visu…

Mammas slimības diagnoze mums nāca pēkšņi, un mana daktere, kas gadu gadiem ir arī tuva paziņa, sacīja: Margarita, mamma dzīvos, augstākais, divus mēnešus. Ja es vēloties, varot pameklēt tantītes, varbūt tas ko palīdzēšot. Ziniet, mana mamma nodzīvoja vēl gadu.

Arī kad mamma bija uz slimības gultas, runājām par visu, arī par viņas slimību.

Teicu: mammu, te ir kaste ar zālēm, tā ir tava dzīvība.

Runājām līdz pēdējam mirklim, tikai pēdējās trīs stundas viņa ar mani vairs nerunāja.

Esmu laimīga, ka divu mēnešu vietā man bija dāvāts vesels gads.

– Šķiet, pēc rakstura neesat ļoti maiga būtne un vajadzības brīdī varat pateikt arī kādu skarbāku vārdu. Tomēr – vai paspējāt mammai pateikt, cik daudz viņa jums nozīmē?

– Mēs neprātīgi mīlējām viena otru, tas ir vairāk nekā skaidrs. Bet tas neizpaudās stulbās bučiņās, tas izpaudās citādi. Bez šaubām, tagad, kad mamma aizgājusi, ir dažādi pārmetumi sev – to es darīju ne tā un to… Tāpēc ceru, ka mamma zināja visu, ko jūtu un domāju. Īstās attiecības jau lielākoties neizpaužas vārdos, vārdi lielākoties maz ko nozīmē.

Mamma pilnīgi ziedoja savu mūžu man. Pirmkārt, viņa ziedojās manai karjerai, – viņa bija motors visai tai lietai. Otrkārt, viņa uzaudzināja manu dēlu, tāpēc arī varēju radoši un pilnasinīgi strādāt. Man nekad nebija jāuztraucas, kas notiek mājās, kas notiek ar manu bērnu.

– Pēc mammas aiziešanas atradāt kādu, kam varētu uzticēt tikpat daudz kā viņai, ar ko parunāties tāpat kā ar mammu?

– Nē, tas nav iespējams. Es, protams, esmu ļoti tuva ar vīru, bet arī tas ir cits stāsts. Agrāk mans dēls Andris man bija ļoti tuvs, ļoti. Bet apstākļi iegrozījās tā, ka pamazām attālinājāmies. Pirmkārt, viņš ir ļoti tālu – Andris dzīvo Amerikā –, otrkārt, viņam ir sava ģimene, divi bērni, absolūti citi dzīves apstākļi, kas dēlu mazliet mainījuši. Mātēm jau arī jāsamierinās ar to, ka dēla dzīvē ienāk cita sieviete, kuru viņš ārkārtīgi mīl. Paveicies, jo arī es ļoti mīlu savu vedeklu.

Bez šaubām, milzīgā mīlestība pret dēlu man nekur nav zudusi. Es viņu mīlu, un man dēla ļoti trūkst. Agrāk mums nebija tēmu, par kurām abi nevarējām runāt, tagad jūtu – dēls kļuvis noslēgtāks.

Bet varbūt es vienkārši par daudz gribu. Kā vienmēr…

Visu mūžu esmu gribējusi par daudz, turklāt lai tas būtu tepat un tūlīt. Tā dzīvē nenotiek.

– Jums bija grūti dēlu atdot citas sievietes rokās?

– Es domāju, ka būs grūtāk. Bet mēs visi ļoti iemīlējām Andra meiteni. Jā, viņa ir citas mentalitātes, bet dzīvē jāmāk pieņemt daudz ko. Pieņemt cilvēku, kādu viņš ir, nevis pārveidot pēc sava prāta.

– Sakāt, ka bezgalīgi mīlat savu dēlu, bet, kad viņam bija seši mēneši, atstājāt Andri mammai un pati devāties mēnešiem garā turnejā uz Kanādu.

– Kad man piedāvāja ar Rīgas Modeļu namu doties uz Kanādu – tā bija tam laikam neticama iespēja –, Andrim bija pusotra mēneša. Mana mamma teica: «Tev jābrauc!» Par braucienu uzzināju novembrī, bet pats brauciens notika maijā, kad viņam jau bija seši mēneši. Lai pieskatītu manu dēlu, mamma aizgāja no darba un palika ar viņu mājās, par ko esmu bezgala pateicīga.

Ne toreiz, ne tagad nenožēloju, ka braucienam piekritu, jo otras tādas iespējas manā mūžā nebūtu. Taču tas neizslēdz to, ka ļoti mīlēju un mīlu savu dēlu un ka viņš man vienmēr bijis vissvarīgākais. Dienā mums bija divas, dažreiz pat trīs modes skates – mūsu modeles demonstrēja Latvijas tērpus un rotas, es dziedāju. Katra skate ilga aptuveni divas stundas. Bet vakaros sēdēju gultā, kājas sakrustojusi, un man priekšā kā pasjanss bija izliktas Andrīša bildes.

Zināt, es joprojām gluži vai pa sekundei atceros dienu, kad Andris piedzima. Staigājot ar viņu, es apbrīnojami labi jutos. Vēl desmitajā vai vienpadsmitajā augustā Dzintaru koncertzālē notika pēdējais koncerts. Pēc tā orķestris gatavojās savai pirmajai turnejai uz ārzemēm, uz Ungāriju, un es taču taisījos līdzi! Mani apturēja Pasternaka kungs, Kultūras ministra vietnieks un mūsu delegācijas vadītājs. Skatoties dokumentus, viņš piefiksēja – vai, bet Margarita taču ir stāvoklī, Margarita tūlīt dzemdēs! Viņš sacīja, ka tādu atbildību neuzņemšoties, un mani nepalaida. Nekas, pārdzīvoju to mierīgi.

Septembra beigās vēl devos uz savas labākās draudzenes Genovevas Skangales kāzām, kur kārtīgi izdejojos.

Bet 28. oktobrī… Dzīvoju Tallinas ielā pie Zvaigžņu ielas. Jau laikus apmeklēju jauno māmiņu kursus, kurus vadīja daktere Cērpa, kas bija kā labā burve no pasakām, – neliela auguma, īsiem, sirmiem matiem un labestīgu seju. Es visu zināju – kā būs, kas sāksies, kā jāreaģē… Pirmās sāpes sākās ap četriem no rīta. Agrs rīts, pie vienas rokas vīrs, pie otras mamma – pa tukšu, tukšu ielu aizgāju līdz Dzemdību namam. Tā diena bija smaga. Bet man visu laiku domās skanēja dakteres Cērpas vārdi: «Sāpes ir septiņas sekundes.» Citas sievietes kliedza, bļāva, es iebļāvos vienu reizi – tad nu gan sāpes bija neizturamas. Kad dzemdēju, daktere teica: «Apžēliņ, dziedātāja, ko tad jūs nekliedzat?!» Bet es zināju – sāpes ilgst tikai septiņas sekundes…

Atceros brīdi, kad piedzima Andris, atceros, kā sajutu viņa apaļos vaidziņus. Tā ir neaprakstāma laimes izjūta, ko novēlu ikvienai sievietei.

Sieviete, kas to nav izbaudījusi… Man viņu ļoti žēl.

– Andris bija mīlestības bērns?

– Jā, noteikti.

– Diemžēl šī mīlestība pārtrūka.

– Precoties es laikam vispār biju par jaunu. Man bija astoņpadsmit gadu, kad satiku Andra tēvu. Man gribējās visu izmēģināt, zināt, kā tas ir – būt precētai. Drīz vien arī izšķīrāmies.

Mēs ar vīru nebijām saderīgs pāris – kaut gan pēc izskata viņš bija ļoti izskatīgs un stalts vīrietis, mēs bijām no dažādām pasaulēm. Diemžēl es to sapratu par vēlu. Tomēr… man vienmēr bijis nepieciešams no kaut kā tīra mazliet. Lai manā mājā, manā gultā nebūtu šmuces. Lai gan ar saviem mīnusiem, bet bijušais vīrs bija tīrs cilvēks. 

Nedrīkstu teikt, ka mana laulība ar šo cilvēku bija kļūda, jo man no viņa ir nenovērtējama dāvana – dēls. Pārējais nemaz nav svarīgi. Turklāt Andris ir ļoti līdzīgs bijušajam vīram gan ārēji, gan zināmā mērā arī pēc rakstura.

– Kad Andra tēvs traģiski gāja bojā, jūs vēl kaut kas saistīja?

– Tad jau bijām šķirti. Bet tas brīdis bija diezgan mistisks. Biju braucienā kopā ar Ojāru Grinbergu starptautiskā izstādē – gadatirgū Čehoslovākijā. Vajadzēja braukt mājās, bet Goskoncert laikus nebija sagādājuši mums biļetes uz mājām. Labi, ka mums bija draugi, pie kuriem palikām pa nakti. Guļu, bet manī tāds nemiers, ka nezinu, kur likties. Es tā raudāju… pati nezināju, kāpēc. Kad beidzot tikām mājās, zvanīju savai nu jau bijušajai vīramātei, ar ko man nekad nebija siltu attiecību. Un viņa saka – Leonīds pazudis. Sāku meklēt pa visām slimnīcām, iestādēm. Beigu beigās Leonīda brālis viņu atrada morgā. Lūk, tā ir vieta (sēžam ar skatu uz Operu – A.M.) – Operas tiltiņš, kur viņš gāja bojā. Kā un kāpēc – nav zināms. Protams, biju bērēs, tāpat arī mani radi un draugi.  

Grūti runāt par viņa pēdējiem gadiem, un vai vispār vajag? Pie visa vainīga bija nenormāla alkohola lietošana, kam arī droši vien bija kāds pamats.

– Kā tēva aiziešanu pārdzīvoja Andris?

– Andrim bija desmit gadu, kad aizgāja viņa tēvs, bet viņi nebija ļoti saistīti, laikam mēs ar mammu tobrīd piepildījām visu dēla dzīvi. Bet vēlāk, pieaugot, viņš man uzdeva ļoti daudz jautājumu. Andris vispār necieš kapus, bet bija aizgājis arī pie tēva uz kapiem.

– Piedzīvojāt, ka mīlestība beidzas, un tad tā vēlreiz ienāca jūsu dzīvē.

– Es neko vairs negaidīju un nevienu nemeklēju. Trīspadsmit gadu nodzīvoju vienā angļu mierā – man bija ģimene, bērns, darbs, mīļotā profesija. Arī pielūdzēju man netrūka. Turklāt man bija iespēja satikties, kad un ar ko vēlos. Andris dzīvoja pie manas mammas Jūrmalā, bet man Rīgā bija dzīvoklis. Lai gan vairāk laika pavadīju Jūrmalā, man bija visi apstākļi, lai – ne čiku, ne grabu – satiktos ar savu pielūdzēju. Domāju, ka tā arī visu mūžu nodzīvošu. Kā saka, Dieva ceļi ir neizdibināmi. Manā dzīvē parādījās Juris. Sākumā biju ļoti izbrīnīta, ka esmu iemīlējusies.

Ilgi domāju, vai to vispār vajag. Vajadzēja…

Mēs esam dažādi cilvēki, ļoti atšķirīgi. Pierīvēšanās nebija viegla, bet tā notika. Un paldies Dievam, jo sievietei palikt vienai – tas nav normāli. Dievs tā nav paredzējis. Pat Noasa šķirstā visi bija pa pāriem, pat blusas un blaktis, kur nu vēl cilvēki!

Lai kopā būšanu saglabātu, ir jāpiestrādā. Arī līdz šai atziņai jānonāk… Nedod Dievs, mēģināt otru cilvēku pārveidot pēc sava prāta, savas gaumes – to nedrīkst. Tas ir attiecību gals. Arī es, protams, mēģināju, un šis tas arī neapzināti izdevās. Jurim gan nav tāda rakstura, lai viņu apzināti regulētu. Kā jau krievu tautības cilvēks – viņš ir ļoti ātras dabas. Ar viņu varu sastrīdēties pussekundes laikā, turklāt viņš eksplodē līdz griestiem. Kamēr es to visu sapratu… Sievietei jābūt gudrai.

Reiz televīzijā nejauši dzirdēju kādu Austrumu sievieti stāstām: viņas kopš bērnības audzinātas tā, lai meklētu cilvēku, ar kuru kopā novecot, nevis ar kuru radīt bērnu, mājas. Tas ir tik patiesi…

– Nav jau viegli kopdzīvi izvilkt līdz tai novecošanai.

– Vai tad es to nezinu?! Ak Dievs, ko tikai mēs neesam piedzīvojuši…

Sākumā mana ģimene Juri uzņēma ļoti labi, arī Juris pret viņiem attiecās ļoti labi, bet tad sākās…

Biju kā starp dzirnakmeņiem, jo no visām pusēm bija nenormāla greizsirdība. Nenormāla!

Ko vispār nozīmē mainīt mammu pret vīru vai vīru pret bērnu?! Katram ir savs laiks, sava vieta un sava mīlestība. Bet katram no viņiem šķita, ka viņš tiek iemainīts…

– Kas tad jūs galu galā saturēja kopā?

– Lai cik banāli, bet pašā sākumā – būšu ļoti atklāta – tā bija gulta. Ne par velti saka: vīram un sievai jābūt vienai gultai. Tajā atrisinās ļoti daudz kas. Un svarīgi, lai tu arī pēc gadiem gribētu ar šo cilvēku atrasties vienā gultā.

Vēl svarīgi, lai kopā ir interesanti, un mums vienmēr ir interesanti. Jā, mēs viens otram liekam mieru, mums katram ir sava teritorija un katram sava gaume. Vienīgi mūzikā un literatūrā tā sakrīt. Ļoti daudz kopīga, bet vēl vairāk atšķirīga. Tomēr nu jau esam mierīgi iemācījušies viens otram izstāstīt savu viedokli, neuzspiest to otram.

Recepte? Vēlēšanās palikt ar šo cilvēku, pacietība un piedošana.

– Blakus savam Jurim jūtaties drošībā un pasargāta?

– Noteikti. Es esmu teorētiķe, kas visu saplāno, bet darītājs jau ir viņš. Cik nu ilgi… Diemžēl gadi iet.

– Sievietei grūti samierināties ar to, ka gadi iet?

– Es par to nedomāju un neiespringstu.

– Agrāk taču bijāt modes ikona.

– Es labi apzinos, ka savas stājas dēļ vienmēr esmu bijusi pamanāma. Taču tas, manuprāt, nav iemācīts, pašapziņa, kas liek iztaisnot muguru, manai dzimtai bijusi asinīs. Laba suga. (Smejas.)

Mani tērpi… Laba skola man bija modes skates Kanādā. Mūs frizēja viens no labākajiem friziersaloniem Kanādā, tur man izveidoja tieši man piemērotu frizūru, sakopa matus. Tur es iemācījos stila izjūtu, sapratu, kas man piestāv, kas ne. No Kanādas atgriezos kā cits cilvēks. Starp citu, tur iemantoju arī daudz draugu: sadraudzējos ar Baibu Puzinas, Asnati Smelteri, Varu Lindi – Modeļu nama izcilāko darītāju, kas nekad neizcēla savu personību, – un Āriju Punenovu.

– Ilgus gadus bijāt Padomju Savienības zvaigzne. Bet, tai sabrūkot, vienā dienā jūsu karjera vienkārši beidzās. Nebijāt sagrauta?

– Protams, biju. Man bija vajadzīgi gadi, lai tiktu tam pāri. Visvairāk sāpēja tas, ka notika nejēdzība, milzīga nejēdzība.

Lai ko cilvēki runātu, uzskatu, ka Goskoncert sistēma bija ļoti pareiza, atskaitot dažas perversitātes, piemēram, blatu sistēmu. Bet mums visiem bija centralizēts viesizrāžu plāns, kas nodrošināja, ka jau gadu vai pat divus uz priekšu zināju uzstāšanās grafiku. Arī darbam Filharmonijā nebija nekādas vainas, kamēr nesākās nemitīgās reorganizācijas, bardaks, kas daļēji turpinās arī šobrīd.

Mūsu laikā darba režīms bija nežēlīgs, bet darba dēļ esmu daudz redzējusi un daudz piedzīvojusi. Esmu bijusi pasaules pērlēs – Baikālā, Kamčatkā, Sahalīnā, Usūrijas taigā… Darba dēļ mani pārnestā nozīmē nēsāja uz rokām, mūs klausījās tūkstoši.

Kad tā visa vairs nav… ir ļoti smagi. Nu jau tas ir izraudāts, izsāpēts, – šis vārds gan ir par vāju, lai apzīmētu tā brīža izjūtas.

Sāpes remdēju dažādi, arī ar alkoholu, taču tas nedeva nekādu atrisinājumu, izeju. Tas vienkārši bija jāizsāp, un labi, ka blakus bija mana mamma un vīrs, kuri palīdzēja tam tikt pāri.  

Tas viss vēl sakrita ar Atmodas laiku, ko es vērtēju ļoti kritiski. Kaut visa mana ģimene – tai skaitā vīrs, kas pēc tautības krievs, – bija apkārušies ar auseklīšiem, prievītēm. Apžēliņ… visa māja bija ar prievītēm nokarināta. Taču tas viss bija pufs, pilnīgs pufs. Sevišķi tā frāze par iešanu pastalās, bet ka tikai brīvi. Tagad dažam labam pat to pastalu nav… No visām malām skanēja ziņģes, ziņģes, ziņģes – lai cilvēks ne par ko nedomātu. Tā bija nemitīga cilvēku prāta novēršana no svarīgām lietām, no domāšanas. Tautas apstulbināšana ar mākslu, literatūru.

Par šo visu es nevaru un negribu runāt, domāt. Es cenšos vairāk domāt par sevi un savu ģimeni, par lietām, ko varu iespaidot. Tas, kas notiek ar Latviju, man ļoti sāp. Un, ja es to laidīšu savā sirdī, es nevarēšu mierīgi dzīvot, tāpēc mēģinu to nedarīt.

– Kad sāpes rimās?

– Manī joprojām ir daudz rūgtuma, sākot ar manu pensiju, par ko pat vistām jāsmejas. Manu ārkārtīgo darbu daudzu gadu garumā jaunatnākusī valsts vienkārši izsvītroja. Labi, ka Jurim palīdz viņa bērni, bet man – Andris.

Vēl jau varētu saukt daudz lietu, ļoti daudz negodīgas rīcības, bet es apzināti izvēlos par to nedomāt. Rūgtums sagrauž cilvēku no iekšpuses, un man tas nav vajadzīgs. Nelaime tā, ka ar visu aizvainojumu un rūgtumu Latviju neprātīgi mīlu. Neprātīgi! Ja tas tā nebūtu, varbūt jau sen būtu pie dēla Amerikā.

– Kā tagad paiet jūsu dienas?

– Es daudz lasu – esmu pārlasījusi gandrīz visu dramaturģiju –, skatos filmas, ir daudz visādu darīšanu… Man ļoti patīk mūzika, teātris. Ik gadu uz vairākiem mēnešiem aizbraucu pie dēla uz Ameriku. Juris te paliek viens pats un gandrīz vai jūk prātā. Agrāk viņš bija vienpatis, bet tagad viņam vairs nepatīk būt vienam.

Jā, mana laimes izjūta nav iedomājama bez ģimenes – vīra, dēla, mazbērniem… Bet, ja būtu jāvērtē pēc desmit ballu skalas, pirmajā vietā laikam ir dēls. Tikai viņš.

Vīrs… Saprotiet, viņš nav vērtējams nevienā skalā. Viņš ir gaiss, ko es elpoju, ēdiens, ko es ēdu, – neatņemama manas dzīves sastāvdaļa.